Ar nāģeni un bīsi nestaigā. Ko šobrīd dara Emīls no leģendārās filmas «Emīla nedarbi»?

Māris ar sievu un meitu

FOTO: Privātais arhīvs

«Galvenais ir dzīvot tā, lai neviens neteiktu: «Ek, maita tas Emīls īstajā dzīvē tomēr izrādījās»,» 32 gadus pēc leģendārās filmas «Emīla nedarbi» pirmizrādes ar vieglu ironiju saka Emīla lomas atveidotājs Māris Zonnenbergs-Zambergs. Kopš 1985. gada, kad Vara Braslas «Emīla nedarbi» piedzīvoja pirmizrādi, visu paaudžu skatītāju mīlestību iemantojusī filma tā arī nav nozudusi no ekrāniem – pāris reizes gadā to noteikti parāda. Citāti no filmas tā ieauguši mūsu sarunvalodā, ka tikai retais zina to izcelsmi. Tomēr tas jau nekas, «galvenais, lai kājas siltas».

Lai gan kopš brīža, kad zviedru rakstniece Astrīda Lindgrēna rakstīja stāstu grāmatu «Lennenbergas Emīls», pēc kuras veidota latviešu filma, aizritējuši daudzi gadu desmiti un dzīve kardināli mainījusies, sirsnība, prieks un labs humors joprojām aizkustina cilvēkus. Mazo Emīlu cilvēki mīl dzirkstošās aizrautības, nerimstošās fantāzijas dēļ un tāpēc, ka viņš pie lietām ķeras ar mērķi darīt labu. Šīs cilvēciski vienkāršās, patiesās vērtības neapnīk un nenonivelējas.

Varat mēģināt uzminēt, no kuras epizodes ir šie citāti.

«Es tev parādīšu 17 sierus!»

«Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert, kad man ir nauda, tad es nedrīkstu dzert. Kad tad lai es dzeru?»

Māris nav Emīls

Šobrīd Mārim ir 39 gadi – nāģeni un bīsi viņš nenēsā, «podus negāž», «baigās ziepes» netaisa, lai gan dzīves laikā visādi ir gadījies. Kaut kas no Emīla viņā tomēr ir - tiešums un humora izjūta.

FOTO: privātais arhīvs

Šobrīd Māris strādā par autovadītāju – ekspeditoru, apkalpo restorānus un kafejnīcas. Jautājums, vai viņš nodarbojas ar to, par ko sapņojis, viņu manāmi aizkaitina: «Katram ir kāda lieta, ar ko viņš nodarbojas. Ir lietas, ar kurām var un ar kurām nevar nopelnīt.

Tāda tēma kā «sapņu darbs» neattiecas uz normālu 40 gadus vecu vīrieti. Cilvēki visu mūžu pūlas un iet uz to, lai nofilmētos vienā labā filmā, bet ar mani tas notika jau septiņu gadu vecumā.

Man nav iemesla žēloties.»

Viņš ir pilnībā realizējies cilvēks, kuram ir normāla, piepildīta dzīve. Viss. Punkts. No gaišmatainā Emīla bērnišķīgā tēla viņš jau sen ir izaudzis.

Fantastiska vasara

Pie Emīla lomas sešus gadus vecais lauku puika tika nejauši. Meklējot lomai atbilstošus zēnus, Rudbāržu bērnudārzā ieradās filmēšanas grupa no Rīgas kinostudijas. Māra mamma tolaik strādāja par grāmatvedi, bet tēvs par autovadītāju. «Lūk, es turpinu paaudžu tradīcijas,» viņš piemetina. «Kāpēc meklēja laukos? Tāpēc, ka tajos gados laukos bija daudz bērnu.» Pēc tam sekoja atlases otrā kārta Kuldīgā un kino proves Rīgā, Brīvdabas muzejā.

FOTO: privātais arhīvs

Emīla tēva atveidotājs Uldis Dumpis filmā teica: «Avīzēs raksta, ka Amerikā plosās zemestrīce. Kas tas ir – zemestrīce! Vajadzētu viņiem aizsūtīt Emīlu, tad viņi redzētu velnu. Bet to zemestrīci lai sūta mums.»

Gluži kā Emīls – enerģisks, atraktīvs, atvērts – Māris bija bērnībā.

Vasaru pirms skolas puika pavadīja filmēšanas laukumā. Māris atceras, ka Varis Brasla lieliski prata sarunāties ar bērniem, kas viņam burtiski lipa klāt. Jā, pieaugušajiem darbs uzņemšanas laukumā droši vien bija smags, bet bērniem tā bija spēle. «Kolosāls laiks, brīnišķīgi trīs mēneši, kas mainīja manu dzīves apvārsni. Šī pieredze man vēlāk dzīvē palīdzēja pielāgoties un darīt dažādas lietas.»

FOTO: Kadrs no filmas

Pārāk īss skrejceļš

Nē, tā vis nebija, ka pirmajā klasē viņš būtu sācis iet kā kino zvaigzne. Pirmkārt, filma iznāca tikai februārī, otrkārt, laukos tāda ampelēšanās pa kino nevienam neko neizteica. Vēlāk Māris mācījās Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas koledžā, pirms Mārtiņa Freimaņa dziedāja grupā «Tumsa», iestājās Liepājas teātra studijā, kur mācījās kopā ar aktieriem Ģirtu Lukevicu, Imantu Stradu, Kasparu Godu, Marģeru Eglinski, spēlēja Liepājas teātra izrādē «Brēmenes muzikanti».

