«Nāciet viesos, tarakāni, pacienāšu jūs ar tēju!»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tās ir rindas no krievu bērnu dzejnieka Korneja Čukovska 1924. rakstītā dzejoļa «Muša Cakatuša». «Doktora Aikāsāp» autors 1905. gadā dzīvoja Medenē – tāpat kā daudzi krievu aristokrāti, kas bija iecienījuši gleznaino Krievijas impērijas nomali. TVNET turpina pētīt Medumus - pagastu, kurā ir sava Ēģipte, Pirmā pasaules kara tranšejas un bunkuri, daudz vecticībnieku, 24 ezeri.

Medumu pagastā kādreiz dzīvoja trīs tūkstoši cilvēku, bet tagad nedaudz pāri tūkstotim, no kuriem liela daļa pensijas vecuma. Medumu skaistajā ulmaņlaikā celtajā pamatskolā mācās 49 bērni. Tipiska situācija Latvijas laukiem.

2016. gadā Medumos piedzima četri bērni, nomira 14 cilvēki. Nodokļos gadā tika samaksāti apmēram 50 tūkstoši eiro, sociālajos pabalstos izmaksāti ap 35 tūkstošiem eiro. Lielāko pagasta ienākumu daļu veido valsts un pašvaldību transferti.

Medumu pagasta mājas lapā sadaļā «Attīstība» pieminēti divi ne visai svaigi teritorijas plānojumi. Tas arī viss.

Pie «projektiem» - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reemigrācijas dokuments ar motivējošu tekstu «Aizbraukušie latgalieši vēlas atgriezties dzimtenē». Tieši blakus Eiropas Sociālā fonda projekts «Algotie pagaidu sabiedriskie darbi». Perspektīva acīm redzama! Publicētie pagasta pārvaldes iepirkumi saistīti ar saimnieciskiem darbiem – malkas piegādi un niedru pļaušanu. Nekustamo īpašumu izsoles netiek rīkotas (izņemot viena, neskaidra īpašuma).

Cik var nopelnīt Medumos?

Pamatskola, internātskola, pagasts, viesu nams, divi veikali – vietas, kur Medumos var atrast darbu, uzskaita vēstures skolotāja un muzeja vadītāja Miropija Petkūne. Jā, vēl pa kādai zemnieku saimniecībai, zāģētavai. Algas zemas – tūkstoš eiro var nopelnīt vien pārvades vadītājs. Vēl var strādāt 18 km attālajā Daugavpilī vai varbūt Lietuvā Zarasu pilsētā, kas vispār ir rokas stiepiena attālumā.

Tomēr tukšu dzīvokļu Medumu pagastā nav. Dažas daudzdzīvokļu mājas te uzcēla 70. gados, kad Medumos attīstījās padomju saimniecība. Pagasts kopš senseniem laikiem tiek uzskatīts par kūrortu, lieliska vieta rekreācijai, tāpēc apkārtnē ir daudz vasarnīcu. Nelielas, labiekārtotas vasarnīcas tiek pārdodas cenu diapazonā no trim līdz deviņiem tūkstošiem eiro. Lauku viensēta ar aizaugušu dīķi un 4,37 ha lauksaimniecības zemi plus vēl mazliet kailcirtes tiek pārdota par nepilniem pieciem tūkstošiem eiro. Mājiņa žēlīga, bet, ja ir laba ideja un gatavība uzrotīt piedurknes, piedāvājums ir labs.

Apmēram šāda ir 1254. gada dokumentos pirmo reizi pieminētās vietas ekonomiskā situācija 21. gadsimta ievadā.

Jau toreiz tā skaitījās sēļu zeme, un arī tagad medumiešiem nepatīk, ja kāds viņus nosauc par latgaļiem. Atcerieties, Medumi neatrodas Latgalē!

Gadsimtiem ejot, Medumi ceļoja no vienām muižnieku rokām citās. 19. gadsimta nogalē te saimniekoja Etingeni. Vēlāk krievu armijas ģenerālis Ušakovs Medumu zemi sadalīja gabalos un pārdeva Maskavas un Pēterburgas aristokrātijai. Krievu inteliģence prata baudīt un priecāties par dzīvi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pagasta vēstures muzejā, kas ierīkots pamatskolas ēkā, var aplūkot pavisam nesen atrastas gaiši zilas, izrakstītas grīdas flīzes, kas atradušās tolaik slavenu krievu aktieru vasarnīcā. Pirmā pasaules kara laikā aristokrātu vasarnīcas un daudzas ēkas tika sagrautas. Vietējie cilvēki devās bēgļu gaitās, bet atgriezās tikai daļa no viņiem. Pēdējās simtgades vēsture Medumos atstājusi dziļas rētas. Pēc Otrā pasaules kara no Medumiem izsūtīja 72 cilvēkus, arī bērnus. «Kad 50. gados te ieradās jaunais, tikko ieceltais sovhoza direktors, te esot bijušas piecas mājas,» stāsta vēstures skolotāja Miropija Petkūne.

