Kalējs Jānis Nīmanis: Ir jānovērtē pašiem savi spēki, jānotic un jādara!

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ieskats kalēja Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Dodoties pie kalēja ar skaļāko vārdu Latvijā, uzdevu sev kaudzi jautājumu, piemēram, kāds ir šis čalis, kurš tik agrā vecumā paspējis ar saviem meistardarbiem aizraut cilvēkus neskaitāmās valstīs. Viņa klients ir pat Japāna - valsts, kurā kalēji zied spilgtāk par ķiršiem pavasara saulē. Metaforu skaidrošu vienkārši - Japānai meklēt kalēju Latvijā ir tikpat dīvaini, kā Latvijai meklēt sklandrausi Dienvidāfrikā.

Braucam draudzīgā kompānijā ar kolēģiem uz Priekuļu novadu, vērojot sniegotu ainavu. Pēc īsas maldīšanās ierodamies vietā, kura izrādās precīzi piecus kilometrus neprecīza, bet tas nekas. TVNETmobilis rullē tālāk, un ar «waze» opciju ierodamies vecajā Jāņa Nīmaņa smēdē. Jau pa gabalu redzam vīru rūtainā kreklā, kas sagaidot māj un norāda pareizo virzienu mašīnas novietošanai.

Piestājam pie smēdes. Izkāpjot no mašīnas, drusku nobiedē kārtīga kalibra suns, bet tur jau priekšā pats meistars, un man ir tas gods un pienākums pienācīgi atņemt kalēja vesera cienīgu rokasspiedienu.

«Mīkstais, man pat asara nenobira,» ar ironiju nodomāju,

atceroties visus video, ko par meistaru biju pirms tam aplūkojis internetā. Jānis ir radījis ne tikai šķēres Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšanai, bet arī Nameja zobenu vietējam blokbāsteram. Viņš ir pazīstams ar to, ka izgatavojis tūkstošiem cirvju un nažu, kuri dara savu lietu neskaitāmās valstīs.

В чем сила, брат?!*

Ieeja ēkā caur smēdi, kurā notiek smagākie darbi. Tur darbojas vīri ar respiratoriem uz sejas, tiek kalta dzelzs un apkārt lido nokaitētas dzelzs atliekas. Degunā iecērtas asi metāla, uguns un eļļas smaku sajaukumi. Tālāk notiek slīpēšana un jūtams koka aromāts, bet mēs dodamies tālāk. «Ūdens kafijai jau vārās,» Jānis, pamājot ar roku, nosaka, un mēs sekojam viņam uz otro stāvu, kur siltumā un klusumā varam iepazīties tuvāk.

Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Otrajā stāvā mūs sagaida aromātiska, bet pavirši pārlieta maltā kafija un pie sienām piekārti visdažādākie cirvji un naži, kuri ir pabeigti un drīz jau dosies pie saviem īpašniekiem. Mums pievienojas arī Jāņa brālis - Matīss Nīmanis, kurš ir arī viņa kolēģis. Dzeram kafiju, pārpīpējam dažādas tēmas, un, skatoties uz viņiem, saprotu - šie ir čaļi, kuriem pierādīt manu taisnību vietējā zaļumballē vispār negribētos. Kā tautā saka - «normāli kabani».

Paņemot rokā viņu radīto virtuves nazi, uzreiz saprotu, kāpēc tam ir tāda cena, kāpēc pasūtījums jāgaida vismaz sešus mēnešus. Sajūta, ka radīts no sirds - nazis, kurā ieliktas ne tikai zināšanas un smags darbs, bet dvēsele un augsta kvalitātes latiņa. Prasot, vai nevajadzētu kārtīgi paplašināties, Matīss nesteidzīgi ievelk tādu kāru dūmu, aizdomājas un saka: «Ja sākšu šo darīt «uz masu», gribot negribot kritīsies kvalitātes kontrole, kam sekos kaudze brāķu un slikta reputācija.» Tā es uz viņiem skatos, saprotu domu un netīšām atminos epizodi no Alekseja Balabanova kulta filmas «Brālis 2», kur pie ugunskura bračkas apsprieda, kur tad ir tas spēks - naudā vai tomēr ģimenē?

