Krievijas un Latvijas sabiedrības kardināli atšķiras, bet šis nav piecās minūtēs atbildams jautājums. Es nedomāju, ka, ierodoties pie ierēdņa, mūsu starpā valda hierarhiskās attiecības. Ierēdnis savā dziļākajā būtībā ir nedrošs, par sevi ļoti nepārliecināts cilvēks, kurš nobijies uzņemties iniciatīvu, atbildību, lai nedabūtu rājienu no «mammas» - priekšnieces vai «tēva»- priekšnieka. Patoloģisko baiļu, kauna un vainas dēļ viņš baidās pat pakustēties, un no malas izskatās, ka viņš ir pasīvs, nedrošs un negrib darīt neko. Tās nav vispār nekādas attiecības, jo pretī nekā nav, ir cilvēks, kurš nedomā, - infantils cilvēks.
Nevar mainīt saknes, bet var mainīt šodienu
Jūs daudz esat minējusi arī faktu, ka mūsu tautā ļoti spilgts ir bārenītes tēls, kas veido mūsu identitātes pamatu.
Un kāpēc tas tā? Tāpēc, ka mums vienmēr pietrūkuši labi vecāki.
Es gribētu jums parādīt divus video – viens ir dzejnieces Māras Zālītes uzruna tautas manifestācijā «Par tiesisku valsti» Mežaparkā 1988. gadā, Atmodas laikā, kad tika veidota jauna nācijas identitāte.
Otrs – pēc 12 gadiem tā brīža prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētku Rīgai 800 noslēguma koncertā 2001. gadā.
Ja mēs šos video samainītu vietām – kā jums šķiet, vai mums šodien būtu mazliet savādāka sabiedrība?
Es nedomāju, ka savādāka. Man ļoti patika Vairas Vīķes-Freibergas teiktais, ka mūsu Latvija vēl nav gatava, ka mēs tikai ceļam savu valsti - tā ir dziļa patiesība.
Cilvēki, tauta – mēs esam burvīgi, bet mēs nejūtamies labi struktūrā, ko sauc par mūsu valsti, kura vēl nav izveidota, kura ir veidošanas procesā.
Ja tautai būtu psihiski laba veselība, tā simtiem, tūkstošiem prom nebrauktu, tā lielā priekā, ar lielu patriotismu ķertos klāt iespējai, kuras daudzām tautām nav, bet mums ir – izveidot savu valsti. To dara igauņi un, manuprāt, viņiem labi sanāk. Mums to negribas, mums vieglāk aizbraukt tur, kur citi jau šādu valsti vaiga sviedros izveidojuši. Pēc Semjuela Hantingtona «Civilizāciju sadursmes» mēs esam pieņēmuši daudz aziātisku vērtību. Piemēram, mazas, sīkas blēdībiņas un viltībiņas ir atļautas, gudrība ir otra apšmugulēšana. Tā nav Rietumeiropas vērtība. Rietumeiropā gudrība ir gudrība. Mēs ļaujamies apšmugulēties un paši esam gatavi apšmugulēt citus. Neprasām atkāpties no amata cilvēkiem, par kuriem mums ir nopietnas aizdomas, ka kaut kas nav bijis īsti lāgā ar viņu rīcību pagātnē. Es piekrītu Vairas Vīķes-Freibergai aicinājumam katram atsevišķi un visiem kopā gribēt kaut mazliet darīt, lai būtu lepni par Latvijas valsti. Es labprāt Vīķes-Freibergas aicinājumu atkārtotu katru rītu pēc himnas.
Kas attiecas uz Māras Zālītes teikto, es nedomāju, ka «gadsimti kaut ko ir iedēstījuši». No vienas puses mums nākas ņemt vērā gadsimtos veidoto uzvedības modeli. Mums 19. gadsimta beigās vēl bija dzejnieki, kas aicināja latviešus «kā blusām slēpties grīdas šķirbā, lai pārlaistu vējus». Tas bija lielā pretstatā Rietumeiropai, kur goda aizskāruma gadījumā cilvēki viens otru aicināja uz divkauju un bija gatavi atdot savu dzīvību.
Bārenītes sajūtu mūsos iedēstīja nevis gadsimti, bet joprojām, šodien, 2018. gadā – mūsu tēvi un mātes. Šī iedēstīšana notiek ar kaunināšanu, ar visiem manis pieminētajiem piemēriem.
Mums ir pārāk daudz nenobriedušu, infantilu vecāku, kuriem pašu ērtības ir svarīgākas par bērnu labsajūtu. Kuri liela daļa nemaz nav spējīgi mīlēt bērnu. Tā vietā, lai mīlētu, viņi «uztraucas». Viņi bērnam saka: «Vai, es par tevi tā uztraucos!». Tad es savus medicīnas studentus aicinu tos cilvēkus, kuri «uztraucas», tomēr sūtīt ārstēties, jo ne jau uztraukums vajadzīgs bērniem. Bērniem nepieciešama vecāku mīlestība, telpa, kur attīstīties, augt. Vecāki, kuri savus bērnus mīl, neuztraucas par viņiem, viņi tiem uzticas, iedrošina viņus. Mūsu vecākos joprojām ir daudz infantilu iezīmju, tas nav gadsimtu iedēstījums, mēs to darām šodien, joprojām ir ģimenes, kuras veido bāreņus. Ģimenes, no kurām mums, ārstiem, liekas, ka labāk būtu šo bērnu izņemt, jo tēvs ar māti viņu padara slimu.
Mēs esam aizrāvušies runāt par to, ka bērnam svarīgi augt ģimenē, būtu laiks sākt runāt par to, kādā ģimenē bērnam svarīgi augt, lai viņš izaugtu vesels.
Saknes ir gadsimtos, mēs tās mainīt nevaram, bet mēs varam mainīt šodienu.