Alūksnes novada ziemeļaustrumos - vietā, kur kopā saiet Latvijas, Krievijas un Igaunijas robežas, - cilvēki jau kopš seniem laikiem dzīvo dažādu kultūru un pasaules telpu saskarsmes punktā. Pededzes pagasts vēsturiski bijis piederīgs gan Krievijai, gan Latvijai un Igaunijai. Arī mūsdienās šeit saglabājušās bagātīgas liecības par dažādu tautu cilvēkiem, kas te ir dzīvojuši, mīlējuši un miruši.
Pededzes pagasts atrodas Alūksnes novada Ziemeļaustrumos un ir Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža. Līdz novada centram - Alūksnei - ir 30 kilometru attālums, bet līdz Rīgai - 230 kilometru. Pagasta kopplatība ir 14,2 tūkstoši hektāru, no kuriem 35% veido lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Vairāk nekā pusi - 58,1% - no novada platības aizņem meži.
Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, pagastā deklarējušies 677 iedzīvotāji. Vairums pagasta iedzīvotāju (vairāk nekā 75%) ir krievi. Pagastā jūtama arī igauņu ietekme - gan vietējo tautastērpu motīvos, gan arī vēsturē. Bijušā Pededzes muzeja vadītāja Inese Volšteina stāsta, ka tieši šāds trīs kultūru sajaukums ir radījis savdabīgas pededziešu īpatnības un temperamentu.
Trīs kultūru un reliģiju saskarsmes punkts
Ar Volšteinu tiekamies pusceļā uz bijušajā ārsta mājā ierīkoto kādreizējo Pededzes muzeju. Kādreizējo tādēļ, ka jūlijā Alūksnes novada dome pieņēma lēmumu muzeju pievienot Pededzes tautas namam. Pašvaldība secinājusi, ka muzejs, kas ticis veidots, lai atspoguļotu un saglabātu savdabīgo Pededzes kultūrvēstures mantojumu, darbojas neefektīvi. Volšteinu stāsta, ka muzeju vadījusi desmit gadus un beigās sajutusies «izspiesta kā švammīte».
«[Muzeju] vadīju gandrīz desmit gadus. Pašvaldība no tā viena cilvēka muzejā prasa tik daudz. Viņi grib attīstības stratēģiju, jaunas programmas izdomāt prasīja. Taču jādomā arī tas, kurš to visu darīs. Ar kādiem spēkiem, kādiem resursiem. No viena cilvēka prasīt tik daudz... Es jūtos iztukšota. Viņi mani izspieduši kā švammīti,» saka Volšteina. Tomēr viņa piekrīt atslēgt muzeja telpas, kurā tobrīd ekspozīcijas ir noņemtas un tiek gatavotas pārcelšanai uz Tautas namu.
Muzeja pamatekspozīcija ir pierobežas krievu istaba, kur ar dažādiem priekšmetiem tiek stāstīts par sadzīvi šajā reģionā. Pededzes pagasta lepnums ir tradicionālās Masļeņicas svinības. Volšteina stāsta, ka Masļeņica pagastā tiek atzīmēta jau vairāk nekā 50 gadus. «Mums bija kolhoza priekšsēdētājs Ants Killi, kuram patika zirgi. Viņš aizsāka Masļeņicas tradīciju, sākumā kā zirgu sacensības, kurām sekoja teatralizēti uzvedumi. Padomju gados ar Masļeņicas izdarībām atklāti izpausties nevarējis, tādēļ pasākumu saukuši par «atvadām no krievu ziemas».
Pededzē cilvēki runā divās valodās - latviešu un krievu. Tomēr tas šeit notiek, īpaši nedomājot par to, kādā valodā sarunu biedrs tev atbildēs. Tā tas vienkārši ir iegājies un kļuvis pašsaprotami. Volšteina skaidro, ka pededzieši mākot arī latgaliešu valodu, jo tepat netālu ir visai latgaliskā Liepna.
No Pededzes centra līdz Latvijas valsts robežai ir nepilni seši kilometri. Otrā pusē - Pleskavas apgabala Pečoru pagastā - ir Lauru ciems. Tas veidojies 19. gadsimta otrajā pusē, kad tur apmetās vairākas latviešu ģimenes. Pēc Latvijas un Igaunijas neatkarības iegūšanas ciems nonāca Igaunijas teritorijā, bet pēc abu valstu okupācijas tika pievienots Krievijas PSR. Daudziem Pededzes pagasta iedzīvotājiem Lauros kādreiz dzīvoja radinieki, bet tagad ir piederīgo kapu kopiņas.
Volšteina stāsta, ka Lauros latviešu kapi ir aizauguši ar lieliem bērziem un netiek kopti. «Pagājušajā gadā pēdējo reizi tur bija krusttēvs. Viņš teica, ka [kapos] ir krūmi, neko vairs nevarot lāgā atrast. Nesen [Lauros] Pededzes pašdarbnieki uzstājās ar koncertu. Ja Latgalē ir daudz latvāņu, tad tur [Lauros] tie latvāņi ir vienkārši fantastiski. Nekur tik lielus, labi nobarojušos latvāņus neesmu redzējusi. Tomēr aiz Lauriem [Pečoru virzienā] var redzēt, ka lauki pamazām tiek sakopti.»
