Divi iemesli, kāpēc mani Lielās talkas laikā trīs reizes «atlaida» no darba

Ilustratīvs attēls

FOTO: Sintija Zandersone/LETA

Esmu vienkāršs pašvaldības darbinieks, un tā nu sagadījies, ka esmu arī viens no Lielās talkas koordinatoriem savā pašvaldībā. Šā gada Lielās talkas laikā mani trīs reizes «atlaida» no darba. Svētdienas dienā, atguvies pēc talkas maratona, pārdomājot talkas gaitu, konstatēju, ka tas skar ne tikai mani, bet katru apzinīgu un zaļi domājošu cilvēku mūsu mazajā zemītē. Par ko arī gribu izpausties publiski.

Fakts: Lielā talka ir talkas organizēšana valstij vai pašvaldībai piederošajos īpašumos, publiski pieejamajās teritorijās, kā rezultātā tiek iegūta labiekārtota un tīra publiskā vide. Privātajām vai juridiskajām personām piederošajos īpašumos talkas Lielās talkas ietvaros netiek reģistrētas, bet tas nenozīmē, ka īpašnieki nevar talkot paši saviem spēkiem.

Tā mūs, koordinatorus, māca. Tāda ir Lielās talkas būtība. Tāpēc mani «atlaida» pirmo reizi. Ar draudiem sūdzēties, rakstīt medijiem un dažādām «kontrolējošām» iestādēm. Par to, ka atteicu talkas reģistrāciju privātā īpašumā un tādā veidā liedzu bezmaksas atkritumu izvešanu no pilsētas īpaši piemēslotas teritorijas, kuras īpašnieks gadiem ciniski ignorē pilsētas un sabiedrības prasības sakopt savu īpašumu. Visi jau vienādi, taču kāds iedomājas, ka ir vienādāks!

Jāatzīmē fakts, ka šogad šādi talkas pieteikumi veidoja gandrīz pusi no visiem Lielās talkas pieteikumiem. Atšķirībā no augstākminētā gadījuma pēc lielākas vai mazākas izskaidrošanas pieteicēji izprot Lielās talkas būtību un neceļ pretenzijas par noraidīšanu. Taču daļa īpašnieku tā arī nesaprata, kāpēc nekas nav par velti un kāpēc nevar mēslus no sava privātā sakņu dārza izmest uz pašvaldības zemes. Pēkšņi visās iespējamās vietās ceļa malās uzradās arī milzīgs riepu skaits…

Reizēm unikāla ir juridiskās personas «uzņēmējdarbība». Piemērs - kāds zemes īpašnieks A.Deglava ielā, kurš pusotra gada laikā samaksāja administratīvajos sodos 3 x 1400 EUR par nenopļautu zāli, kamēr «kļuva» apzinīgs. Reāli sakopšana viņam varētu izmaksāt kādus 300… Interesants bizness. Bet ne par to ir stāsts…

Divas reizes mani «atlaida» Lielās talkas dienā. Vienreiz skatoties acīs, otrreiz – pa tālruni. Ar tekstu: «Es zvanīšu Nilam! Un tu vairs tur nestrādāsi…» Otrā gadījumā: «Tu jau esi atlaists!» Te varu droši apgalvot: zvanīt Nilam – tā ir augoša tendence. Ar pamatotām aizdomām, ka Nils par potenciālajiem zvanītājiem nav pat dzirdējis. Taču tas nemaina lietas būtību…

Šoreiz stāsts būs par Rīgas Dārziņu apkaimi un tās iedzīvotāju attieksmi pret sevi un sabiedrību. Jau iepriekš atvainojos par turpmāko tekstu visiem tiem Dārziņu iedzīvotājiem – apmēram 50 no 3,4 tūkstošiem deklarēto apkaimē, kas apzinīgi reģistrēja talkas vietas; čakli, neskatoties uz laika apstākļiem, talkoja pašvaldības teritorijās un mežos. Lielākā Dārziņu iedzīvotāju daļa uzskatīja, ka Lielā talka ir sava īpašuma atbrīvošana no gada laikā sakrātajiem «labumiem»: vecām mēbelēm, automašīnu fragmentiem, celtniecības atkritumiem utt. Ko spilgti parāda milzīgā atkritumu kaudze Jāņogu ielā pie Taisnās ielas. Nemaz nerunājot par citām mazākām kaudzēm pa visu Dārziņu teritoriju.

Problēmas vaininiece lielā mērā ir pašvaldība, kas gribēja labāk un operatīvāk palīdzēt iedzīvotājiem. Gadu garumā tika praktizēta kārtība, ka Spodrības mēneša un tai skaitā Lielās talkas ietvaros jāvelta maksimāla uzmanība Dārziņu apkaimes iedzīvotāju atbrīvošanai no gadu gaitā uzkrātajiem atkritumiem. Veidojām dažādas izglītojošas aktivitātes, lai rosinātu iedzīvotājus slēgt līgumus par atkritumu izvešanu no saviem īpašumiem. Nodrošinājām dalīto atkritumu izvešanas iespēju. Un tāda shēma no sākuma arī nostrādāja – Dārziņu teritorija ar laiku kļuva arvien tīrāka un labiekārtotāka. Diemžēl izveidojās blakusefekts – pieradums, ka pašvaldība visu sakārtos iedzīvotāju vietā. Tāpēc blakus stihiski izveidotām atkritumu kaudzēm var redzēt ielu malas un grāvjus, pilnus ar atkritumiem – tiem, kuriem vajadzētu būt tajās kaudzēs - reģistrētas talkas bezmaksas maisos. Visi liekie atkritumi no privātajiem dārziem tika samesti gar ceļa malām.

