Krievijas valsts atomenerģētikas korporācijai «Rosatom», kas Baltkrievijā netālu no Lietuvas robežas ceļ Astravjecas atomelektrostaciju (AES), bijuši plāni nostiprināties arī Lietuvā, liecina atslepenotie Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) materiāli, kas nodoti Seima Nacionālās drošības un aizsardzības komitejas rīcībā.
«Rosatom» gribējusi Lietuvā izveidot konsorciju, kurā ietilptu šīs korporācijas uzņēmumi un Lietuvas būvniecības kompānijas «Vetrūna», «Eika» un Panevēžas celtniecības trests (PST). Lietuvas uzņēmējiem tā solījusi nodrošināt pasūtījumus elektrolīniju būvē uz Krievijas Kaļiņingradas apgabalu un sadarbību «Rosatom» projektos, kā arī tirgot elektroenerģiju, bet par to cerējusi saņemt lietuviešu palīdzību, cerot pietuvināties šīs valsts politiķiem.
Šajos «Rosatom» plānos tikuši iesaistīti arī bijušie VDK darbinieki Lietuvā Ķēstutis Puidoks, Pjotrs Vojeika un viņa tuvs draugs un biznesa partneris Jevgeņijs Kostins, kurš izmantojis pazīšanos ar sociāldemokrātu politiķi Mindaugu Basti, mēģinot tuvināties šīs partijas vadībai un nodrošināties ar bijušā premjerministra Aļģirda Butkeviča labvēlību.
Kā liecina izlūkdienesta dati, «Rosatom» centusies iegādāties daļu uzņēmuma «Vetrūna» akciju apmaiņā pret parāda atmaksāšanu, kas iekrājies, «Rosatom» pārvaldītajam Vācijas uzņēmumam «Nukem» nemaksājot par Ignalinas AES izmantotās kodoldegvielas glabātavām. Par akcijām «Rosatom» nākotnē solījusi arī pasūtījumus Kaļiņingradā plānotajā Baltijas atomelektrostacijā.
Krievijas valsts korporācija centusies iedibināt ciešus kontaktus arī ar citiem Lietuvas uzņēmējiem un sociāldemokrātu līderiem. Kā norāda VSD, ar to nodarbojies «Rusatom Overseas» Kijevas pārstāvniecības vadītājs Aleksandrs Mertens, par starpnieku izmantojot Kostinu.
Mertenam 2012.gada novembrī nav izdevies tikties ar Butkeviču, kas tobrīd vēl veidoja savu valdību, bet 2013.gada februārī viņš ticies ar Seima spīkeru Vīdu Ģedvilu, klātesot Kostinam un Bastim, un norādījis, ka «Rosatom» ir gatava investēt Lietuvā - celt elektropārvades līnijas, veidot kopuzņēmumu. Reaģējot uz Ģedvila paustajām šaubām, vai Lietuvai vērts celt savu kodolspēkstaciju, ja AES tiek būvētas Baltkrievijā un Kaļiņingradā, Mertens piedāvājis ne tikai parakstīt līgumu par elektroenerģijas pirkšanu no Kaļiņingradas AES, bet arī iegādāties spēkstacijas akcijas.
«Rosatom» pieļāvusi arī iespēju celt atomelektrostaciju Lietuvā. Uz Ģedvila jautājumu, vai tā celtu spēkstaciju, Mertens atbildējis, ka «Rosatom» ir gatava ienākt Lietuvā ar savu projektu, bet, ja Lietuva celtu Visaginas AES, pretendētu uz 25% tās akciju.
Vēlāk Mertenam izdevies tikties arī ar Lietuvas premjeru Butkeviču un, klātesot Kostinam, piedāvāt viņam piedalīties Kaļiņingradas AES projektā, celt elektrolīniju uz Kaļiņingradu un sadarboties kodolenerģētikā.
Mertens vēlāk savā atskaitē norādījis, ka šīs tikšanās laikā viņš īpaši uzsvēris, ka Lietuva, pieņemot «Rosatom» piedāvājumus, «mainītu savu ģeopolitisko statusu».
Krievijas valsts atomenerģētikas korporācijas plānus izjaukusi Krimas okupācija, prezidentes Daļas Grībauskaites pretestība «Rosatom» investīcijām, ko korporācijas vadība uzskata par galveno neveiksmes cēloni, savukārt Bastim nav izdevies nodrošināt pienācīgu sociāldemokrātu atbalstu.
Kā uzsver VSD, tādas «Rosatom» darbības - centieni piesaistīt vietējos uzņēmējus un tā nodrošināt sev politisko atbalstu, ir tradicionālā shēma, ko šī Krievijas korporācija izmanto dažādās Eiropas Savienības (ES) valstīs.
