Ja šķiet, ka dzīvē nav par ko pateikties, satausti savu pulsu!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viņi ir blakus, kad daudzi mirst un daudzi dzimst, - gandrīz visās pasaules kultūrās šie brīži tiek uzskatīti par sakrāliem, tajos piedalīties ļauts vienīgi izredzētajiem, taču viņi tiek vienmēr īpaši «ielūgti».

Minūtes mūžības ilgumā

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Purvciema apakšstacijas ārsta palīdzi Olgu Saļuku satieku nejaušas sagadīšanās dēļ. Ir drēgns aprīļa vakars, es atgriežos mājās no teātra izrādes, kas uzjundījusi visus lielos dzīvības un nāves jautājumus. Pie plaši atvērtiem mājas vārtiem mani sagaida norūpējies kaimiņš. Kaimiņienei slikti – pirms 13 gadiem operētā gūžas protēze izšķiebusies no vietas, griež miesā un muskuļos. Viņa palikusi pozā, kādā pārsteigušas neizturamas sāpes, – ar rokām iekrampējusies galda malā, pa pusei sēdus, pa pusei guļus uz gultas malas. Viens milimetrs pa labi vai pa kreisi 78 gadus vecajai sievietei nozīmē sāpes, it kā kāds dzīvā miesā kaltu ar ledus cirtni.

«Ātrie» ir ceļā, kaimiņiene tikmēr, zobus sakodusi, cenšas neizkustēties un, praktiska sieviete būdama, drudžaini diktē, ko krāmēt līdzņemšanai uz slimnīcu. Sekundes un minūtes izstiepjas mūžības garumā. Tikmēr man lēnām izsīkst visi muļķīgie mierināšanas vārdu krājumi, un izmisīgi galvā meklēju tēmas, lai aizvirzītu sirmgalves domas prom no sāpēm, paralēli prātā pārcilādama dienas ziņu fragmentus ar NMPD jaunās vadītājas Lienes Cipules intervijā stāstīto par kādu izsaukumu, kurā 32 gadus jauns vīrietis «ātro» dispečerei apgalvo ka «nespējot paelpot». Kad uz šādu augstākās kategorijas izsaukumu mediķi ierodas 15 minūtēs, izrādās, ka vīrietim ir stipras iesnas un 37,4° temperatūra. Es ļoti ceru, ka mediķi, kas, kaut arī dzīvība nav apdraudēta, ir vienīgā cerība, lai atvieglotu mokas, šobrīd «neārstē» kādam iesnas...

Kad Olgas vadītā neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde ienāk pa mūsu durvīm, viss tālākais risinās strauji. Olga strādā precīzi, pārliecinoši, paralēli mierinot satraukto kaimiņieni ar mediķu jociņiem – asiem kā ķirurga skalpelis.

«Ko jūs tur man špricēsiet?!» - «Neuztraucieties, tas pret sāpēm. Tagad sajūta būs kā pēc 100 gramiem. Narkomāni gatavi visu atdot, lai pie šī tiktu, bet jums būs par baltu velti, mēs uzsaucam.» Kundze atmaigst un ir gatava braukt līdzi. Olga ar kolēģi un šoferi, vaigus piepūtuši, izbīda smagās nestuves ar pacienti pa šaurajām mājas kāpnēm līdz mašīnai. Viņas dežūras sestais izsaukums ir galā. Pacients nogādāts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.

No menedžeres - par mediķi

Olgai ir 39 gadi, dziļi pētošs, dzirkstošs skatiens un augstākā izglītība ekonomikā - viņa pabeigusi bakalaura studijas Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. Medicīnai pievērsusies pirms deviņiem gadiem - 2009. gadā. Spontāni. Valstī vēl plosījās ekonomiskā un politiskā krīze. Aiz muguras bija Parex bankas krahs, IKP kritums, valdības demisija un Vecrīgas janvāra nemieri. Bija sākusies bēdīgi slavenā Latvijas budžeta konsolidācija, bezdarba līmenis trīs gadu laikā bija uzlēcis no 5 līdz 16,6%. 210 000 oficiālo bezdarbnieku valstī izmisīgi meklēja iespējas nopelnīt, lai uzturētu ģimeni, samaksātu rēķinus un atdotu parādus, kamēr faktiskais bezdarbs kāpa debesīs straujāk nekā gripas slimnieka temperatūra.

Olga tobrīd jau desmito gadu strādāja labi apmaksātā darbā kādā firmā par menedžeri – vienā no retajām profesijām, kurai pēckrīzes saspringumā, kad daudzi uzņēmumi izkāra uzrakstus «slēgts», bet citi, «laizot rētas», domāja par jauniem biznesa veidiem, kā nopelnīt, vēl bija pieprasījums.

