Valdis Melderis: Mēs tik šausmīgi aizrautīgi dzīvojam, ka reizēm aizmirstam elpot

FOTO: No personīgā arhīva

Gada nogales svētku laiks neviļus gandrīz ikvienam liek aizdomāties par saviem mīļajiem, par laiku, ko pavadām ar viņiem, un sajūtām, kuras mūs pārņem. Ciemojāmies pie harismātiskā Radio Skonto dīdžeja un pasākumu vadītāja Valda Meldera, lai aprunātos par viņa ģimenes Ziemassvētkiem, vēlmēm un noskaņu šajā laikā. Ierodoties studijā, Valdis mūs sagaidīja basām kājām... Mūsuprāt, tas liecina par labsajūtu vietā, kurā atrodies. Uz šādas labas nots mūsu sarunu arī sākām.

Saimniece: Vai, jau būdams jauns puisis, zināji, ka gribēsi bērnus, ģimeni?

Valdis: Jā. Man bija simpātija klasē, tāda blonda meitene. Es kā tagad vēl atceros, man bija liela konstruktora kaste, tajā biju paslēpis zīmīti, kurā rakstīts, ka apprecēšos ar šo meiteni un mums būs bērni. Bērnībā biju ļoti tradicionāli orientēts.

S: Ir vīrieši, tāpat kā sievietes, kas ir pārliecināti, ka viņi nav piemēroti vecāka lomai.

V: Parasti jau cilvēki par to pārliecinās tad, kad viņiem bērni jau ir. Man pašam bija reizes, kad liku bērnus gulēt un sapratu – nē, es neesmu piemērots vecāka lomai. Man gribas, lai mani ņem vērā, ciena un dara to, ko es lieku. Kaut kur biju lasījis, ka sievietēm estrogēns ir tas, kas nodrošina spēju uz beznosacījuma mīlestību – mīlēt bērnus par to, ka viņi ir, nevis par to, ko viņi dara. Tad domāju, ka man arī noderētu kāda estrogēna pote, jo mana mīlestība pret bērniem ir nosacījuma mīlestība. Bet, jo lielāki viņi kļūst, jo vairāk mums ir kopīga un vieglāk viņus ir mīlēt.

S: Puišiem - puišu lietas un kopīga valoda, bet kā ir būt triju meitu tēvam? Vai tas nav sarežģītāk, jo pieeja tomēr cita, arī prasības un uzmanība?

V (smejas): Par tām meiteņu lietām atbild mamma, bet man savukārt ir ļoti daudz ko runāt ar viņām par attiecībām. Attiecības un savstarpēja uzticēšanās ir galvenais. Kad vari izrunāt un uzticēt visas lietas – gan saistībā ar mācībām, gan puišiem, gan svarīgo, gan arī kādām bažām. Es, piemēram, šobrīd ar savu trīspadsmitgadīgo meitu runāju par globālo sasilšanu un ekonomiku, par migrācijas politiku un rasismu.

S: Vai vienmēr ir bijis tā, ka bērni ir atvērti nākuši uz sarunu?

V: Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no vecākiem. Vispār cilvēki paši attiecībās ir tie, kas nosaka, cik daudz tev stāstīs vai ne, atkarīgs no tā, kā tu reaģē.

Ja gadījumā cilvēki tev melos, tad tas būs tikai tāpēc, ka nemāki klausīties – bez nosodījuma, bez kritizēšanas, bez dusmošanās.

Ja tev melo, tad tā absolūti ir tava izvēle! Un vecāki nosaka, cik daudz bērni viņiem stāstīs; ja bērni ar viņiem nerunā, tad tas tikai tāpēc, ka vecāki nemāk klausīties bez aizspriedumiem.

S: Vai nav tā, ka ar katru bērnu tu mācies? Pirmais, kā mēdz teikt, ir «izmēģinājumu trusītis»…

V: Nu protams, pirmajam ir visgrūtāk. Tāpēc, no bioloģiskā viedokļa spriežot, labāk ir dzemdēt 20 gados, tad, kad ķermenis tam ir gatavs. Savukārt no emocionālā, no brieduma viedokļa, daudz piemērotāks ir vecums, kas man šobrīd ir (46 - aut.). Var jau būt, ka tajā ir savs šarms, kad tu audz kopā ar bērnu - bērnam nav viss gatavs un viņam ir jāmācās kopā ar tevi. Man ir bijusi iespēja pārbaudīt abus variantus, jo vecākajai meitai ir 25 gadi un jaunākajām – 11 un 13 gadu. Svarīgi ir saprast, ka nav viena pareizā varianta.