Skatoties uz Nīmaņiem, top skaidrs, ka spēks ir ģimenē, smagā darbā un augstā kvalitātē. Mūžīgā cīņa pašam ar sevi un savu panākumu pārsniegšanu. Ar šādām pārdomām arī varam sākt sarunu.

Kalējs

- Kādreiz tādi arodi kā dzirnavnieks, kalējs bija zelta vērtē, bez tiem nekur. Meičām bija sapnis kādu šo profesiju pārstāvi apprecēt, jaunieši apbrīnoja. Kā ir - nav sajūtas, ka tu būtu piedzimis nepareizā laikā, jo, būsim reāli, tu neproti izkalt funkcionējošu jaunāko «iPhone».

- Varbūt ir ne tas laiks, bet amats ir pieprasīts. Iespējams, tas ir pat ekskluzīvāks, jo kādreiz katrā ciematā bija vismaz 10 kalēji. Tagad cilvēks saprot, ka ir «woow» - tā ir īsta manta.

- Kalējs ir kļuvis par ekskluzīvu preci?

- Jā!

Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Es nejautāšu, kā tu nonāci līdz šīs karjeras izvēlei, jo tava atbilde noteikti būtu, palabo, ja es kļūdos, ka jaunībā tev gribējās nazi, līdzekļu labam nazim pietrūka un tu to izgatavoji pats savām rokām. Cik saprotu, tajā brīdī aizgāja. Kas notika tālāk?

- Tas notika pavisam dabiski. Es veidoju savu nazi ar domu, ka varbūt kādu dienu es varētu arī tos pārdot. Traucēja neticība sev, bet bija cilvēki, kuri teica, ka ir labi. Kad to pasaka tuvi cilvēki, kuru viedokli tu vari uzklausīt, vienā brīdī tu notici citiem un galvenais sev. Tas motivē iet tālāk.

- Kas tevi aizķēra kalēja arodā?

- Galvenais ir spītība un ziņkārība. Dabūt to pareizo asumu, izturību un Damaskas tērauda izskatu. Dabūt to gatavu, nezaudējot materiāla īpašības, - tas ir neierobežots informācijas apjoms, ko sūkt sevī, mācīties... Tas ir ziņkāres apmierinājums mūžībai!

- Es jau zinu, ka māsa tev palīdz ar atbildēšanu uz telefona zvaniem, - sazvanījāmies. Kā tava ģimene kopumā uzņem tavu karjeras izvēli, cik daudz palīdz, atbalsta?

- Tas izveidojās absolūti dabiski, mēs katrs nostājāmies savā vietā. Katrs dara to, kas vislabāk padodas. Māsa atbild par pasūtījumu pieņemšanu un finanšu plānošanu. Brālis par sagādi, pakošanu un instrumentu ražošanu. Mēs tā pielāgojāmies, jo šeit jau nebija nekā cita ko darīt. Darām!

- Tātad šis ir ģimenes uzņēmums?

- Jā, tas ir ģimenes uzņēmums, tie ir cilvēki, kuriem vienmēr var uzticēties!

Ieskats kalēja Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Cik cilvēku strādā pie tevis un vai plāno augt?

- Mēs strādājam aptuveni pieci, reizēm talkā nāk viesstrādnieki, piemēram, galdnieks, kurš palīdz ar koka izstrādājumiem, jo ar saviem specifiskajiem instrumentiem un zināšanām viņš spēj izdarīt to, kas mums sagādā problēmas. Piemēram, kādreiz mums bija nepieciešama palīdzība ar lāzeru, bet tagad mums jau pašiem tāds pieder un spējam paši iegravēt logo vai novēlējumu kādam. Aug mūsu iespējas, bet turpinām palikt piecatā. Esam bijuši arī vairāk, bet ir tādi cilvēki, kuriem kaut kas nepadodas, nepatīk vai ir labāks piedāvājums ārzemēs.

