Piedrujā skatās Baltkrieviju, meklē Napoleona dārgumus un domā par Latviju

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bieži vien robežu vilkšana starp valstīm uz kartēm izskatās loģiski un neemocionāli – kāds ceļš vai dzelzceļa stacija paliek vienā, bet mežs vai upe – otrā pusē. Taču cilvēkiem tas nereti nozīmē paaudžu paaudzēs nepieredzētas dzīvesveida izmaiņas. Daugava ir mūs vienojusi, bet tagad izšķīrusi – katrs palikām savā krastā, saka pašā Latvijas dienvidaustrumu stūrītī, pie Baltkrievijas robežas dzīvojošie.

Krāslavas novada Piedruja nākamgad svinēs 400 gadu jubileju – 1618. gadā šeit apmetni dibināja kņazs Jans Sapjeha. Taču cilvēki vietā, kur krustojas Daugavas tirdzniecības ceļš ar seno Viļņas – Pleskavas ceļu, dzīvojuši jau daudz senākos laikos. Galvenokārt tie bijuši amatnieki, plostnieki un tirgotāji, kuru brīvciemos tika pārkrautas no Polockas ejošas laivas. Piedrujas un Drujas nozīmi labi sapratušas reģiona lielvaras, un tā nu apkaime bijusi gan Krievijas, gan Polijas-Lietuvas, gan arī Livonijas sastāvos. Vēsture Piedruju padarījusi par daudzu nāciju apdzīvotu vietu, kur mitinājušies baltkrievi, poļi, ebreji un latvieši. Mūsdienās pie Piedrujas ir arī valsts robeža – Daugavas otrā krastā jau ir Baltkrievija.

Napoleona dārgumu karietes meklētāji

Piedruja 21.gadsimtā ir kluss un aizmidzis Latvijas, Latgales un Eiropas Savienības pierobežas ciems, kur iemaldās rets svešinieks. Latvijas pusē Piedruja – Baltkrievijā tieši pretī Druja, bet pa vidu Daugava. Agrāk dzīve šeit kūsāt kūsājusi, tuvākajā apkaimē vien bijuši 15 dažādi tirdzniecības punkti, stāsta vietējā novadpētniecības muzeja vadītāja Ludmila Paņko.

Par kādreizējo ciemata lielumu un bagātību var spriest arī pēc dievnamu skaita – Piedrujā ir 19. gadsimtā būvētas katoļu un pareizticīgo baznīcas, bijusi ebreju sinagoga un vecticībnieku lūgšanu nams. Četras kulta ēkas – tas nozīmē, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas tās apmeklē. Arī Daugavas otrajā krastā – Drujā ir daudz dievnamu.

No iedzīvotāju ziedojumiem tapušajā Piedrujas muzejā ir no apkārtnes savākti darba priekšmeti, relikvijas no padomju iekārtas, kā arī senas kartes un dokumenti, kas stāsta par vietas vēsturi. Ludmila ar lepnumu izrāda kādas mājas bēniņos atrastu baznīcas grāmatu, kur atzīmētas ziņas par noslēgtajām laulībām, dzimšanām un miršanām. Dokuments sarakstīts krievu un senatnīgā latgaliešu valodā, kurā izmantoti daudzi no poļiem aizgūti rakstības paņēmieni. Tāpat muzejā glabājas ar visiem garajiem cara Nikolaja II tituliem parakstīta rīcības instrukcija holēras gadījumiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad kongresā 1917. gadā latgalieši izlēma par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai, Piedruja nokļuva Daugavpils apriņķa sastāvā. Pēc dažiem gadiem Daugava kļuva par jaunās Latvijas valsts un Polijas robežu. Piedrujā ilgu laiku bijusi liela ebreju kopiena, taču, kad abos krastos izveidojās atsevišķas valstis, parādījās arī dažādas muitas barjeras, tirgoties kļuva sarežģīti un ebreji sāka atstāt Piedruju.

Ironiskā kārtā Piedrujas ebrejus atceras ne tikai vietējie novadpētniecības entuziasti, bet arī dažādi dārgumu meklētāji, kuri dzen pēdas paslēptam zeltam. Vairākkārt tādi gājuši uz muzeju, prasījuši varbūt kādas kartes ir saglabājušās, kur redzamas ebreju ēku vietas, lai zinātu, kur meklēt dārgumus. «Nē, draugi. Tādas kartes man nav. Pat ja būtu, nedotu,» uzsver Ludmila.

Leģendas par apslēptiem dārgumiem Piedrujas pusē gan ar ebreju zeltu nebeidzas. Gar Daugavu senāk esot gājis ceļš, kuru izmantojis Napoleons, kad viņa armija atkāpusies no Maskavas. Piedrujieši stāsta, ka kaut kur apkārtnē viņš esot apslēpis karieti ar neizmērojamiem dārgumiem. Arī šo leģendu vairākkārt dažādi piedzīvojumu meklētāji esot centušies pārbaudīt, taču līdz šim nesekmīgi.