S: Bet vai tas, kā veidojas bērnu – vecāku attiecības, nav atkarīgs no cilvēka rakstura, vairāk tieši no vecāka?

V: Es tomēr palieku pie psihologu teiktās pārliecības, ka 60% nosaka bērna iedzimtība. Piemēram, mana jaunākā meita ir absolūta mamma pēc rakstura, pēc izskata – tētis, vidējā meita otrādi – pēc izskata ir mamma un pēc rakstura – tētis. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi bērni. Ja viņi nebūtu tik līdzīgi mums abiem, tad es sāktu uztraukties.

No kreisās - Elīza Aija, Lueta Laura

FOTO: Nadīna Van Der Beek

S: Ja salīdzini savus vecākus un sevi ar sievu - vai redzi līdzības bērnu audzināšanā?

V: Jā, es esmu tikpat nesavaldīgs kā tēvs, man gribas, lai viss notiek ātri un nekavējoties un tieši tā, kā es to gribu. Tā atšķirība – mana mamma vienmēr bija tā samierinātāja, tēvs – tas tiešais čalis, bet mums ģimenē ir citādi – mēs viens otru kompensējam: kad viens ir dusmīgs, tad otrs ir mierīgs un otrādi. Tas pat automātiski sanāk. Bet joprojām mēs nemākam noslēpt kaut kādus strīdus no bērniem. Ir reizes, kad viņi ir spiesti piedalīties, un tad mēs esam spiesti viņiem skaidrot, par ko un kāpēc strīdamies, bet īstenībā mēs taču viens otru mīlam. Arī meitenes ir iemācījušās sastrīdēties, saplēsties un pēc tam samīļoties. Jā, bez strīdiem nevar, bet tu zini, ka pēc tam var izrunāties un salabt.

S: Gada griezumā ir daudz svētku; kā ir ar Ziemassvētkiem, vai tie ir īpaši jūsu ģimenei?

V: Man vispār riebjas koncepts, ka tev ir jāsvin kaut kādas lietas konkrētos datumos. Ņemot vērā, ka man svētki ir 10 reizes mēnesī, jo es vadu pasākumus un dzīve ir tik sasodīti intensīva, vēl atsevišķi kaut ko svinēt, tas ir milzīgs apgrūtinājums.

Es teiktu, ja nebūtu Sarmītes, tad bērni vispār nezinātu, kas ir Ziemassvētki.

Teikšu godīgi, man svētki pirmkārt saistās ar atbildību un tikai pēc tam ar prieku. Man svētki ir tad, kad ir brīnišķīga diena, kad ar draugiem kaut kur braucam, kad ar bērniem nesteidzoties kaut kur izejam. Lūk, tie ir svētki, nevis tad, kad kalendārā kaut kas ierakstīts.

S: Ko taviem bērniem nozīmē Ziemassvētki?

V: Bērniem, protams, galvenais ir saldumi un dāvanas. Tā ir iespēja neievērot režīmu, necelties no rītiem, neiet uz skolu. Man pašam tie ir milzīgi svētki, kad varu kaut kur neiet. Ja zinu, ka nākamajā dienā ir brīvs un varu mierīgi darīt to, ko gribu. Esmu novērojis, ka Sarmītei ir tieši tāpat. Nav nekā brīnišķīgāka, kā noīrēt viesnīcu, ko laiku pa laikam arī darām. Darām to, lai izbaudītu sajūtu, ka varam mierīgi izmētāt drēbes, nemazgāt traukus, neklāt gultu, tu vienkārši dari NEKO un zini, ka rīt darīsi neko un arī parīt darīsi neko. Šie ir svētki! Vienalga, kurā dienā, datumā un vietā. Bērniem, protams, vēl svētki saistās ar egli, rotāšanu, ciemiņiem un dāvanām.

S: Minēji, ka šie piespiedu pasākumi tev ne īpaši patīk, bet vai piekopjat šo tradīciju – apdāvināt Ziemassvētkos vienam otru?

V: Jā, piekopju, bet ne pēc pasūtījuma un konkrētos datumos. Es pērku dāvanas tad, kad man ir noskaņojums un kad gribu. Es galu galā esmu pieaudzis cilvēks.

S: Bet vai bērniem svētkos zem eglītes neliekat dāvanas?

