Ieva Florence. Ir aplauzti ragi vai uzaudzēti spārni. Melns vai balts. Pelēks neder

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ieva Florence

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ja aktrisei, STV šova vadītājai Ievai Florencei es lūgtu uzspēlēt spēli «nesaki ne melns, ne balts...», visticamāk, mums tas neizdotos, kaut spēle interesētu. Kāpēc? Jo ar viņu it kā nekas nenotiek tā pa vidam: vai nu atgadās kas balts kā piens vai melns kā tumsa. Arī savu dzīvi dzīvot Florence nevēlas kaut kur pa vidam, kādā pustonī. Viņa ir te un tagad vai nekur. Ir cilvēks. Ir pieredze. Ir viedoklis. Ir aplauzti ragi vai uzaudzēti spārni. Melns vai balts.

 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ir sevi jāmīl. Ja cilvēks sevi nemīl, tad arī pats piesauc sev nelaimi...

Tiekamies interesantā situācijā: es brīvdienās, ziemas priekus baudot, tiku pie puna, kamēr Ieva pretī nāk ar ģipsi. Šķiet, mēs sapratīsimies, īpaši, ja viena ir Svari un otra – Dvīnis. Nu ko, sāksim svērt un izdalīt!

Gerda: Ieva, redzot tevi ar ģipsi, būtu laikam nepieklājīgi apvaicāties, kas, pie velna, ar tevi notika?

Ieva: Jā... (Smejas.) Ar mani notiek visādas lietas – vai nu baltas, vai melnas. Nekad nekas pa vidam. Iedomājies, pie ģipša tiku, filmējot filmas (red. - «Blēži») fināla ainu, kurā man jāsit šķīvis pret margām. Viss bija saplānots, nomērīts, izmēģināts - nekam nevajadzēja noiet greizi. Situ – nesaplīsa. Mēģināju otrreiz ar lielāku spēku, un ar inerci savainoju roku. Uzšķērdu roku ar šķīvja lausku.

Neveiksmīgi trāpījās. Viens procents iespējamības, un tas notika ar mani.

Gerda: Filma būs iesvētīta ar asinīm. Bet nu nekas – nāksies kādu laiku dzīvot rāmāk.

Ieva: Patiesībā šī roka man reiz jau cieta. Sen atpakaļ sakoda suns, bija traki – gandrīz pazaudēju roku. Daudzi saka, Dieva zīmes – apstājies, piebremzē... To, vai man apstāties, – to es nejūtu. Domāju, es šo traumu par saviem grēciņiem esmu dabūjusi. Pērienu. Ticu, ja ilgā laika posmā domā negatīvas domas – agri vai vēlu paslīdēsi. Notiks pretreakcija. Gada nogale man bija ļoti negatīvas enerģijas piesātināts laiks. Nebija dienas, kad vari nomest visu nost, enerģija palika un uzforsējās. Visticamāk tāpēc arī roka.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Tātad pati sevi sargā?

Ieva: Es paļaujos – ja pats sevi sargā, tad Dievs tevi sargās. Ir sevi jāmīl. Ja cilvēks sevi nemīl, sevi noniecina, tad arī tu pats piesauc sev nelaimes gadījumus. Neviens tavā vietā nelems. Sākumā lem pats, tad tavu secinājumu virzības varā tev kaut kas atspēlējas.

Gerda: Klausos, tev patīk analizēt sevi, pasauli...

Ieva: Jā, es daudz analizēju.

Tāds darbs. Esmu vērotāja kā visi aktieri.

Gerda: Kāpēc tu esi aktrise?

Ieva: Man tā arī sanāca. Zini, ka ir plānotas un neplānotas grūtniecības. Lūk, neplānota. (Smejas.) Man ir māsa, kura strādā par ārsti Gaiļezerā. Viņa, maza esot, zināja, ka būs ārste, tad jutu arī sev vajadzību, ka jāizdomā, kas būšu. Būšu aktrise vai ... arī – ārste. Ārste, es sapratu, ka nebūšu, tad palika aktrise. Pēc vidusskolas mamma teica - tev viss kas padodas un man patīk, bet kas tu būsi? Es savos 18 gados, sēžot dīvānā, domāju - jā, bet es nezinu, kas es būšu... Es darīju visu ko, bet nebija vienas 100% lietas, kam sevi veltīt. Paņēmu brīvu gadu no skolas un meklēju. Par ko tik es nestrādāju - zoodārzā pārdevu saldējumu un hotdogus, viesnīcā administratore, Ādažu čipsu fabrikā par gidi, animatore, apkopēja, izstāžu kuratore, projektu vadītāja. Tas laiks bija traks laiks, reiz pat trijos darbos esmu strādājusi paralēli.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Un tomēr neatradi to, ko gribi...