Napoleona karietes meklētājus Piedrujā uztver ar zināmu izsmieklu, taču nelegālie arheologi tomēr spējot sagādāt pavisam nopietnas problēmas. Ludmila stāsta, ka Piedrujas apkārtnē ir senas kapsētas, kuras neviens nesargā, bet dārgumu meklētāji tās izrok un izlaupa.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nav skolas – nav cilvēku

Piedrujas pagastā dzīvo nedaudz vairāk kā 520 cilvēki, pašā pagasta centrā – apmēram 100 līdz 120. Pirms dažiem gadiem iedzīvotāju skaits pagastā sasniedzis aptuveni tūkstoti. Realitātē skaits varētu būt stipri mazāks, jo daudzi iedzīvotāji šeit ir deklarējušies, bet dzīvo un strādā Krāslavā vai Daugavpilī. Skolas ciematā nav, kas vietējiem iedzīvotājiem liek satraukties, vai pēc pāris gadiem tāda Piedruja vispār eksistēs.

Skola Piedrujā tika slēgta 2009. gadā – pašā krīzes laikā, tādēļ daudzas ģimenes devušās projām, lai atrastu saviem bērniem labākas izglītošanās iespējas. Pamatskola atzīmējusi savu simtgadi, sekmīgi izgājusi akreditāciju un tad faktiski uzreiz tikusi slēgta.

«Mums nepaveicās. Kā tikai sākās krīze, tā bijām paši pirmie, kuru skolu slēdza. Skola ir bērni. Tā ir nākotne, ja to nav, tad ir sarežģīti,» saka Ludmila. Tagad bijušajiem skolas audzēkņiem un skolotājiem atliek tikai muzejā iekārtotais stūrītis, kur izšķirstīt bilžu albumus un gremdēties atmiņās.

Cilvēki devušies prom no Piedrujas arī tādēļ, ka apkaimē esot slikti ar darba vietām, arī ar lauksaimniecību neko daudz nevarot nopelnīt, ja vien neesi liels un spēcīgs zemnieks. «Kāds nodarbojās ar govju turēšanu, nodeva pienu. Palielinājās kvalitātes prasības, Eiropas Savienības noteikumi, un turēt lopus nelielos apmēros kļuva neizdevīgi. Ja kāds nodarbojas ar lauksaimniecību, tad tikai lielos apmēros. Tāds var kādus projektus uzrakstīt, viņiem ir arī apgrozījums. Tādēļ arī cilvēki sāka braukt projām. Pat tādi vidēja vecuma – uz Krāslavu vai Daugavpili. Kāds varbūt atbrauc tikai pa brīvdienām vai svētkiem,» skaidro muzeja vadītāja.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Par spīti neiepriecinošajai statistikai, iedzīvotāju noskaņojums nav drūms. «Piedruja ir eksistējusi, un mēs ceram, ka eksistēs arī turpmāk. Mēs pie tā pieliekam visus pūliņus, ceram, ka aizbraucēji atgriezīsies. Ceram, ka jaunajai paaudzei dzims bērni,» stāsta vietējā Tautas nama vadītāja Zita Lukša.

Daugava vienoja, bet tagad ir izšķīrusi

Latvijas un Baltkrievijas robeža Piedrujas pusē ir novilkta pa aptuveni 200 metrus plato Daugavu, un iepretim esošais Drujas ciems likteņupes otrā krastā mūsdienās ir jau pavisam cita pasaule. Pusmūža piedrujieši gan joprojām atceras, kā ne tik senos laikos abi ciemi dzīvojuši vienu dzīvi – viesojušies pie Drujas iedzīvotājiem, rīkojuši kopīgus pasākumus un sacensības. Savukārt Baltkrievijas pusē dzīvojošie, pat no vairākus kilometrus attālām vietām - Drujskas vai Slabodkas, cēlušies pāri Daugavai, lai lūgtos Piedrujas katoļu baznīcā. Padomju okupācijas laikā Drujas katoļu baznīca bijusi likvidēta, un tā nu ticīgajiem nekas cits neatlicis, kā doties uz Piedruju.

«[Drujā] bija vidusskola, bet mums tikai astoņu klašu skola. Mācījāmies tur un uz otru krastu braucām ar laivām, bet ziemās gājām pa ledu. Svinējām Masļeņicu – ziemas izvadīšanu [uz Daugavas vidū esošas] salas. Tur bija teltis, cepām pankūkas. Salai apkārt vizinājāmies ar trojkām un kamanām. Daugava tolaik tā labi aizsala, gludi. Viņiem bija sovhozs, mums kolhozs, un uz ledus rīkojām sacensības. Tad Daugava sāka slikti aizsalt, parādījās sēkļi (promoji) un ziemas kļuva siltākas. Baltkrievijā palika paziņas, palika radi,» stāsta Ludmila.