Brīdī, kad visi priecājās, ka ir jel kāds darbs, kur nu vēl labi atalgots, Olga secināja, ka viņai apnicis vienmuļais dzīvesveids «darbs – mājas».

«Visa dzīve notika pēc inerces – pamodos, gāju uz darbu, nācu mājās, paēdu, pavadīju laiku ar bērniem, gāju gulēt, no rīta atkal pamodos, gāju uz darbu... Nevarētu teikt, ka toreiz jutos nelaimīga, taču nebija sajūtas, ka es kaut kā dēļ dzīvotu,» stāsta Olga. Visu izšķīra pēkšņa, smaga migrēnas lēkme ar īslaicīgu redzes zudumu.

«Mani nogādāja Rīgas 1. slimnīcā. Tur uzņemšanā pie sienas karājās fotogrāfija ar visu izcilo Latvijas mediķu profesūru, medmāsām augstās cepurēs... Es sēdēju, skatījos uz šo fotogrāfiju un pēkšņi sapratu, ka dzīvē daru kaut ko ne tā.. Tā miruši cilvēki fotogrāfijā izmainīja visu manu turpmāko dzīvi,» pasmaida Olga.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Galvassāpes pārgāja, redze atgriezās, bet medicīna kopš tās dienas kļuva kā narkotikas. Olga piezvanīja uzziņu dienestam, lai noskaidrotu par iespējām studēt medicīnu, un uzzināja, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā atrodas Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledža, kas gatavo medmāsas un feldšerus. Komfortablajā, labi apmaksātajā menedžeres amatā Olga vairs neatgriezās.

Paralēli studijām sāka strādāt par sanitāri «Gaiļezera» insulta nodaļā. Vienīgais sanitārs uz visu nodaļu, kurā puse pacientu - guļoši. Alga - 60 lati mēnesī. Tāda tobrīd bija Latvijas medicīnas realitāte. Šajā laikā reti kurš bija apmierināts ar ekonomiskajiem apstākļiem - lauksaimnieki bloķēja Rīgas ielas un pie Ministru kabineta nesa zārku ar govju galvām, 10 000 skolotāju devās protesta gājienā. Mediķi klusēja un turpināja strādāt...

2011. gadā, kad uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs pārcēlās vēl vismaz 14 450 Latvijas iedzīvotāju, Olga pabeidza medicīnas koledžu un sāka strādāt par ārsta palīgu NMPD. Uz «ātrajiem» vilka jau no pirmā kursa medicīnas koledžā - būt nevis palātā vai operāciju zālē, bet «kaujas pulka priekšējās rindās», kas ikdienā dodas sniegā, lietū, dubļos – gan uz avārijām, gan ielās pie bezpajumtniekiem, gan katastrofu vietām. Ne slavas, ne naudas dēļ - vienkārši tāpēc, ka citādāk nevar, jo iekšējā vilkme ir spēcīgāka par šķietami «pareizo loģiku» – vairāk naudas, vairāk komforta, vairāk laimes.

Bez patosa

«Es nevaru teikt, ka dzīvotu ar kaut kādu īpašu misijas apziņu visus glābt, mani neizsakāmi aizrauj medicīna, es tagad saprotu kaut nelielu kripatiņu no Visuma noslēpumiem... Tas, kas notiek cilvēka organismā, ir visapbrīnojamākā inženierija,» bez patosa un samākslotības saka Olga.

Olga ļoti labi apzinājās, uz ko tobrīd parakstās – bēdīgā situācija medicīnas jomā nebija nekāds noslēpums, par to katru dienu runāja visi mediji. Emocionāli un fiziski smags darbs, neapmaksātas virsstundas, niecīgs atalgojums, neadekvāts novērtējums no sabiedrības puses. 2008.gadā krīzes apstākļos darba devēji un politiķi uzstāja uz grozījumiem likumā, kas atļautu ārstniecības personām strādāt līdz pat 20 virsstundām nedēļā bez dubultas samaksas. Politiķi toreiz solīja, ka, tiklīdz valsts finanšu situācija uzlabosies, krīzes laika likuma grozījumi tikšot atcelti un būtiski paaugstināšoties arī darba samaksa, īpaši NMPD mediķiem, kuri, neskatoties uz šā gada algas pielikumu, joprojām saņem mazāk nekā kolēģi slimnīcu uzņemšanās.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Līdzīgi kā citi politiķu solījumi, arī šis nav izpildīts vēl šodien. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) jau vairākkārt brīdinājusi, ka «var pienākt X stunda, kad vairs nebūs cilvēku, kas brauc glābt pacientu dzīvības», jo daļa mediķu vairs nevēlas riskēt ar savu veselību un dzīvību, strādājot neapskaužamos apstākļos, saņemot tikpat lielas algas kā apkopējas, kurām vienīgais risks ir paslīdēt uz tikko izmazgātas grīdas.