Jā, mūsu instrumenti ir dārgi, bet tie nav ātri izgatavojami, un tas nenozīmē, ka mums te ir zelta bedre.

Te ir smagi jāstrādā un jāstrādā līdz galam, tas prasa laiku. Beigās tā nemaz nav tik traka peļņa. Tas ir smags darbs!

- Pastāsti nedaudz par skaitļiem. Cik nažus tu gadā vai mēnesī saražo?

- Dienas laikā es varu uztaisīt vienu nazi. Ar nosacījumu, ka nav nekādu traucēkļu, tehnisku problēmu vai problēmu kā tādu, bet dzīvē jau tā nenotiek. Tas atkarīgs arī no katra naža sarežģītības.

- Kopaina?

- Nav viennozīmīga. Ir cirvji, kurus protam veidot teju «acīm ciet», bet ir arī sarežģīti projekti, kur vienam cirvim nākas veltīt veselu nedēļu. Uzskaite sen jau pazudusi, bet pāri tūkstotim cirvju ir iznākuši no «Autine».

Cirvjos mēs esam pasaules rokstāri!

Ieskats Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Kāds ir tavs klients? Sava aroda speciālists vai kolekcionārs?

- Gan, gan. Mums ir abu veidu klienti. Ir kolekcionāri, bet ir arī profesionāļi, kuri lieto mūsu darbus, piemēram, pavāri nažus. Cirvjus izmanto namdari, kokgrebēji vai cilvēki, kuri iet mežā, jo cirvis reizēm ir uzticamāks par motorzāģi.

- Kuras ir tās valstis, uz kurām dodas visvairāk tavu meistardarbu?

- Noteikti populārākā valsts ir ASV, bet šobrīd daudz pasūtījumu ir no Austrumiem - Japānas un Ķīnas.

Ieskats Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Un kā ir ar Latviju?

- Latvijā paliek apmēram trešdaļa no mūsu saražotā. Te būtu jāveic statistikas datu ievākšana.

Ieskats Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Vai esi apmierināts ar savu karjeras izvēli? Nav tādas dienas, kad domā: «Nu i nafig, gribu birojā no 9.00 līdz 17.00»?

- Protams, ir tādas dienas, kad jautāju sev: «Kāpēc es visu šo daru?» Bet ir jāspēj paskatīties uz sevi no malas un jāsaprot - man ir tik foršs darbs! Es tiešām nenožēloju un neredzu sevi nekur citur! Atminos studiju laikus, kad sēdēju lekcijā, pasniedzējs stāstīja kaut ko un es klausījos, bet pēc minūtēm divdesmit pilnīgi neapzināti sāku pierakstu kladē skicēt jauna nazīša formu.

- Vai, tavuprāt, Latvijā un pasaulē pietiek kalēju?

- Pieprasījums šobrīd pārsit piedāvājumu.

Cilvēki ir izsalkuši pēc «īstas mantas». Ir cilvēki, kam ir vienalga, bet ir arī tādi, kam neder industriālais masveida produkts.

Tiem, kuri novērtē «īstu mantu», pietrūkst meistaru un jāgaida rindā. Arī sociālajos tīklos mēs mēģinām pamācīt cilvēkus, mēs pieņemam praktikantus, lai cilvēks spētu augt. Pieprasījums ir, jāļauj cilvēkiem augt.

- Vai parasts mirstīgais var kļūt par Jāņa Nīmaņa mācekli un ar ko viņam būtu jārēķinās?

- Mēs ņemam mācekļus, bet apmācīšana paņem daudz laika. Mums ir jāstāv blakus māceklim, jāskatās pār plecu un jāmāca. Tas ir pilnu stundu darbs. Jā, mēs vēlamies mācekļus, bet pagaidām tam vienkārši neatliek laika. Mums bija praktikante no Igaunijas uz nedēļu - viss jau bija skaisti, visi priecīgi, bet uz nedēļu darbs teju apstājās. Tas ir pamatīgs robs tekošo darbu grafikā.