Vaicāta par to, vai savstarpējās saites abpus robežai nozīmē to, ka Krievijas tūristi izrāda interesi par Pededzi, Volšteina nosaka, ka interesenti no šīs kaimiņvalsts Pededzē nerādoties. «Tūristu plūsmas nebūs, kamēr neuzlabosies attiecības ar Krieviju. Viņi tur [Krievijā] saka - «pie jums nav droši, pie jums krievus sitot»,» pauž Volšteina.
Uz Pededzi gan braucot gan pa kādam igaunim. Tam ir arī savs iemesls - 1919. gada brīvības cīņu laikā šo apkaimi kontrolēja Igaunijas karaspēks. Igauņi esot pat atnākuši līdz Kūdupei un gribējuši Pededzes pagastu iekļaut savā valstī. Vēl pirms brīvības cīņām, tagadējā Alūksnes novada ziemeļos, bija daudzi igauniski ciemi, kuri savas atšķirības saglabāja līdz pat 20. gadsimta vidum. Arī mūsdienās gan Pededzē, gan arī Alūksnes novada ziemeļrietumos var sastapt pa kādam cilvēkam, kuri ģimenēs bērnībā sarunājušies igauniski.
«Vēsturiski ir tā veidojies, ka šajā stūrī kopā saiet Igaunija, Krievija un Latvija. Pagasts kādreiz bija trīs guberņu sastāvā - Pleskavas, Vidzemes un Vitebskas guberņā. Ļoti sena ir Kalna Pededzes muiža. Es Cesvainē pētīju vecās kartes un atradu nosaukumu Šarlottenburga - Kalna Pededze. Tās īpašnieki bija Sarri vai Zarri, respektīvi igauņu muižnieki. Vēl te bijuši uzvārdi Meģi, Merci, Pihļi - var spriest, ka viņi nav Latvijas izcelsmes. Mans vectēva tēvs ir apglabāts Vana Vatselinas kapos, Igaunijā,» skaidro Volšteina.
Cilvēkam jāstrādā vienalga pie kādas varas un valdības
Tāpat kā citās Latvijas pierobežas vietās, Pededzes iedzīvotāji kā vienu no galvenajām problēmām nosauc darba vietu trūkumu. Galvenās Pededzes darba vietas ir vietējais veikals, pagasts un skola. Cilvēki braucot strādāt uz Alūksni, citi pārceļas uz Rīgu vai ārvalstīm. «Kāda gan pie mums var būt pierobežas romantika? Ir liels bezdarbs,» nosaka Volšteina.
Pededzi apmeklējām īsi pēc Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību «Zapad» noslēguma. Vaicāta, vai pededzieši nejūt apdraudējumu no kaimiņvalsts, dzīvojot tik tuvu ES un NATO ārējai robežai, Valšteina ar ironiju atbild, ka bumbas, visticamāk, kritīs uz Alūksnes kājnieku skolu, bet Pededzi neviens neaiztiks. «Tā kā 1940. gadā - no rīta pamodāmies citā iekārtā. Neviens nešāva, tikai stāstīja, ka pa Pleskavas šoseju aizgājuši tanki. Parastajam cilvēkam, dzīvojot uz šīs zemes, ir jāstrādā vienalga pie kādas varas un valdības. Nodokļi jāmaksā visiem. Katrs mēģinās noplēst pēdējo kapeiku,» atzīst Pededzes muzeja kādreizējā vadītāja.
Pagasta lepnums ir vietējā pamatskola, kas tuvākajā apkārtnē ir palikusi vienīgā. Vidusskolas gan ir tikai Liepnā un Alūksnē, kas nozīmē, ka bērniem jāmācās vairāku kilometru attālumā no mājām. Pamatskola celta 1938. gadā, un tās atklāšanu apmeklējis Kārlis Ulmanis, kurš šim notikumam par godu iestādījis arī ozolu. Volšteina arī izpētījusi, ka Pededzes pamatskolas projekta autors, visticamāk, bijis pazīstamais brīvvalsts arhitekts un izglītības darbinieks Indriķis Blankenburgs. Pirms diviem gadiem skolai nomainīti apkures katli, kas līdz tam bija kalpojuši kopš skolas uzcelšanas.
Aiz skolas Pededzes iedzīvotāji, piesaistot finansējumu no Hipotēku bankas, izveidojuši «Pasaku taku». Projekta īstenotāja Pededzes pamatskolas skolotāja Ieva Mellīte par to saņēmusi par Izglītības un zinātnes ministrijas goda rakstu. Volšteina stāsta, ka «Pasaku taka», kur apskatāmas dažādas latviešu pasaku figūras, ir iecienīta bērnu vidū, kuriem tur patīk svinēt dzimšanas dienas un spēlēt dažādas spēles. «Pasaku takā» izklaidējoties arī pensionāri, kas savās aktivitātēs esot pat brīvāki.
«Mums ir krievu folkloras kopa. Jauniešiem ir arī latviešu tērpi. Svītraini brunči, kuriem ir daudz gaišas, baltas krāsas. Ja paskatās uz tiem brunčiem, zinātāji varot pateikt, ka tas ir mūsējais, no Pededzes. Cilvēks, kas nav etnogrāfs, neredz īpašu atšķirību. Taču folkloras kopai ir tērps, kura oriģināls ir Pleskavas muzejā. Tas piederējis kādai 19. gadsimta vidū dzīvojošai krievu sievietei, tieši no mūsu apkaimes. Kad to uzvelk - tad visi jautā: «No kurienes jūs esat?»» - tā Volšteina.