V: Protams, liekam. Bet beidzot šogad esam nonākuši līdz situācijai, kad bērns iesniedz sarakstu, kurā ir indeksētas dāvanas pēc svarīguma no 1 līdz 10. Piemēram, noteiktām dāvanām ir indekss 9,5, tas nozīmē, ka šo noteikti vajadzētu. Bet, ja šo nevar dabūt, tad derēs divas dāvanas ar indeksu 5 vai 4. Un turklāt esam nonākuši arī tik tālu, ka bērni paši piedalās lielāku dāvanu pelnīšanā un iegādē, jo tad viņiem dāvana šķiet vērtīgāka. Meitenes ir iekrājušas savu naudu - ik pa laikam ieskaņojot filmas, piemēram, «Rotaļlietu stāstu», «Nejaukais Es» vai saņemot vienkārši dāvanā. Tiesa gan, tas sākās tikai ar brīdi, kad viņas izbiedēja Ziemassvētku vecīti, – vienu nakti pašas bija uzstādījušas kameru un kopš tā laika Vecītis baidās nākt.

S: Nu jau kādu brītiņu svētku dāvanu trakums ir sācies... Ko domā par cilvēku trako apsēstību ar iepirkšanos svētku laikā, kam tas ir vajadzīgs?

V (smejas): Cilvēki jūtas vainīgi. Viņi visu gadu nevelta viens otram laiku un tad noteiktos datumos – 8. martā, Mātes dienā vai kāzu jubilejā mēģina atpirkties. Mana pārliecība tomēr ir tāda, ka daudz svarīgāka ir tā uzmanība visa gada garumā. Es arī tikai tāpēc esmu izdzēsis savu dzimšanas dienas datumu no feisbuka, lai mani apsveic tiešām tikai tie, kuri zina.

Un man nevajag, lai reizi gadā par mani atceras, tā ir liekulība. Piezvani tad, kad man nav dzimšanas diena, vai uzdāvini man kaut ko tad, kad nav Ziemassvētki.

Jo Ziemassvētkos visi dāvina, sūta kartītes, visi pēkšņi par tevi atceras. Manuprāt, ja tu gadu par cilvēku neesi licies ne zinis, tad vienreiz gadā par viņu atcerēties… tas neliekas īsti. Īstais draugs ir cilvēks, kurš piezvana, piemēram, 14. oktobrī un vienkārši uzaicina uz tēju vai glāzi vīna.

S: Bet gribi teikt, ka nebūsi priecīgs, ja tas cilvēks, kas reizi gadā piezvana un apsveic, tev Ziemassvētkos uzdāvinās dāvanu?

V: Es būšu priecīgs, bet tāpēc, ka viņam tas ir svarīgi, viņam to vajag un viņam tas sagādā prieku. Dāvanas ir obligāti jāpieņem, jo cilvēks, dāvinot lietas, prieku, vai piedzīvojumu, jūtas labi. Dāvanas vajag pieņemt ar pateicību, par to nav jautājumu. Bet jau teicu – es būtu daudz priecīgāks, ja mani uzaicinātu uz tēju un sarunu, jo tā ir brīnišķīgākā dāvana, ja cilvēks tev var uzdāvināt savu laiku.

S: Kā ir ar Ziemassvētku vecīti, cik ilgi pats ticēji?

V: Es tā neatceros. Bet zinu, ka Ziemassvētku vecītis ne katram ir dots. Man vislabāk patika tā saruna, ko Linda Mūrniece par savu meitu savulaik stāstīja: klases puika ir teicis meitai, ka Ziemassvētku vecīša nav, un meita ir atbildējusi ļoti precīzi: «Žēl, ka tev nav, man gan ir!» Ja tu esi pelnījis to Ziemassvētku vecīti un viņam tici, tad tev viņš būs, ja netici, tad tev viņa nebūs un pirksi dāvanas pats.

S: Vai ir nācies pašam būt par Ziemassvētku vecīti?

V: Ņemot vērā, ka Ziemassvētku vecītis nespēj ar visu tikt galā, tad jā, viņš man ir lūdzis, lai palīdzu viņa vārdā izdalīt dāvanas. Atceros vienā korporatīvā pasākumā valsts iestādē arī biju Ziemassvētku vecītis, tas bija krīzes laikā. Un, tā kā laiki tik slikti, tad Vecītis bija palicis bez biksēm, man bija tikai ķitelis, vilnas zeķes un zābaki. Dāvanas tika dalītas no lielveikala maisiņa, tur bija desas, gaļas gabals, tādas lietas, ko cilvēkiem krīzes laikā vajag.