- Parunāsim par Bulatu un Damaskas tēraudu. Pastāsti, kas tas vispār ir un kas tevi specifiskajā metālā uzrunā? Ne visi ar to strādā.

- Bulats un Damaskas tērauds ir dažādi. Damaskas tērauds ir mehāniski iegūts, bet Bulata tērauds ir metalurģiski iegūts. Bulatā ir ar aci saredzama struktūra, un mani tīri filosofiski interesēja, kas to tēraudu veido, kāds tas ir un kā to izveidot tā, lai tas būtu maksimāli izturīgs. Laikam jau es tāpat kā citi meistari vēlējos izveidot «supertēraudu» - tas arī ir tas dzinulis. Citi naži varbūt ir skaisti un formīgi, bet tie var būt trausli. Mani interesē tieši pats materiāls un materiāla zinātne.

- Mopēdiem taču jāiziet «okatka». Labs akustiskais instruments ir jāiespēlē. Kā, tavuprāt, ir ar nažiem un cirvjiem?

- Protams, piemēram, cirvjiem mēs pārbaudām kātus, lai neizkustētos. Ja ir šaubas, tad pamatīgi tos paļodzām, patestējam. Asuma izturība jāpārbauda, vai nav sanācis par trauslu. To mēs pārbaudām, piemēram, nedaudz pacērtot ragu.

Protams, salauzt var visu, bet mēs saviem instrumentiem dodam mūža garantiju.

Ir gadījušies arī brāķi, bet tad mēs atdodam naudu vai arī taisām jaunu un sūtām vietā. Cilvēki ir priecīgi par šādu servisu, bija reiz gadījums, kad cirvis bija salūzis pārrūdījuma dēļ. Klients bija priecīgs par kļūdas labojumu un pat palūdza, vai pie viena, ārpus kārtas, var iesprukt rindā un pasūtīt klāt vēl arī nazīti.

- Lai cik nopietna profesija būtu, vienmēr valda savs humora mikroklimats. Jums, kalējiem, taču arī? Pastāsti kādu profesijas jociņu!

- Kā jau jebkurā darbnīcā, joku netrūkst, bet mēs arī cenšamies ar darbiem viens otru pārspēt vai pārsteigt. Mēdzam jau ķēmoties, piemēram, kurš ar pneimatisko āmuru skaistāk sērkociņu kastīti aiztaisīs, bet tas ir muļķīgi. Daudz labāk ir pierādīt savu prasmi, izveidojot kādu foršu instrumentu, nevis plēšot sērkociņu kastītes.

- Vai tev ir kāds īpašais instruments, kas tev ir ļoti svarīgs, no kā tu nekad nešķirtos? Kaut kas, ko tu nevarētu uztaisīt no jauna?

- Ir bijuši tādi naži, ka domāju - bāc, žēl, ka jāsūta prom, labprāt sev to atstātu, bet klientam citu uztaisītu. Pašam man nav ne cirvja, ne naža. Tikko sev vienu cirvi uztaisīju, kolēģi smējās, ka beidzot kaut kas man arī ticis, tomēr arī šis instruments jau aizceļojis pāri okeānam. Šķiet, ka šis būs manas dzīves nebeidzamais stāsts.

Ieskats kalēja Jāņa Nīmaņa smēdē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

- Latvijā netrūkst tādu cilvēku, kas sūdzas, ka darba nav, algas mazas, un brauc prom. Kā tev šķiet?

- Tā ir, bet pārsvarā cilvēkiem vienkārši negribas darīt. Daudzi prasa lielu algu vai vispār neko nedara. Un negrib arī mācīties. Knapi pabeidzis vidējo profesionālo izglītību un uzskata sevi par ģēniju, pierakstās bezdarbniekos un dzīvo uz pabalstiem. Tādu kadru mums netrūkst, un pēc likuma viņam pienākas pabalsts. Bet uztur viņus tie, kuri strādā un maksā nodokļus. Ir, protams, arī otra puse tam visam, piemēram, infrastruktūra. Es nesaprotu, par ko es vispār ceļa nodokli maksāju, jo uz otru darbnīcu piecus kilometrus tālāk man nākas braukt pa tādu ceļu, ka brīžiem pa lauku pārvietoties ir ērtāk. Tomēr nav jau viss tik slikti, mums ir gudri cilvēki, ar ko lepoties. Uz pasaules fona, manuprāt, mums viņi ir diezgan koncentrēti.