Ieva: Biju nolēmusi mēģināt rast darbu, kas līdzētu ielikt sevi kādos rāmjos. Teātra pulciņš, kuru apmeklēju pie Briķes (red. - aktrise Indra Briķe) paralēli mācībām Kultūras vidusskolā bija liktenīgas. Man ļoti patika. Tomēr kaut kā nolēmu mācīties starpkultūru sakarus. Liktenīgi, bet beigās tur neiestājos. Tad kādu laiku vēlāk aizgāju ciemos pie Indras uz skolu, kur Indra teica, lai noteikti mēģinu stāties aktieros. Veiksmes jautājums: būs - būs, nebūs - nebūs. Un tad, kaut nedomājusi, es pieņēmu izaicinājumu mēģināt iestāties.

Varu teikt, ka vispatiesākie sapņi ir tie, kurus sapņojam bērnībā. Tos neiespaido ne nauda, ne pieredze – tā ir tīrā vēlme ko darīt.

Man ļoti patīk radīt. Uz skatuves sajūta ir fenomenāla. Tas process ir dzīvs, un tas ir tas, kas te tagad notiek. Šis moments un laiks. Tas ir tas, kas mūsdienu cilvēkam bieži piemirstas un ko ir grūti noķert – būt šeit un tagad.

Ar tevi laiks apstājas un rodas kas jauns. Kas piedzimst. Fenomenāli.

Tāpat kā divi cilvēki rada trešo – tas man arī šķiet fenomenāli. Tāpat kā mākslā – man tas viss šķiet ļoti saistīti.

 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ar uzvārda maiņu pēc savas izvēles mainījās arī mana dzīve

Gerda: Tu man esi pirmā pazīstamā sieviete, kura, būdama neprecējusies, ir mainījusi uzvārdu. Kāpēc? (Red. - pirms tam bija Ieva Sarma).

Ieva: Tas bija vesels mans dzīves posms. Pētīju četrus gadus dzimtas koku. Jā, bet kāpēc sāku? Skolā bija uzdevums, bet mani arī iekšā kāds tirdīja. Pētot atklājās daudzi dzimtas noslēpumi, kas man nelika mieru. Prasu omītei, viņa – nē, nē, par to nerunā neviens. Bet mani tas interesēja – turpināju urdīt un tirdīt. Jā, es uzzināju ļoti daudz. Uzvārds Florence nāk no mana vecvectēva un Vācijas, ieceļoja kara laikā, apprecējās un sieva pieņēma viņa uzvārdu. Piedzima manas mātes dzimta un vēl viena Florenču dzimta.

Kad nebūs manas mammas un omītes – arī uzvārda nebūs. Šo faktu konstatēju, un zināju, ka vajag turpināt uzvārdu.

Gerda: Un, ja bildinās tevi? Atkal mainīsi?

Ieva: Nemainīšu. Es divus gadus briedu, līdz nomainīju. Nesteidzos, nedaudz baidījos. Bija jāpieņem, kā tu dzīvosi. Florenču dzimtai ir bijušas lielas drāmas...

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Tu domā, ka uzvārdam ir tik liels spēks? Kā tev mainījās dzīve?

Ieva: Jā. Mainījās attieksme pret sevi, pret dzīvi, pret to, ko es daru. Esmu gan vēl aizvien spītīga, un man ir rakstura šķautnes. Agrāk biju vēl traki asa.

Mamma teica - neviens tevi tādu neprecēs.

Un tad vēl uzvārds Sarma, kas ir auksts, – sauc tevi tā, kā tu izturies.

Gerda: Kā tagad tevi sauc?

Ieva: Florence. Ar uzvārdu paliku mierīgāka. Pieņēmu lietas. Ir jāmainās. Grūti jau ir pieņemt, ka tu kādā dzīves posmā esi bijis galīgi garām. Man ir bijis tāds posms.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Florence saistās ar ko siltu, Sarma ar aukstu. Atkal melns vai balts. Kā jūties tagad, ziemā?

