S: Puišiem - puišu lietas un kopīga valoda, bet kā ir būt triju meitu tēvam? Vai tas nav sarežģītāk, jo pieeja tomēr cita, arī prasības un uzmanība?
V (smejas): Par tām meiteņu lietām atbild mamma, bet man savukārt ir ļoti daudz ko runāt ar viņām par attiecībām. Attiecības un savstarpēja uzticēšanās ir galvenais. Kad vari izrunāt un uzticēt visas lietas – gan saistībā ar mācībām, gan puišiem, gan svarīgo, gan arī kādām bažām. Es, piemēram, šobrīd ar savu trīspadsmitgadīgo meitu runāju par globālo sasilšanu un ekonomiku, par migrācijas politiku un rasismu.
S: Vai vienmēr ir bijis tā, ka bērni ir atvērti nākuši uz sarunu?
V: Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no vecākiem. Vispār cilvēki paši attiecībās ir tie, kas nosaka, cik daudz tev stāstīs vai ne, atkarīgs no tā, kā tu reaģē.
Ja gadījumā cilvēki tev melos, tad tas būs tikai tāpēc, ka nemāki klausīties – bez nosodījuma, bez kritizēšanas, bez dusmošanās.
Ja tev melo, tad tā absolūti ir tava izvēle! Un vecāki nosaka, cik daudz bērni viņiem stāstīs; ja bērni ar viņiem nerunā, tad tas tikai tāpēc, ka vecāki nemāk klausīties bez aizspriedumiem.
S: Vai nav tā, ka ar katru bērnu tu mācies? Pirmais, kā mēdz teikt, ir «izmēģinājumu trusītis»…
V: Nu protams, pirmajam ir visgrūtāk. Tāpēc, no bioloģiskā viedokļa spriežot, labāk ir dzemdēt 20 gados, tad, kad ķermenis tam ir gatavs. Savukārt no emocionālā, no brieduma viedokļa, daudz piemērotāks ir vecums, kas man šobrīd ir (46 - aut.). Var jau būt, ka tajā ir savs šarms, kad tu audz kopā ar bērnu - bērnam nav viss gatavs un viņam ir jāmācās kopā ar tevi. Man ir bijusi iespēja pārbaudīt abus variantus, jo vecākajai meitai ir 25 gadi un jaunākajām – 11 un 13 gadu. Svarīgi ir saprast, ka nav viena pareizā varianta.