S: Mēs runājām par ticību Ziemassvētku vecītim, bet kā ar ticību kopumā, vai ir saglabājusies ticība tam, ka šajā svētku laikā tomēr visi kļūst kaut uz brīdi labāki un cēlāki?

V: Nu nē! Cilvēki kļūst nervozāki, un es viņus ļoti labi saprotu. Jo viss ir jādara obligāti, ierastajā veidā un obligāti tieši tagad. Turklāt uz gada beigām visi darbi ir jāpaspēj – gada atskaites, noslēgumi un budžeti. Tas ir stress. Tāpēc es esmu tik ļoti pret to obligāto svētku svinēšanu konkrētos datumos. Kaut arī tas ir mans bizness – es vadu pasākumus, konferences un atklāšanas tieši konkrētos datumos. Es arī saprotu, kāpēc cilvēki to dara – tieši tāpēc, ka ikdienā viņiem pietrūkst tās svētku sajūtas un sajūtas, ka dzīve ir kaut kas īpašs.

S: Bet vai tas ir slikti? Ja patiešām ir tā, ka cilvēkam ikdienā pietrūkst svētku sajūtas, tad kāpēc lai viņam nebūtu konkrēts datums, kurā uzburt vai radīt šos svētkus?

V: Es piekrītu, bet tas ir tikpat šausmīgi kā strādāt veselu gadu, gaidot atvaļinājumu. Ārprāts, kas tā par dzīvi, ja tu dzīvo no atvaļinājuma līdz atvaļinājumam, no Ziemassvētkiem līdz Ziemassvētkiem vai no algas līdz algai.

S: Bet diemžēl ļoti daudziem tā ir ikdiena…

V: Es varu pateikt, kāda ir atbilde, – izkāp no savas komforta zonas! Jo nekomfortabli ir strādāt tādu darbu, kurā pats esi sava laika saimnieks. Ir ļoti sarežģīti dzīvot tādu dzīvi, kurā nepārtraukti ir jāuztur labas attiecības, nevis reizi gadā vai konkrētos datumos. Tas ir smags darbs, tā ir nepārtraukta komunikācija, runāšanās, uzklausīšana, paciešana. Visas šīs ir lietas, kas nav vieglas, bet tā balva, manuprāt, ir tā vērta.

S: Atgriežoties pie labā šajā svētku laikā - šobrīd ir daudz labdarības akciju – gan bērniem, gan citiem, kam tas nepieciešams. Cilvēki daudz ziedo. Vai arī tā ir atpirkšanās?

V: Bet redzi, Valteram savāca līdzekļus burtiski divās dienās, Jānim Vaišļam savāca palīdzību divās dienās, un tur nevajadzēja konkrētu datumu, lai palīdzētu. Es vairāk novērtēju tos mazos ikdienas varoņus, kas, piemēram, bērnu sociālajiem ciematiem palīdz visu cauru gadu vai atbalsta pansionāta ļaudis – braukā apkārt ar koncertiem visu cauru gadu. Jo kā ir Ziemassvētkos? Viņiem visi saklūp virsū un pēc tam gadu neliekas ne zinis. Nu labi, es pārspīlēju. Ir brīnišķīgi tie cilvēki, kuri dodas uz bērnunamiem vai ģimenēm šajos konkrētajos datumos, jo tad viņus tiešām arī gaida. Būtu vēl briesmīgāk to nedarīt.

Labi, ka citi cilvēki nav tādi kā es, es viņiem par to esmu sirsnīgi pateicīgs, it īpaši savai sievai.

S: «Viens pats mājās», «Grinčs», «Ziemassvētku jampadracis», «Šreka Ziemassvētki» - skatās lielākā daļa Latvijas, vai arī jūsu ģimenē ir kāda filma, multfilma vai varbūt dziesma, kas ļoti saistās ar Ziemassvētkiem?

V: Speciālas filmas nemeklējam. Ko rāda, to tad arī sanāk skatīties. Šajā ziņā var teikt, ka mediji ir tie, kas nosaka mūsu dienas kārtību. Ko viņi izvēlēsies un pateiks, ka tas attiecas uz Ziemassvētkiem, tas arī būs. Tāpat arī mums nav ne jausmas, cik dziesmu, kuras spēlējam ikdienā ēterā, īstenībā ir par Ziemassvētkiem. Ja neieklausāmies vārdos, tad arī nezinām. Man nepatīk arī viena lieta – ka skaistās dziesmas, piemēram, «Last Christmas» drīkstam spēlēt tikai Ziemassvētkos. Tas ir stulbi! Ja dziesma ir skaista, es to labprāt klausos visu cauru gadu. Tas būtu tāpat kā ar dziesmām par mīlestību – drīkstētu spēlēt tikai tad, ja esmu iemīlējies, jo citādi sanāk, ka liekuļoju. Par šo mums sanāk diezgan daudz ar radio klausītājiem diskutēt.