Tagad, lai uzturētu vecās draudzības un kaimiņu būšanas, ir jāmēro teju simts kilometru garš ceļš cauri Pāternieku robežšķērsošanas punktam, līdz Verhnjadvinskai, kur jātaisa liels pagrieziens uz Baltkrievijas centrālo daļu un tad jābrauc atpakaļ uz ziemeļiem. Var vēl braukt arī caur Daugavpils novada Skrudalienu un robežu šķērsot Silenes pārejas punktā. Šeit gan sanāk aptuveni 30 kilometru liels līkums. Deviņdesmito gadu sākumā starp Druju un Piedruju bijusi upes prāmja pārceltuve, strādājis arī robežšķērsošanas punkts. Taču vēlāk prāmja satiksme tikusi likvidēta, bet robežšķērsošanas iespējas likvidētas, jo Baltkrievijas puse nevēlējusies to nodrošināt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Lailai Pakalniņai ir filma «Prāmis». Tur skaisti parādīts, kā tas viss notika. Kāda bija dzīve 1991. gadā, un kā tas laika gaitā pagaisa. Viss nodzisa,» nopūšas Piedrujas Tautas nama vadītāja.

Baltkrievijas telekanāli un trīs dienas ilgs ceļš līdz galvaspilsētai

Samērā bieži Latvijas sabiedriskajā telpā sastopams uzskats, ka austrumu pierobežā, īpaši krieviski runājošo mazākumtautību vidū, daudzi ir iecienījuši Krievijas televīziju, kļūstot par upuriem kaimiņvalsts propagandai. Piedrujieši tomēr uzsver – valsts kanālus mēs labprāt skatītos, bet iespējas ir sliktas.

Agrāk, kad bijusi virszemes televīzijas apraide, Latvijas centrālos televīzijas kanālus varējis skatīties katrs cilvēks, katra vecenīte. Arī ja nav bijis antenas, varējis pieslēgties pie kāda augstāka metāla objekta un skatīties valsts televīziju. Taču tad tika ieviesta dekoderu sistēma, ko ne visi var atļauties. «Ne visi dekoderi labi strādā, tie mēdz bojāties. Veciem cilvēkiem ar dekoderiem tikt skaidrībā ir sarežģīti. Katra vecenīte agrāk varēja skatīties Latvijas kanālus, bet tagad tantiņas skatās Baltkrieviju un Krieviju. Kādēļ mēs Baltkrievijas kanālus varam skatīties bez jebkādiem dekoderiem? Valstij ir jārūpējas par iedzīvotāju informēšanu,» atzīst Zita. Jaunatne gan informācijas iegūšanai izmanto lielākoties internetu, tomēr televīzijā informācija esot pārbaudītāka un uzticamāka.

Piedrujiešus pārsteidz arī daudzu cilvēku uzskats – aiz Daugavpils vai Krāslavas vispār vairs nav nevienas dzīvas dvēseles. Daži citnovadnieki pilnīgi pat brīnoties, kad nonāk šaipusē. Arī ministri un dažādas komisijas braukušas un bijušas pārsteigtas: «Kā, jums te vēl cilvēki ir?» Zita arī ironizē – mums Latvijā ir izveidojušās divas valstis – Rīga un visi pārējie.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Liela sāpe piedrujiešiem ir sliktie transporta sakari ar galvaspilsētu. Ir autobusi uz Krāslavu un Daugavpili, no kurienes tālāk var doties uz Rīgu. Taču to kursēšanas laiki nav saskaņoti – tā, piemēram, ja no Krāslavas autobuss uz Rīgu izbrauc piecos no rīta, ir jārunā privāts transports, lai nokļūtu uz šo pilsētu. Vai arī jārēķinās ar trīs diennaktīm – divas ceļā, viena darīšanās Rīgā – jo arī ceļošana atpakaļ ar sabiedrisko transportu ir sarežģīta.

Tomēr citur varētu būt pat vēl sliktāka situācija un piedrujieši par dzīvi nesūdzas. Pat vēl vairāk – abas aktīvās kundzes gatavojas Latvijas valsts simtgades un Piedrujas 400 gadu jubilejas svinībām nākamajā gadā. Piedrujas muzejā uz sienām uzgleznoti motīvi no latviešu dainām, bet iedzīvotāji uzsver, ka jūtas piederīgi Latvijai. «Brauciet pie mums, visu izstāstīsim un parādīsim. Mēs esam vieta, kur Latvija sākas.»

Uz augšu