Nodokļi un «cilvēciskais faktors»

FOTO: Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET

Stīvēšanās ap nodokļu reformu nav saistīta tikai ar domstarpībām ap «skaitļiem». Gana ilgi nodokļu reformas pieteikšana, apspriešana un kārtējo papildu aprēķinu gaidīšana bija, kā žargonā saka, «aizgājusi garajā».

Ņemot vērā vājību pret puķainiem salīdzinājumiem, biju nobriedis procesa ilustrācijai izmantot 28.-29.aprīlī Tulūzā notikušās pasaulē pirmās molekulāro mašīnu sacīkstes. Sacensību būtība bija, cik tālu dažādo komandu, tagad nežēlīgi vienkāršošu, molekulas pavirzīsies 30 stundu laikā. Uzvarētājiem izdevās pieveikt 100 nanometrus [1 nanometrs – metra miljardā daļa]... Nu, tāds temps arī lēmumu pieņemšanai LV teritorijā.

Savukārt šonedēļ temps palielinājās: vienas dienas (2.maija) ietvaros premjers (no rīta) intervijā LTV Rīta panorāmā balsojumu valdībā par «paketi» sasaistīja ar valdības stabilitāti, savukārt koalīcijas partnera, Vienotības, frakcijas priekšsēdētāja tuvāk pēcpusdienai, pēc partijas pārstāvju tikšanās ar Kučinski, paziņoja, ka pašreizējā izskatā «paketi» atbalstīt tomēr nevar. Vienlaicīgi fonā rēgojās tas, ka – pēc vairākām atlikšanām – 3.maija valdības sēdē bija ieplānots balsojums par šo jautājumu.

Notiekošais labticīgā vērotājā viegli var izraisīt vismaz neizpratni. Pirmkārt, dedzība, ar kādu reformas aizstāvji un kritiķi viens otram dažādās auditorijās pārmet «nemācēšanu rēķināt», var gan uzjautrināt (laikam taču tās ir sekas problēmām ar matemātikas pasniegšanu skolās...), gan vedināt jautāt – ja mums it kā kompetentu ļaužu vidē ir tik švaki ar «mācēšanu rēķināt», cik pareizi vispār ir «cipari», balstoties uz kuriem tiek pieņemti lēmumi, to skaitā ar nodokļu reformu nesaistītie? Otrkārt, mulsumu var izraisīt tas, ka visi koalīcijas partneri reformu it kā atbalsta, diskusijas un saskaņošanas ir notikušas gana daudz, tomēr finiša taisnē vienalga vienprātības neesot. Pat ne «sviests», bet «sviesta izstrādājums».

Nenoliedzot iespēju, ka starp Vienotību un ZZS (+ NA) jautājumā par nodokļu reformu ir patiešām saturu skarošas viedokļu atšķirības, pieļauju arī, ka mēs kārtējo reizi esam situācijā, kas mazās Latvijas apstākļos liekas īpaši nejēdzīga – ir problēmas ar komunikāciju koalīcijas iekšienē.

Tālākais, protams, ir tikai minējumi, un tieši tādēļ nav mana daļa un kompetence izvērtēt iespējamo argumentu (?) kvalitāti. Proti, iespējams, ka premjera komanda uzskata, ka, kopš Vienotībā aktīvi nedarbojas Valdis Dombrovskis un bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, partijā nav ekspertu, kuri varētu kvalificēti Finanšu ministrijas piedāvājumu kritizēt un piedāvāt reālas alternatīvas. Līdz ar to, kā saka, labāk paklusējiet. Iespējams, ka savukārt Vienotības ieskatā premjers pārāk orientējas uz nevalstisko organizāciju (LDDK, LTRK) domām, jo neba šīm organizācijām būt jāskaidrojas ar elektorātu.

Pieplusojas apsvērumi, kas saistīti ar politisko loģiku, bet ne nodokļu reformu. Iespējams, premjers jūtas aizvainots, jo ir atbalstījis Vienotības izglītības ministru un vispār uzsvērti koleģiāli izturējies pret koalīcijas partneriem. Iespējams, Kučinskis uzskata, ka lēmuma tālāku atlikšanu publika varētu interpretēt kā viņa vājuma pazīmi. No otras puses, Vienotības situācija ir tik nestabila, ka partiju bažīgu dara kaut neliela iespēja savam pašas sagādātajam «tēlam» pievienot «zaļzemnieku» izlolotas reformas neveiksmes. Respektīvi, atļaušos apgalvot, ka neviena no pusēm nav kaut kā apzināti orientēta uz konfrontāciju, kas rezultējas ar valdības demisiju; katrai ir savi apsvērumi. Jautājums ir – vai tiešām nevar šādas lietas atklāti izrunāt? Vai tiešām ir tāda savstarpēja neuzticība? Skaidrs, ka politikā draudzības nav (un diez vai arī tādai jābūt), bet vajadzētu būt nojausmai, ka alternatīva «kāršu uzlikšanai uz galda» ir vēl sliktāka. Rupji sakot, neviens jau neliedz turpināt būt sliktās domās par pretējo pusi, bet labāk to darīt, ja ir kaut kas paveikts.

Noslēgumā dažas, ja tā var teikt, tehniskas piezīmes par «slikto domu» fenomenu, kas ir būtiska sastāvdaļa «cilvēciskajā faktorā», kas savukārt tik bieži nospēlē neadekvāti lielu lomu Latvijas politikā. No malas vērotājam gan mēle niez aizrādīt, ka nekas Latvijas varas procesos nesenajā pagātnē vispār nedod tiesības kādam ar lēmumu pieņemšanu saistītajam sevi uzskatīt par baigo gudrinieku iepretī nejēgām citās partijās vai ietekmes centros. Bet lai nu paliek. Subjektīvi ir radies iespaids, ka savstarpējā vīzdegunība lielā mērā izriet no banālās situācijas «Rīga ir maza». Proti, vīpsnāšanas par oponentu pamatā ir kaut kur saklausītais, kaut kādas epizodes, kas «runā, ka...» dzirnās parasti apbrīnojami transformējas. Vairumā gadījumu viedoklis par oponentu ir pamatots galvenokārt uz «runā, ka...», bet, ņemot vērā šī «informācijas avota» izplatību, tas vienalga tiek formulēts un uzturēts. Nebūdams, teiksim tā, pati cilvēkmīlošākā būtne, esmu tomēr vienmēr brīnījies par žultainumu Latvijas politikā. Kas turklāt nedaudz perversi savienojas ar elites iekšējo čupošanos. Pilnīgi arī saprotu tos lasītājus, kuriem šīs gaisotnes tēma varas aprindās nešķiet apspriešanas vērta - «lai taču viņi tur...». Problēma ir tā, ka šie t.s. cilvēciskie faktori ietekmē arī plašāku publiku skarošus jautājumus.

Uz augšu