S: Kas ir tie ēdieni vai našķi, bez kā šie svētki nebūtu iedomājami?

V: Šokolādes končas un mandarīni viennozīmīgi, noteikti sulīgs, kārtīgs cepetis un tā kārtīgi sacepti «Dimdiņu» kāposti ar griuzdumiņa garšu. Mamma ar meitām vēl cep piparkūkas.

S: Minēji, ka vadi pasākumus uz svētkiem, vai arī pašā Ziemassvētku vakarā mēdz strādāt?

V: Nē, nē, protams, nē! Arī par Jauno gadu – ja kāds maksā lielu naudu, tad es vadu to pasākumu, bet tā, lai ģimene saka, ka ir vērts.

S: Tātad tas ir kopīgs lēmums?

V: Ir bijis tā, ka Sarmīte rezervē savu vārdadienu un saka - ja kāds ir gatavs maksāt noteiktu ciparu, tad viņa neiebilst. Un, kad es klientam to izstāstu, tad bieži vien viņš atsaka: vai nu viņam žēl ir Sarmītes, vai arī tas cipars traucē. Tajā brīdī, kad vadi kaut kur pasākumu, tu saņem nevis samaksu par darbu, bet kompensāciju par laiku, kuru esi prom no ģimenes. Un, ja cilvēks prasa, kāpēc tāda cena, tad saku, ka man ir svarīgs mans laiks.

S: Ja būtu iespējams izdzīvot savus ideālos Ziemassvētkus, kur un ar ko tie būtu?

V: Jebkurā brīdī, jebkurā vietā, ja tev blakus ir tie cilvēki, ar kuriem tu gribi būt kopā, ar kuriem patīk būt kopā un kuri ir pelnījuši tavu laiku, uzmanību, mīlestību. Manā gadījumā tā ir ģimene un tuvākie ģimenes draugi.

FOTO: No personīgā arhīva

S: Uzspēlēsim īsu asociāciju spēli: saukšu vārdus, tu saki, ar ko tev tie saistās.

Saimniece > Valdis

Sniegs > gurkst

Mīlestība > silda

Piparkūkas > smaržo

Ģimene > patvērums

Ziemassvētki > stress (smejas)

Smarža > iedvesmo

Egle > jāstiepj (smejas)

Mamma > eņģelis

Vakars > vēls

Kleita > sekss

Saruna > sapratne

S: Publiski vai privāti, bet tu svešiem cilvēkiem esi spējīgs pateikt kādu labu vārdu un sniegt padomu. Noteikti esi padomdevējs arī savai ģimenei. Kam grūtāk būt par ceļa rādītāju – savējiem vai svešiem?

V: Par savējiem – viss, kas tiek teikts un darīts, ir ļoti personīgi, pat ja tas tā nav domāts, tāpēc grūtāk ir ar savējiem. Bet par padomu došanu – vienīgais padoms, ko vari dot, ir rādīt piemēru. Bērni bieži neklausās, ko saki, bet atkārto to, ko dari.

S: Pēc Ziemassvētkiem drīz arī Jaunais gads, vai ir kas tāds, ko plāno apņemties izdarīt vai sasniegt jaunajā 2018. gadā?

V: Pirmkārt tas būs lielisks gads – tas ir galvenais, kas ir jāapņemas. Iespējas nāk pašas no sevis, tās vienkārši ir jāizmanto. Protams, pirmās, kas būs, ir bailes – jo lieliskāka iespēja, jo lielākas bailes. Un, ja tu tiec tām pāri, tad Ziemassvētki ir cauru gadu.

S: Sarunas noslēgumā labprāt dzirdētu kādu vēlējumu no tevis, bet šoreiz nevis kādam svešiniekam, bet sev un savai ģimenei. Ko tu vēlētu šajos Ziemassvētkos?

V: Pacietību un veselību – šīs divas lietas ir vissvarīgākās. Tas ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst. Mēs tik šausmīgi aizrautīgi dzīvojam, ka reizēm aizmirstam elpot, tad loģiski, ka veselībai ir ko turēt. Ja šīs divas lietas ir, tad tu vari visu.

Uz augšu