Lai nopelnītu iztikai, Olga paralēli strādā par ārsta palīdzi arī «Gaiļezera» uzņemšanas nodaļā. Pagājušajā gadā bija arī trešais darbs – LU Medicīnas koledžas studentiem viņa pasniedza neatliekamās palīdzības kursu.

Kaut gan veselības nozares budžets šim gadam pieaudzis par 194 miljoniem eiro un ir lielākais vēsturē; kaut veselības ministre lepni uzsver, ka 85 miljoni eiro no rekordlielās atvēlētās summas novirzīti tieši ārstu, medmāsu un ārstu palīgu atalgojuma celšanai, realitātē cilvēkus darbs NMPD nevilina, tie turpina aizplūst. Paliek tādi kā Olga, kam medicīna ir kā apsēstība, uz viņiem arī turas nozare. Eiro monētās neizmērīsi tikko dzimuša bērna smaidu, pirmos pacienta sirdspukstus pēc klīniskās nāves un sirmgalves pateicības asaras pēc nomierinošas sarunas, taču mediķiem ir ģimenes, finanšu saistības un atļauties glābt dzīvības par nieka pārsimt eiro mēnesī var ne tuvu visi.

Olga stāsta, ka diennaktī, strādājot NMPD, ir 16, reizēm 23 izsaukumi. Tie seko cits citam, paēst sanāk nevis tad, kad tiešām gribas, bet kad var – reizēm pusdienas ir tikai pulksten 17 vakarā, vakariņas - pulksten 23 naktī.

«Interesanti - kad esi iemidzis, skaļrunī NMPD apakšstacijas atpūtas istabā dzirdi tikai savas brigādes numuru,» saka Olga. Miega bads nav nekas ārkārtējs, pierasts negulēt vairākas naktis. Olgas negulēšanas rekords esot trīs diennakts dežūras pēc kārtas. Tā kā viņa paralēli mācās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 5. kursā, slodze ir trīskārša, mācīties sanāk naktīs, dežūru laikā, kad nav pacientu un izsaukumu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Es nesteidzos,» Olgas atbildēs ieskanas teju Austrumu domātāju cienīgi akordi, kad jautāju, kā viņa visu paspēj. «Pie tā pierod. Tas, ko daru, goda vārds, nav nekas īpašs. Nedēļā ir septiņas dienas, divas līdz trīs diennaktis aizņemtas dežūrās NMPD un «Gaiļezerā», atliek laiks pagulēt, padejot, pamācīties. Dzīve ir ilga...»

Olgai priekšā vēl viens studiju kurss, tad rezidentūra, kurā apgūs konkrētu specialitāti. Viņa nākotnē gribētu būt kardioloģe vai anestezioloģe. «Tā sanācis, ka visas konferences, uz kurām braucu, ir par nāves tēmu. Es bieži dodos vērot autopsijas, tas ir ļoti aizraujoši. Bieži ir interesanti klīniski gadījumi, kurus gribas izprast padziļināti, tāpēc izvēlos atbilstošu tēmu.»

Skriešanās ar nāvi

Kaut arī mācīti glābt dzīvības, nereti nākas darīt to, kas patiesībā būtu jādara ģimenes ārstiem, sociālajiem dienestiem un pašvaldībai. Tā «ātro» mediķi kļūst par dažādu citu valsts jomu nepilnību caurumu lāpītājiem.

«Temperatūras, hronisku slimnieku, vientuļu pensionāru aprūpe, taču vismaz vienu reizi mēnesī (un paldies dievam, ka tā!) ir izsaukums, kuram tu esi gatavojies, mācījies visus šos gadus - kad izglāb kādam dzīvību un nogādā viņu slimnīcā ar atvieglojuma sajūtu, ka esi izdarījis kaut ko labi, pareizi. Kad ar pirkstiem jūti, ka atsāk sisties cilvēka sirds, tā ir tāda sajūta!...»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Skriešanās ar nāvi ir neatliekamās palīdzības mediķu ikdiena – nākas samierināties arī ar brīžiem, kad kaulaino noskriet neizdodas. Vissmagākais bijis gadījums ārpus Olgas dežūras. Braucot uz studijām Stradiņa universitātes slimnīcā, viņa pamanīja, ka ceļa malā zālienā guļ jauna sieviete, bet viņai apkārt skraida satraukts vīrietis. Olga apturēja mašīnu, nekavējoties sniedza pirmo palīdzību, līdz ieradās kolēģi no neatliekamās palīdzības brigādes. Tomēr sievieti atdzīvināt neizdevās.

