Ministru kabineta 28.marta sēdes no publicitātes viedokļa pamanāmākā daļa bija jautājums par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) pievienošanu Latvijas Universitātei. Tomēr ne mazāk būtiskus jautājumus par šajā valstī notiekošo rosināja cits valdības darba kārtības punkts.
Runa ir par to, vai valstij izmantot pirmpirkuma tiesības Lielo kapu Rīgā gadījumā. Lielie kapi (atgādināšu, ka tajos apglabāti, piemēram, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, nemaz nerunājot par daudziem citiem Latvijas kultūrai nozīmīgiem, lai arī šodienas sabiedrībai mazāk zināmiem cilvēkiem) publikas uzmanības lokā nonāca pavisam nelāgā veidā – saistībā ar t.s. kapu tramvaja projektu. Pateicoties sabiedriskajiem aktīvistiem un Kultūras ministrijai, projekta iespējamā ietekme uz Lielajiem kapiem, cik noprotams, ir sakārtota, sliktākais novērsts.
Tomēr paliek jautājums par to, ka šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis vispār ir draņķīgā stāvoklī un pašvaldība pret to nevērīgi izturas. Šādām novērtējumam piekrīt gan sabiedriskie aktīvisti, gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI). Kas notiek tālāk?
Aktīvisti lūdz valsti – piesakoties arī sākt ziedojumu vākšanu – īpašumu atpirkt, jo neredz iespēju, ka pašvaldība attieksmi mainīs. Tēmu droši vien ietekmē pašvaldību vēlēšanu tuvums, tomēr ļoti iespējams, ka aktīvistu drūmās prognozes ir pamatotas. Lai ko es personīgi domātu par Rīgas pašreizējo politisko vadību, nevaru to apzīmēt kā rūdītu kultūras pieminekļu ienaidnieku, nepārspīlēsim, tomēr kaut kā Lielie kapi tās vērtību sistēmā tiešām neierakstās. Nepieciešamā summa atpirkšanai – apmēram 372 tūkstoši eiro – salīdzinoši nav gigantiska. Tiem, kuriem Lielo kapu kultūrvēsturiskā vērtība ir vienaldzīga (arī saprotama attieksme, un nav jāmētājas ar rokām), vēlētos teikt, ka var «necepties» par kultūras pieminekļiem, bet vispār nav pieņemts cūkoties kapos, vienalga kādos. Īsi sakot, aktīvistiem ir taisnība.
Vienlaicīgi taisnība ir arī premjeram, kurš sēdē saka, ka katrai institūcijai ir jāpilda tai likumā paredzētie pienākumi un valsts nevar ikreiz kaut ko atpirkt, kad institūcija, piemēram, pašvaldība, savus pienākumus nepilda. Kā piezīmēja Kučinskis, tad
var nonākt pie situācijas, ka valstij jāatpērk arī Rīgas satiksme...
Salīdzinājums ne visai veiksmīgs, tomēr loģika saprotama –ja pašvaldības varēs rēķināties ar šādu valsts finansiālu iejaukšanos, tām vienkārši zudīs motivācija savus pienākumus pildīt.
Un te mēs nonākam pie tā, ka Lielo kapu tēma atklāj absurdu situāciju, kādā funkcionē Latvijas Republikas institūcijas. Sliktākajās «labā cara» tradīcijās, ja kaut kas ir nogājis greizi, taisnība un galavārds tiek meklēts Ministru kabinetā. Lai gan vispirms būtu jājautā, ko lietas labā ir darījušas varas hierarhijā zemāk stāvošas institūcijas. Lielo kapu gadījumā, piemēram, jau minētā inspekcija (VKPAI).
Sēdes laikā inspekcijas ilggadējais vadītājs Dambis rezignēti norāda, ka Rīgas domei par paviršo attieksmi aizrādīts esot, esot pat sodi likti, varbūt tos vajadzētu bargākus. Jautājums: kāpēc tad inspekcija, secinot, ka netiek ar «klientu» galā, pati nav rosinājusi nepieciešamās izmaiņas normatīvajā regulējumā (t.sk. sodu aspektā)? Jo ērtāk ir bijis strādāt «kā parasti»?
Kučinska retoriskais jautājums sēdē «vai tiešām mēs nevaram piespiest pildīt savus pienākumus?» patiesībā nav retorisks, jo tas attiecas ne tikai uz Lielo kapu gadījumu. Ja mēs atvēlam tam laiku un pārcilājam prātā arī citus «skaļos gadījumus» - vienalga, veselības aprūpes vai tieslietu jomā, – vai nav tā, ka savu darbu pirmkārt nav jēdzīgi izdarījušas zemāku līmeņu struktūras? Un rezultātā jautājums nonāk izlemšanai vertikāles spicē, kas nav pareizi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, spices posmā gandrīz vienmēr ieslēdzas politiskie faktori. Vai, citādi formulējot, jautājumi, ar kuriem būtu jātiek galā labā nozīmē ierēdniecībai, nonāk politiķu dienas kārtībā, kur parādās jauni apsvērumi un intereses. Otrkārt,
pilnīgi objektīvi spices līmenī nav pietiekošas kolektīvas kompetences par specifiskiem jautājumiem
. Visu cieņu aizsardzības vai ekonomikas ministriem, bet kā viņi var būt, kā saka, pēdējā instance kaut jau minētajā Lielo kapu jautājumā? Un tad nav jābrīnās, ka lēmumi tiek atlikti vai samuļļāti. Ja vertikāles zemākie posmi veģetē, tad lēmumi tiek pieņemti, piemēram, koalīcijas padomes vai velns zina kādu vēl aizkulišu formātu līmenī, un tas neatbilst demokrātiskas valsts funkcionēšanas modelim. Iespējams, veģetēšanā vainojami arī politiķi, apspiežot iestāžu iniciatīvas, radot nogurumu un vienaldzību, tomēr tas nemaina lietas būtību – šāda varas vertikāle ir neefektīva. Jo lēmumi kļūst pārāk atkarīgi no nelielas politikās elites grupas prāta spējām, rakstura īpatnībām un savstarpējām attiecībām.
Atgādināšu veco joku par atšķirību starp pesimistu un optimistu. Pesimists: «Sliktāk vairs nevar būt!» Optimists: «Var, var!» Mēs varam būt ļoti skeptiski par pašreizējo valdību, bet neaizmirsīsim optimista tēzi. Un tad kropla varas vertikāle ražos vēl dīvainākus rezultātus.
