Kādām vajadzētu būt Latvijas prioritātēm nākamajā ES daudzgadu budžetā?
Man principā nepatīk šādas sarunas par kaut kādu lūgšanos, jo domāju, ka valstij ir pazemojoši stāvēt kā pie baznīcas un lūgt naudu. Nākamgad Latvija būs ES kā pilntiesīga dalībvalsts jau 15 gadus, un mums pašiem jāattīsta sava ekonomika, jo ES nauda ir kā atkarība. No otras puses, mēs nevarēsim veikt izrāvienu ekonomikā, ja neatvērsim darba tirgu, pārskatot valodas un citas prasības pret ārvalstniekiem, citādi pie mums neviens nebrauks. Arī nodokļu slogs ir jāsamazina. Savukārt tas, ko finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) izdarīja, saucot to par nodokļu reformu, nav reforma. Ārpolitiski sarunās par prioritātēm neko nevarēsim izdarīt ne paši, ne Padomes līmenī, ne sarunās ar EK, jo neesam viena valsts, bet esam 28 valstis. Tas, ko Skandināvijas valstis pēdējā laikā runā, ka nākamajā gadā finanšu palīdzība būtu jāpiesaista IKP pieaugumam, viņu skatījumā ir taisnīgi, bet mēs viennozīmīgi saņemtu mazāk, kas varētu būt pat mazāk nekā viens miljards eiro. Savukārt pašvaldību līmenī tiek runāts par to, lai nauda kohēzijas projektiem tiktu iedota tiem reģioniem, kuriem IKP pieaugums ir mazs. Tas nozīmētu, ka Rīga neko nesaņemtu. Februārī, lidojot uz Briseli, bija pilna lidmašīna ar pašvaldību pārstāvjiem, kas devās uz Briseli mēģināt pārliecināt Briseles kolēģus EK, ka Latvijai būtu kaitīgs princips, ka tikai neattīstītie reģioni saņems naudu. Tomēr Barnjē jau ir pateicis, ka naudas ir tik, cik tās ir, tādēļ būs jāsamazina arī kohēzijas projekti.