Ieva: Es domāju, ka ziema ir tas laiks, kad mums būtu jāguļ kā lāčiem alā. Apsnigušiem ar sniega kārtu. Daba tev visu rāda priekšā. Esmu perfekts dabas cilvēks, Daba ir mana māte. Mācos no dabas. Nevajag darīt tai pret spalvu. Ziemā visi paliek lēnāki, ritms pakārtojas dabai.

Miers. Mēs darām otrādi – kad vasarā vajadzētu strādāt, mēs atpūšamies.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Neesmu siltumnīcā augusi. Ir daudz kas ticis neiedots. Liegts. Nesasniedzams

Gerda: Kā vēl sevi restartē?

Ieva: Peldos aukstos ūdeņos, tā ir mana dziedniecība, kas ir ilggadēja. Man tas noņem stresu, stimulē ādas veselību, asinsriti. Aukstā ūdens dziedniecība – tas ir spēcīgi un skaisti! Prāta skaidrība. Galu galā mēs sastāvam no 80% ūdens. Izmanto to, no kā esi radies, un to dari to savā labā. Tu vari izārstēt sevi ar ūdeni. Mierīgi. Es gan vēl to mācos. Jā, un balets.

Gerda: Balets? Tu gribi teikt, ka relaksējies tur, kur ir dzelžaina disciplīna?

Ieva: Jā. Disciplīnas, kas relaksē. Baletā ir skaidri zināms mērķis, uz ko tu vēlies iet.

Disciplīna nozīmē vieglāk būt brīvam.

Ja zini, kas ir disciplīna, esi to apguvis, tad zini arī to, kas ir būt brīvam! Ir jāprot disciplīna. Tā jāmācas.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Tu esi stipra personība, jūtu, izteikti mērķtiecīga. Vienmēr kāds plāns, nereti spītīga. Bet kāda tu kļūsti, ja nesaņem, ko vēlies?

Ieva: Es daudz domāju. Kāpēc tas tā ir? Vai tad tu par maz gribi, lai sasniegtu? Jā, dažreiz ar gribu ir par maz, bet savā ticībā, divdesmit piecos gados, es ticu: ja cilvēks grib un dara – viņš virzās uz mērķi.

Tas ir liels spēks. Jākustina lietas, un viss notiks!

Kad nesasniedzu, ko vēlos, – es pāršķiru lappusi un sāku ko pavisam citu. Ja kaut ko ļoti vēlies un dari ilgstoši, bet tomēr nesasniedz, tad ķeries pie citām durvīm, darba, lietas, un, iespējams tieši tas, ko tu izvēlies pretēji mērķim, pie tā arī aizvedīs! Un paiet gadi, un skaties - tas, ko esi vēlējies kaut kad sen, tas atnāk pats! Un pēc gadiem es to sasniedzu.

Gerda: Kas ir mērķtiecība?

Ieva: Tā noteikti nav kā zirgs ar klapītēm uz acīm. Tas ir cilvēks, kurš ik dienu pa mazdrusciņai iegulda sevis attīstībā, viņš neaizmirst, nav izklaidīgs. Viņš ir gatavs riskam, nevairās ko pamēģināt. Tā ir mērķtiecība.

Gerda: Tev dzīvē pa lielam viss viegli nācies vai tomēr ir bijis jābrien caur ērkšķiem?

Ieva: Nē. Ir, ir bijuši grūti brīži. Man ir bijis vienmēr jācīnās. Reiz nesen atradu savu dienasgrāmatu. Lasīju savas mazās meitenes pārdomas par cīņu – tāds monologs... Dzīve ir viena liela cīņa. Cīnies ar sevi vai citiem, vai apstākļiem. Es lasīju un nepazinu sevi. Nav bijis viegli.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Neesmu siltumnīcā augusi. Ir daudz kas ticis neiedots. Liegts. Nesasniedzams. Bet mana griba ir mani virzījusi uz priekšu.

Man ir bijis jāiet visādus tādus ceļus, ka labākajā gadījumā es varēju atrasties ļoti sliktā sabiedrības daļā.