Tomēr 90. gadu beigās ar aktiera arodu ne vien nopelnīt, bet pat galus savilkt kopā nevarēja, bet pasaule pavēra aizvien plašākas iespējas. Tā sanāca, Māris studijas nepabeidza – devās uz Rīgu, lai mestos dzīvē.

Kino 80. gadu beigās sabruka, bet teātra aktiera mūžs ir īss.

«Tas skrejceļš ir par īsu, lai kārtīgi ieskrietos, tāpēc daudzi uzsprāgst,» saka Māris.

FOTO: Kadrs no filmas

Viņš smejas, ka izmēģināja simtiem dažādu darbu un profesiju. Strādāja «McDonald», krogos un veikalos, kas uzradās un pazuda kā sēnes pēc lietus. Iemēģināja roku privātā biznesā, pastrādāja ārzemēs.

19 gadu vecumā Māris satika Indru, apprecējās, piedzima meita Beāte. «Viss mainījās, bija jādomā, kā apgādāt ģimeni, tāpēc meklēju dažādas iespējas,» stāsta Māris. «18 gadu vecumā cilvēkam ir cita domāšana, cita attieksme. Dzīves laikā esmu kaut kur vīlies, bet katram mīnusam klāt nācis pluss.»

FOTO: privātais arhīvs

Rīdzinieks nav sanācis

Tā jau nav, ka radošas izpausmes Māri nevilinātu. Kopā ar dzīvesbiedri viņš dziedāja korī «Namejs». Kad jautāju par vaļaspriekiem, Māris saka, ka esot mājās sēdētājs - viņš pieder pie tiem, kas atšķirībā no mūsdienu ekrānierīcēm pielipušās paaudzes gūst prieku, lasot grāmatas, – nevis elektroniskas, bet īstas. Tās, kas smaržo pēc jauna papīra un skrapst, kad tiek pāršķirtas lappuses.

Māris ir viens no «dinozauriem», kas brīvdienās nevis nesas pa lielveikalu, bet gan aizrautīgi iepērkas grāmatu izstādē.

Šobrīd uz Māra naktsskapīša stāv Laimas Kotas «Istaba». «Sieva saka, ka esmu vecs, jo daudz lasu,» viņš saka.

«Nē, neesmu šķīries un piecreiz precējies,» viņš skanīgi iesmejas. Jau 20 gadu viņš ir kopā ar Indru. Indra strādā uzņēmuma «Narvesen» ofisā. Lai gan tikpat ilgi Māris dzīvo Rīgā, rīdzinieks no viņa nav iznācis. Sirds sauc uz Kurzemes pusi. Māris atzīst, ka vislabāk jūtas Rudbāržos, Valtaiķos un Liepājā. Pārmaiņu laikos arī viņa vecāki no laukiem pārcēlās uz Rīgu. Mārim ir brālis, kas ir kļuvis par juristu.

No manis prasīja un prasīja...

«Tāda zvaigžņu mirkļa manā dzīvē vispār nav bijis,» saka Māris. «Biju pārāk mazs, lai apjaustu, ka spēlēju kopā ar slavenībām, – bija forši un viss. Drīzāk otrādi – no manis visu laiku prasīja vairāk nekā no pārējiem, bet neko vairāk atļauties es nevarēju. Man bija jāspēlē vijole, jāpiedalās daiļlasītāju konkursā, obligāti bija jāspēlē teātris, jāiet mūzikas skolā. Iespējams, ka tā bija viena no problēmām, kas vēlāk noteica manu izvēli. Pienāca brīdis, kad varēju atļauties pateikt: «Es nedarīšu.» Es aizgāju no teātra.»

Apziņa, ka vari izvēlēties, iedod spārnus, bet tie reizēm aiznes uz nepareizo pusi. Es teātrī iegāju pa nepareizajām durvīm.

Māra meita - 19 gadu vecā Beāte šogad beidza vidusskolu. Nē, meitu viņš pa pulciņiem nav dzenājis, teātri spēlēt nav spiedis. «Beāte darbojas atjaunotajā Jaunatnes teātrī, bet tā ir viņas izvēle. Viņa ir patstāvīga un pati plāno, ko darīs tālāk. Beātei teātris padodas, bet pašdarbību neviens nav atcēlis – viņa to paralēli kaut kam citam varēs darīt visu mūžu,» stāsta Māris.

Māris ar sievu un meitu

FOTO: privātais arhīvs

Zinu no galvas

Jā, filmas saturu Māris zina no galvas. «Mani nesajūsmina, ka filmu rāda trīs reizes gadā noteiktās dienās, kurās vienmēr kāds piezvana, lai pajautātu: «Vai tas esi tu?»» Māris ir pieradis pie vieniem un tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem sniedz tikpat vienveidīgas atbildes. «Mani tas vairs nekaitina, meita gan sūdzas, ka viņai uzdod stulbus jautājumus, kas «besī ārā».» Māris gaidot, kad varēšot filmu skatīties kopā ar mazbērniem. Tas gan varētu būt aizraujoši!

«Esmu priecīgs un pateicīgs, ka manā dzīvē bijusi šī filma,» sarunas noslēgumā saka Māris.

Uz augšu