Medumu vodeviļa

«Viljams Vilfreds Vils Viljams,» ar stipru «ārzemju» akcentu priekšā stādās jauns cilvēks, kurš nesen Pleskavas dzelzceļa stacijas frizētavā ir nodzinis kuplās ūsas un ieveidojis frizūru angļu manierē. Tā 1905. gadā sākās pazīstamā krievu bērnu rakstnieka Korneja Čukovska viesošanās Medumos. Viens no viņa darbiem ir «Doktors Aikāsāp».

Kad par cara kritiku satīriskajā žurnālā «Signāls» jaunajam, ambiciozajam Kornejam draudēja cietums, viņš paklausīja sava drauga ieteikumam «bēgt uz Medumiem».

Pārgalvīgais vārda meistars nevarēja atbraukt tāpat vien – viņam gribējās izspēlēt kādu triku, tāpēc viņš izlikās par ārzemnieku. Medumos Čukovskis pavadīja bezrūpīgas, brīnišķīgas dienas. Viņš iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem un jūsmoja par Medumu dabu. Pat ļoti iespējams, ka tieši te dzima ideja uzrakstīt dzejoli «Muša Cakatuša», kas kļuva par padomju bērnu hitu. Medumus Čukovskis pameta, kad uzzināja, ka tajos dzīvo radiniece izmeklētājam, kas viņu pratināja. Čukovski tomēr tiesāja, bet attaisnoja. Vēlreiz ieradies Medumos, Čukovskis pārdzīvoja, ka maldinājis vietējos, izlikdamies par ārzemnieku. Kad uz svētkiem ieradās viņa draugi, jaunais rakstnieks atzinās krāpniecībā.

Jevgenijs Ļackis uzdāvināja Čukovskim grāmatu «A.Gončarovs» un titullapā ierakstīja «Ilgai atmiņai par Medumu vaudeville.» Tikai retais zina, ka Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā glabājas viens no pirmajiem «Mušas Cakatušas» izdevumiem ar autora autogrāfu.

Kravājiet mantas!

Skolas muzejā, kas izveidots pašu spēkiem, var izsekot Medumu vēsturei kopš 13.gadsimta līdz mūsdienām. Senos sadzīves priekšmetus, atrastus bēniņos, ziedojuši pagasta iedzīvotāji. Te ir koka tupeles un pastalas, paštaisīts gludeklis, skapis un koferis no kāda skolotāja mājām. Katrs ekspozīcijas priekšmets saistīts ar personisku stāstu. Piemēram, spožās, no biežas lietošanas nobružātās Ziemassvētku egles rotas. Kad 1949. gadā medumnieku mājās ienāca kareivji un noskaldīja «kravājiet mantas!» - māte teica, lai ņem tikai pašu vērtīgāko. Mazajai meitenei liela vērtība šķita spīdīgie čiekuri. Sibīrijā egles nebija, tāpēc ap Jauno gadu ģimene izrotāja bērzu.

Pirmklasniece Vija sēdēja skolas solā, kad klasē ienāca kareivji un paņēma bērnu, lai kopā ar ģimeni izsūtītu. Kad Vija atgriezās, viņai jau bija 16 gadi un latviešu valodu viņa vairs neprata.

Sibīrijā latvieši sadraudzējās ar deportētajiem vāciešiem, kas tur jau kādu laiku mitinājās. Medumnieku meitenes apprecējās ar vāciešiem un atgriezās ar vāciskiem uzvārdiem. Tā pagastā tagad dzīvo, piemēram, Ēlertu dzimta.

Turu rokās porcelāna šķīvi, kas apgleznots sīkiem, ziliem ziediņiem. Prata kādreiz lietas taisīt! Mūsdienu franču stikls blakus nestāv, porcelāns tomēr ir cits līmenis.

Medumu pagastā elektrību ievilka tikai 1968. gadā. Salīdzinājumam Līgatnē elektrība katrā mājā bija jau 19. gadsimta beigās.

«Bērni mācījās petrolejas lampas gaismā,» stāsta Miropija. Tāpēc arī pirmie televizori pierobežas ciemā parādījās tikai 70. gados.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nabaga, nabaga bērni

«Mūsu skolā mācījās Uļjana Semjonova,» ar lepnumu saka Miropija. Uz pakaramā zila kleitiņa no cieta, sintētiska materiāla. Skolas formu papildina balta apkaklīte un melns priekšautiņš. Skolas sols, kādā bērni sēdēja 60., 70. gados, ir neparasti ērts. «1921. gadā pamatskolā bija četras, pēc tam sešas klases. Divdesmitajos gados skolā aprīkojums bija labāks nekā piecdesmitajos, kad cilvēki dzīvoja ārkārtīgi nabadzīgi. Bērni rakstīja ar tinti un zīmuli uz maisu auduma atliekām,» stāsta vēsturniece. 1944./45. gados skola nedarbojās, bet pedagoģiskās padomes sēdes notika regulāri un viss tika protokolēts. «Skola meklēja bērnus, kurus vecāki baidījās sūtīt skolā, jo plosījās karš. Nebija ne grāmatu, ne skolas piederumu. Bija grūti ar ēdināšanu un apkuri.»