Mums ir izcili sportisti, amatnieki, mākslinieki un arī zinātnieki. Ja paskatos uz viņiem, man šķiet, ka mēs esam diezgan nikna nācija.

- Ja grib, tad var?

- Var!

- Vai tu vari atrast labus darbiniekus? Cik laika tev vajadzētu, lai sameklētu vēl piecus darbiniekus?

- Vienu čali apmācīt var aptuveni gada laikā, ja viņam padodas un interesē. Ja nesanāk, tad viss mūžs var būt par maz. Vispār atrast ir ļoti grūti, īpaši mūsu apkārtnē. Cēsīs varētu salasīt, tur ir, kas vēlas. Rīgā būtu stipri vienkāršāk atrast darbiniekus, bet tur ir daudz dārgākas telpas.

Par to naudu, ko samaksātu par īri Rīgā, šeit mēs varētu nopirkt visu telpu!

- Lauki rullē!

- Jā, lauki rullē, un nemaz nevēlos neko mainīt, jo, kad paskatos pa darbnīcas logu, es blenžu nevis ķieģeļu sienā, bet baudu pasakainu mežmalas ainavu.

- Pavāri reizēm raujas (ar taviem nažiem rokās) pa 14 stundām dienā un pat vairāk. Cik stundas dienā strādā un drīkst strādāt kalējs?

- Ja pienāk mirklis, kad ir grūti koncentrēties, nevajag riskēt, ir jāatpūšas. Ar nogurumu var sabojāt ne tikai savu veselību, bet arī darbu, pie kura strādā. Jāatceras, ka rīt būs jauna diena klāt un spēkiem jābūt atgūtiem. Pie fiziska darba sešas stundas ir optimāla kalēja darba diena. Ir vienkāršāki darbi, dažādas slīpēšanas vai iegravēšanas ar lāzeru - tad var pasēdēt arī ilgāk. Protams, gadās arī reti izņēmumi, kad termiņi pūš uz papēžiem, piemēram, ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšanas šķērēm. Ar brāli uz maiņām rāvāmies, pagulējām pa pāris stundām un rāvāmies tālāk. Toreiz viss «izgāja uz ūsiņu»!

- Traumas šajā arodā nav retums?

- Traumu netrūkst! Seja ir jāsargā vienmēr! Visbiežāk uzkrīt kaut kāda dzirkstelīte uz pirksta vai rokas. Pirkstu var sagriezt, sasist...

Sākumā cilvēks ir informēts par riskiem un uzmanīgs, pēc mēneša sāk likties, ka viss ir zināms, atnāk pārdrošība un traumas uzrodas pašsaprotami.

Pēc mēnešiem trijiem rodas pieredze un satraumēties sanāk retāk.

- Jums ir tā burciņa, kur pie katras nolamāšanās jāiemet naudiņa un krājas budžets Ziemassvētku ballei?

- Oi, tad tur izveidotos diezgan liels depozīts, tur arī Jaungada balles salūtam sanāktu!

- Vai nobeigumā vēlies kaut ko pastāstīt TVNET lasītājiem un skatītājiem?

- Ne jau visur zāle ir zaļāka! Kad es sāku savu arodu, daudzi teica: «Nu ko tu tur ņemies, kam tas vispār vajadzīgs?» Tomēr gāja laiks, es nepadevos un tagad varu lepni sist pa krūti un saukt: «Re, kā mēs varam!»

Ir jānovērtē pašiem savi spēki, nevajag tos pārvērtēt, ir jāizvērtē reālā situācija, jānotic sev un jādara! Vajag darīt!

* Kur ir tas spēks? (citāts no filmas «Brālis 2»)

Uz augšu