Artūra Irbes meita Anita Irbe-Augstkalna: Ir pilnīgi skaidrs, ka spēju būt hameleons!

FOTO: TVNET

«Pirms pieciem gadiem Anita Irbe-Augstkalna pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pareizāk tomēr būtu teikt — viņa atgriezās. Leģendārā latviešu hokejista Artūra Irbes meita piedzima Latvijā un viena gada vecumā kopā ar vecākiem devās uz Ameriku. Bet viņas mājas ir šeit. Arī viņas sapņi ir saistīti ar Latviju,» raksta izdevums «Una».

Anita sniegusi interviju sieviešu žurnālam «Una», tad nu piedāvājam ieskatu viņas stāstā un nedaudz dzīves filozofijā:

Anita, izstudējusi biznesa vadību prestižajā Londonas Karaļa koledžā, atgriezās Latvijā, lai palīdzētu mūsu modes māksliniekiem sasniegt ārvalstu patērētājus. Anita atšķiras no Latvijā augušajiem, viņa brīvi runā par savām kļūdām, nekaunas no tām un neveiksmes sev nepārmet. Viņa pavisam viegli atzīst, ka ir bērnišķīga un nemaz nesteidzas pieaugt, uzkraujot sev lieku atbildības nastu. Hokeju viņa vairs neskatās, jo nav interesanti un arī emocijas nav tik asas, ja uz laukuma neatrodas tētis. Lai arī Anita sevi sauc par tēta meitu, sportistes karjera nudien nebūtu domāta viņai, jo neatbilst viņas personībai.

  • Nejūtos ne kā latviete, ne amerikāniete. Esmu pasaules pilsone. Vasarās mēs ar vecākiem daudz ceļojām gan pa Ameriku, gan Eiropu, turklāt es studēju Londonā, tāpēc visur jūtos labi un spēju pielāgoties.
  • Ir pilnīgi skaidrs, ka spēju būt hameleons. Cits jautājums, kā veidojas komunikācija ar cilvēkiem. Ar to man ir grūtāk, jo man pretī vajag ekstravertu cilvēku, kas palīdz kompensēt manu kautrīgumu.

    Esmu trauksmaina, un man milzīgu stresu sagādā tas, ja pirmajai jāsper solis, jāiet klāt un jāiepazīstas.

  • Angliski ir vārds irrelevant, proti, tā ir novecojusi pieredze, kas man nedeva lielu atspēriena punktu. Tagad man šī pieredze liekas tik niecīga, lai gan tolaik tā šķita ļoti svarīga un īpaša. Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad esmu bijusi spontānāka, gluži kā toreiz.

    Šobrīd ļoti gribas mieru.

  • Esmu sapratusi, ka nevaru strādāt ar vidēju brendu, kur jāpārdod tūkstoši. Labprāt strādātu ar kādu dārgu brendu, jo tā ir pilnīgi atšķirīga komunikācija — to es labāk saprotu un labāk iejūtos šajā vidē.
  • Tā bija diezgan smaga avārija, turklāt pati biju pie stūres. Diemžēl mašīnā bija ari mana draudzene, kura ļoti smagi cieta. Viņa slimnīcā pavadīja daudz ilgāku laiku nekā es, man tur vajadzēja palikt tikai desmit dienu, jo no drošības jostas bija sadauzītas plaušas. Tolaik ļoti uztraucos, bet, paldies dievam, viņai palika labāk.

    Vienīgi mēs vairs neesam draudzenes.

  • Notikušais man arī lika pārvērtēt dzīvi. Agrāk gribēju vairāk piedzīvot, izmantot iespējas, dzīvot šim mirklim un varbūt nedaudz pārspīlēju ar piedzīvojumiem. Man vajadzēja apstāties. Toreiz man šī atziņa šķita svarīga, bet šodien, skatoties atpakaļ, saprotu — viss, ko varēju iemācīties, ir uzmanīgāk braukt, būt pārliecinātai par to, ko daru pie stūres, un nepieļaut kļūdas.
  • Man ir ļoti paveicies — vīrs rūpējas par to, lai man būtu pārmaiņas, lutina un ved ceļojumos. Pagājušajā gadā medusmēnesī jau trešo reizi bijām Amerikā.

    Esmu samierinājusies ar savu slimību un to, ka man ir savi limiti.

    Esmu sapratusi, ka man ir labāk dzīvot vienā konkrētā vietā, kur vara aiziet pie sava daktera. Šeit nav jāsatraucas, ka kaut kas mainīsies, izņemot laikapstākļus, kas Latvijā mainās visu laiku. Redzu, ka mierīga dzīve vienā vietā nāk par labu manai veselībai. Es būtu ļoti apmierināta, ja varētu pastāvīgi dzīvot laukos, stādīt gurķīšus, tomātiņus un vēl kaut ko garšīgu. Mums šovasar ir plāns to darīt savā lauku mājiņā pie Kolkas.

Visu interviju lasi žurnālā «Una»!

Uz augšu