«Kad esi dežūrā, tu esi gatavs, ka var notikt jebkas. Ārpus darba, ikdienas apstākļos tā nav - nav viegli uz ielas pēkšņi sastapties ar nāvi. Un tev ir tikai tavas divas rokas... un viss. Tu mēģini atdzīvināt cilvēku, ir rīts, visur sastrēgumi, tu dzirdi, kā «ātrie» kaut kur tuvojas, sirēnām kaucot, bet netiek garām automašīnām... Laiks tādos brīžos velkas ļoti lēni...» Redzēt jaunus, nedziedināmi slimus cilvēkus ir psiholoģiski visgrūtāk. No šādiem izsaukumiem atgūties nav viegli. Palīdz ģimene, vīrs, draugi, reizēm – alkohols, kā visiem... Toties ir arī neaprakstāmi aizkustinājuma brīži, kad pasaulē nāk jauna dzīvība – Olgas vadīto brigāžu automašīnās tā noticis divas reizes -, tad gan paklusām esot jānoslauka kāda prieka asara. Ikdienā emocijas «ātro» mediķi cenšoties «atslēgt»: «Citādi var reāli sajukt prātā. Es cenšos domāt, ka esmu tikai instruments. Reizēm izdodas, reizēm neizdodas...»

Sauc ātros, jo nepieciešama higiēniskā pakete

Izsaukumi pie cilvēkiem laukos ievērojami atšķiras no izsaukumiem pie rīdziniekiem. Lauku cilvēki, īpaši vecā kaluma, «ātros» sauc tikai tad, kad teju jau mirst nost. «Dzīvo kundze ar vīru. Vīram slikti – nevar paelpot. «Nu nekas, gan pāries!» - jo «tas ir milzīgs kauns atraut dakteri no darba!»» Pilsētnieki turpretī mēdz saukt neatliekamo palīdzību visabsurdākajos apstākļos, kā piemērā ar jauno vīrieti un iesnām.

«Tā ir metroseksuāļu Rīga,» smaidot spriež Olga. «Urbanizācijas sekas. Cilvēki nav mācīti saprast savu ķermeni, izārstēt sevi, jo viss ir viena taustiņa attālumā «I-phone» telefonā. Kā bezpalīdzīgi putnēni, kas vēl neprot lidot, uz viņiem nevajag dusmoties.»

Iesnas neesot trakākais piemērs, kad nevajadzīgi tiek trenkāta neatliekamā palīdzība - ir gadījums, kad, piemēram, jauniete naktī uz ielas izsauc mediķus, lai palūgtu sieviešu higiēnas paketi... Pilsētnieki īpaši neņem vērā mediķu izmisīgos lūgumus izvērtēt, kurā brīdī tiešām nepieciešama neatliekamā palīdzība, jo katrs nevajadzīgs izsaukums ir resursu un laika šķērdēšana. Bet aiz bezkaislīgā vārda «resursi» ir reāli cilvēki, kuri milzīgās pārslodzes dēļ pamazām izdeg.

Kad jautāju, kas šobrīd visvairāk sāp par profesiju, Olga ilgi domā un pieklusinātā balsī atbild: «Gribētos, lai pret NMPD mediķiem sabiedrībā būtu nedaudz lielāka cieņa, citādi daudzi šodien pret mums izturas kā pret pakalpojuma sniedzējiem, taču tas nav parasts pakalpojums...»

Mediķi palīgā saucienus nešķiro ne pēc sociālā, nedz kāda cita statusa – palīdzību saņem gan prātu nodzēris bezpajumtnieks, kam kāju vietā ir bezformīga miesas masa, kurā ieperinājušies tārpi, gan bagātnieks, kurš dzīvo četrstāvu «pilī» un liek uzvilkt bahilas pirms ienākšanas viņa «paradīzē», gan hruščovkas iemītnieks, kurš kliedz, lai mediķi novilktu kurpes un nenosmērētu tikko izmazgātās linoleja grīdas. Viņi uz rokām iznesīs pacientu no trīs kilometrus dziļa, piesniguša meža biezokņa un sašūs neprāti, kurš pirms tam dzinies viņiem pakaļ ar cirvi. Jo viņi labāk nekā jebkurš cits zina – ja tev liekas, ka dzīvē tev nav par ko pateikties, satausti savu pulsu...

Uz augšu