Skaistā rokrakstā skolas sekretārs Leons Jeļisejevs apraksta, kā bērniem skolas valde iedala auduma gabalus apģērba šūšanai. Trūcīgākajiem iedeva mazliet cukura, ko pielikt tējai, jo bērni badojās.

Trauku skolas ēdnīcā tikpat kā nebija. Vecākiem bija jānostrādā noteiktas stundas, par ko viņiem iedeva malku.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viena telpa veltīta abiem pasaules kariem. Medumu un tuvējo pagastu mežos aizvien vēl varot atrast Pirmā pasaules kara paliekas, un drīz mēs par to pārliecināmies. No visas kolekcijas mani visvairāk pārsteidz lidmašīnas fragments, kas ir no finiera. Izrādās, ka vēl Otrajā pasaules karā izmantoja šādus lidaparātus. Pacilāju granātas. Šaubos, vai man izdotos tādu aizmest visai tālu. Vācu ķivere ir ļoti smaga.

Zaldātiem abās frontes pusēs līdzi bijušas dažāda lieluma alumīnija blašķes un šņabja glāzītes. Skaidrs, ka bez ieraušanas nav arī nekāda karošana.

Arī baltas un zaļas bieza stikla zāļu pudelītes ir ne mazums. Miropija saka, ka Medumu teritorijā ir septiņi vācu un trīs krievu karavīru brāļu kapi. Kopumā te apglabāti 30 000 Pirmā pasaules kara upuru.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Racēju atradumi miljona vērtībā

Ja gribam redzēt brīnumainas lietas no kara laikiem, kas atrastas Medumu, Demenes, Sventes, Ilūkstes mežos, jādodas pie brāļiem Stikāniem. Viņu privātā kolekcija ir apbrīnas vērta. Pilnīgi skaidrs, ka arī materiālā vērtība tai ir iespaidīga. Līdz elkoņiem melnzemē, klausoties dziesmu par zaķiem no filmas «Briljanta roka», mūs sagaida vecākais no Stikāniem – Jānis. 1970. gadā viņš no Preiļiem pārcēlies uz Demeni, pēc tam uz Medumiem, strādājis par latviešu valodas un vēstures skolotāju, īsu brīdi bijis skolas direktors. Aizgājis pensijā, viņš pievērsies dārzam. Brāļi Raimonds un Juris Stikāni ar kara vēstures artefaktu meklēšanu sāka nodarboties pirms septiņiem gadiem, kad iegādājās metāla meklētāju.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vēstures entuziasti ar metāla meklētājiem ir liela subkultūra.

Viņiem ir savas interneta mājas lapas, kur pulcējas «racēji» no visas pasaules. Militārā arheoloģija ir atsevišķa tēma. Ja kāds atrod sena priekšmeta fragmentu, ko nav iespējams identificēt, fotogrāfija tiek ievietota internetā un sākas spraiga diskusija par lietas izcelsmi.

Militārās vēstures eksponāti nonāk izsolēs, un kolekcionāri tos nopērk par lielām naudas summām. Raimonds saka, ka vispirms izpēta, kur bijušas kaujas, un tikai tad dodas meklēt. Ekspedīcijās piedalās arī «racēji» no citām pilsētām un Eiropas valstīm.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad Raimonds parāda lietas, ko atradis pamestās lauku mājās, palieku bez valodas. Smalka porcelāna figūriņa - lācis baletdejotājas tērpā, 50. gados paštaisīta lellīte, gleznas. Raimonds rāda 1944. gadā Kurciema pagasta iedzīvotājam vāciešu izdotu radiofona lietošanas atļauju, kas izskatās kā jauna. Raimondam ir zāļu pudelīšu (dažās ir simtgadīgs saturs) un medicīnisko šķēru kolekcija, ķīmiskie ieroči no Pirmā pasaules kara, blusu un utu iznīcināšanas līdzeklis. Nelielajā telpā vēsture atdzīvojas un pie katra priekšmeta gribas pakavēties ilgāk. Stikānu pagalmā laiku maļ lielgabalu ratu riteņi.

Par to kā Medenē dzīvo vecticībnieki un kādi ir vecticībnieku kapu svētki, lasiet TVNET 5.jūnijā.

Uz augšu