Dzīve ir interesanta. Atskatoties man bieži metas baisi – kā varēja būt... Bet tāpēc es ļoti cienu cilvēkus, kas cīnās. Es nevienu nenosodu par to, ko viņi dara – ļaunu vai labu. Tas nav manos spēkos. Cilvēks pats sev ir Dievs, un viņš var to tikai grozīt kā grib. Arī palīdzot otram.

Gerda: Ko vēl esi mācījusies no šī bērnu dienu laika, kas acīmredzot nav bijis viegls? Īsta dzīves skola...

Ieva: Mēs nevaram vainot, ka cilvēkiem mainās priekšstati. Nekad nezinām, kas otrā cilvēkā ir. Esmu daudz vīlusies cilvēkos. Mēģinu iepazīt cilvēku. Ir bijis arī tā: sadraudzējos, bet pirmais priekšstats, kas uzmācās, bija pareizais. Tad pasmaidu, tā ir mana pieredze, es tāpat ko ieguvu, mēģinot iepazīt. Man tā pret cilvēkiem gribas izturēties. Iepazīties, neveidojot priekšstatus no citu teiktā, citu pieredzes, tikai no savas!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Katram attiecību groziņā «mēs» jāliek savs darbs.

Gerda: Tu ar savu puisi esi kopā piecus gadus. Kāda Florence ir attiecības? Arī cīnītāja un organizētāja vai tomēr trauslā sievišķība ņem virsroku?

Ieva: Kad man ir ģipsis – ir princešu gājieni. Es jūtu, ka varu izdarīt, bet nē, palīdzi man... Attiecībās es izturos - kā vēlētos, lai pret mani izturētos. Manas iniciatīvas vai sievišķīgas lietas liek mierā, es tāpat pret vīrieti izturos. Ja vīrietim gribas remontēt – lai remontē, pat ja nesanāk. Ko es iegūšu, ja teikšu – ai, tev nesanāk, kāpēc to dari? Esmu brīva attiecībās, cenšos neplānot. Ir bijušas attiecības, kur esmu plānojusi – apprecēsimies, būs bērni. Protams, nekas no tā nesanāk. Nav tas cilvēks te nolikts, lai pēc tava plāna darbotos.

Tas viss ir kompromiss. Biežākie strīdi ir tad, kad nedzird to, ko otrs saka vai vēlas pateikt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Kāds ir tavs veiksmīgu attiecību ieteikums?

Ieva: Daudz runāt, ļoti daudz runāt. Gājieni, kad noslēdzas, pazūd uz dienu, nerunā – drāmas... Kāpēc nevar apsēsties un parunāt – tas strādā. Nezinu, vai strādā ilgtermiņā uz 50 gadiem.

Pašlaik ir tā, kā ir, un ir labi.

Esmu es, viņš un atsevišķa persona MĒS. Tas piedzima, kad sākāt palikt kopā, – ja tu šim «mēs» neiemācīsi ēst, staigāt – tad nekas tur nesanāks. Katram groziņā «mēs» jāliek savs darbs.

Gerda: Tātad tomēr vairāk sliecies uz pavarda sargātājas pusi nekā skaļi klaigājošu feministi?

Ieva: Neesmu feministe.

Izvairos atbalstīt – mēs, sievietes, varam VISU!

Sievietēm viss ir uz iekšu, kas jāsargā siltumā, bet emocijas uz āru – ekstravertas. Vīriešiem ir otrādi. Kopā radām veselu, un jāiemācās tajā dzīvot. Apzinies kā sieviete savas stiprās un vājās puses un necenties par varītēm ko pierādīt pretēji. Iņ un Jaņ. Ir lietas, kas sievietē nemīt, – un mēs cenšamies to mākslīgi radīt.

Mākslīgs neuzrunās vīrieti. Pieņem sevī to sievieti, kas tevī mīt. Atrodi to!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gerda: Ko Ieva Florence darīs pēc 10 gadiem?

Ieva: Par nākotnes plāniem nerunā – ko tu par viņiem teiksi? Skaties, mana roka. Kādu es gribētu redzēt? To es redzēšu. Manu uzmanību piesaista te un tagad. Tu man pretī, zemenes uz galda, kafija. Man zūd laiks, telpa – man patīk šie momenti.

Lai paliek šis mirklis mums!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mīļš paldies viesnīcas «Metropole» omulīgajam restorānam «De Commerce Gastro Pub 1871», kurā noritēja mūsu saruna. Īpaša vieta - īpašām sarunām!

Uz augšu