Pēc talkas, apkopojot rezultātus, noskaidrojās, ka daļa Dārziņu iedzīvotāju talkojuši nakts tumsā. Kā gan lai citādi izskaidrot faktu, ka sestdienas talkas laikā satīrītajās Maskavas ielas malās, no kurām atkritumu apsaimniekotājs Clean R jau vakarā izvedis visu satalkoto, svētdienas agrā rītā uzradušās jaunas kaudzes ar pavisam citu saturu un ne jau Lielās talkas baltajos maisos. Laikam kaut kāda kauna sajūta tomēr ir, ja savas «šmuces» jāizmet tumsas aizsegā.

«Pastāvēs, kas pārvērtīsies»; «Latvijai būt zaļai»; «Latvija – zaļākā valsts pasaulē» ir tikai lozungi. Kamēr meži, pļavas un ceļu malas būs raibas kā dzeņa vēders – Latvijai nebūt zaļākai valstij pasaulē. «Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši.» Tā saka par mājdzīvnieku un cilvēku simbiozi. Pašvaldības ir pieradinājušas savus iedzīvotājus pie tā, ka «man nekas par to nebūs», es maksāju nodokļus un pašvaldībai ir pienākums tīrīt manu īpašumu», «pierādi, ka es esmu tas cūkmens». Un valsts par to lielā mērā ir atbildīga. Ar likumdošanu un tās realizācijas normām. Ar sarežģīto pierādījumu fiksēšanas bāzi un pārspīlēto demokrātiju.

Valstij ir spēcīga un attīstīta nodokļu uzskaites sistēma, kurā viena no svarīgākajām daļām ir nekustamo īpašumu uzskaite. Ja valsts par daudziem miljoniem var atļauties iepirkt ložmetējus, kuri reāli neko nespēj dot mūsu neatkarības sargāšanā nopietna konflikta gadījumā, tad var arī atļauties nesalīdzināmi mazākus līdzekļus ieguldīt atkritumu apsaimniekošanas nozarē, veidojot papildu (pasvītrots) programmas nekustamo īpašumu īpašnieku un atkritumu apsaimniekotāju līgumu uzskaitei. Ar attiecīgu stingru kontroli un soda sistēmu – tieši tāpat kā ar nodokļiem. Tas ir vispārzināms fakts, ka tieši privātmāju un piepilsētu vasarnīcu un dārziņu īpašnieki dod vislielāko ieguldījumu apkārtējās vides piesārņošanā (piemēram, Dārziņu teritorijā tikai nedaudz vairāk kā 30% īpašnieku noslēguši atkritumu izvešanas līgumus. Kur gan tie atkritumi pārējiem 70% paliek?). Rezultātā vairs neredzēsim atkritumu maisus lielceļu malās, pilsētu nomalēs būs tīri meži, upes nenesīs Baltijas jūrā plastmasas un citas drazas; un, ja vēl izveidotu valstī eko laukumu tīklu pie iebraukšanas pilsētās, kur bez maksas privātpersona varētu nodot šķirotos atkritumus, riepas un bīstamos atkritumus, – Latvijas daba kļūtu patiesi zaļa, jo kaitējums dabai, visu to izgāžot mežmalās, norokot, sadedzinot, ir nesamērīgi lielāks par izmaksām, šos atkritumus apsaimniekojot uz nodokļu rēķina. Ko līdzīgu kādreiz redzēju Vācijā pie Mindenes pilsētas.

Lai mani atlaiž no darba kaut vai katru dienu, taču uzskatu, ka sabiedrības intereses stāv daudz augstāk pār atsevišķa indivīda interesēm. Jo apriori katram Latvijas iedzīvotājam ir jābūt lojālam pret valsti un sabiedrību. Godīgam pret māti Dabu! Likums visiem ir viens, un es nevēlos dalīt Rīgas iedzīvotājus tādos, kas rūpējas par savu apkārtējo vidi, un tādos, kas zvana augstākstāvošām institūcijām, lai aizstāvētu savas savtīgās intereses!

Izmantojot izdevību, gribu publiski pateikties tiem 1300 talciniekiem, kuri, ignorējot nelabvēlīgos laika apstākļus, čakli piedalījās mūsu galvaspilsētas Latgales priekšpilsētas piesārņoto vietu sakārtošanā un labiekārtošanā. Liels jums paldies! It īpaši par jaunās paaudzes iesaistīšanu zaļi domājošo rindās!

Uz augšu