Satura mārketings

Ģirta Ķestera lēciens tajā nezināmajā, ko sauc par kāju vēnu mūsdienu operāciju

FOTO: Publicitātes foto

Vīrietis reti, kad pats dodas pie ārsta un bieži vien uz šo soli mudina sieviete. Kājas noteikti nav tās, kurām viņš pievērš pastiprinātu uzmanību, vismaz ne savējām. Kā tad Jūs nonācāt pie secinājuma - laiks tās atrādīt vēnu dakterim - flebologam?

Manas kājas ir mans kapitāls! Domāju, ka šajā laikā vīrietis kļūst arvien kaprīzāks, aug prasības pašam pret sevi un savu izskatu. Es to arī nevaru atstāt novārtā, jo gadi neizbēgami dara savu. Vēnu zariņš uz kājas man radīja emocionālu diskomfortu gan privātajā, gan publiskajā dzīvē, jo esmu patēriņa produkts - es sevi pārdodu. Ne tikai, bet arī savas profesijas dēļ man jāseko līdzi savam izskatam. Un, ja mani kaut kas satrauc vizuāli, šajā gadījumā kā tas bija ar manām kājām, tad acumirklī es vēlos šo problēmu novērst. Uz skatuves mēs- aktieri bieži vien nonākam situācijā, ko var pielīdzināt pludmalei, tiek novilktas gan bikses, gan krekls, tad skatītājam top redzami arī mūsu ārienes defektiņi. Es vēlos, lai mans ķermenis skatītājam būtu estētiski baudāms.

Vai kājās sajutāt arī kādus nepatīkamus simptoms?

Uz dziļāku vēnu izpēti mani pamudināja tikai šis neglītais veidojums uz kājas. Tiesa, paša vēnu zariņa likvidēšana bija tik elementāra, ka elementārāk nevar būt. Ar putu skleroterapijas palīdzību tas tika noņemts kādas minūtes laikā, tā, ka nepaspēju pat nošķaudīties... Taču vēnu izmeklējuma laikā atklājās tas, ka vēnu problēma ir daudz nopietnāka un dziļāka, kas pēc daktera teiktā par sevi no veselības viedokļa varētu likt manīt pēc gadiem 5 - 10. Kaut arī tajā brīdī nekādu diskomfortu neizjutu, nolēmu mesties «kaujā», negaidīt nezināmas sekas un ciest no tām vēlāk. Jāatzīst, ka pieredze ar kāju vēnu ķirurģiju man jau bija, jo vienu vēnu operāciju man jau veica pirms 10 gadiem, tikai citā medicīnas iestādē. Protams, ārsti to veica samērā meistarīgi, bet toreiz šī problēma tika atrisināta tikai virspusēji. Un salīdzinoši ar pēdējo operāciju Veselības centra 4 (VC4) Baltijas Vēnu klīnikā tā noteikti bija daudz drastiskāka, jo pielietoja skalpelīti un vēnu mehāniski izrāva. Protams, pa šiem gadiem ir krasi uzlabojušās operēšanas metodes un var teikt – pat notikusi tehnoloģiska paaudžu maiņa.

Kāpēc vēnu operācijas veikšanai izvēlējāties Veselības centra 4 Baltijas Vēnu klīniku? Jums kā klientam tas kaut ko nozīmēja, ka šeit pielieto visas pasaulē pieejamās ārstēšanas metodes?

Parasti intuīcija saka priekšā, kam uzticēties, kam - nē. Šajā gadījumā manas simpātijas pieder visam VC4 kopumā. Man ir nācies sastapties ar diviem Latvijas apritē esošiem cilvēkiem, kas ir pozitīvi dulli, katrs gan savā frontē! Viens ir Andrejs Ēķis - bijušais (LNT dibinātājs, producents), otrs- Māris Rēvalds (VC4 valdes priekšsēdētājs). Zinu, ka Māris ir investējis mežonīgus līdzekļus medicīnas tehnoloģijās un aprīkojumā. Ļoti iespējams, ka tas ir peļņu nesošs biznesa plāns, bet domāju, ka ne tikai... Ir cilvēki, kuriem ir vitāli svarīgi būt labākajiem. VC4 Baltijas Vēnu klīnikā ir ekskluzīva iespēja baudīt (vārda tiešākajā nozīmē, jo šīs operācijas ir baudāmas!) visu to jaunāko, kas šobrīd pasaulē pieejams vēnu ārstēšanas jomā. Šajā kontekstā atceros kādu smieklīgu (caur asarām!) sarunu ar savu seriāla partneri Maiju Doveiku. Tā kā es nekad neslēpju no apkārtējiem to, ko daru, savās pēcoperācijas izjūtās priecīgi dalījos arī ar viņu. Un Maijai bija diezgan grūti noticēt, ka operācija ir tik labi izdevusies un jau tajā pašā dienā esmu uz kājām. Viņas draudzenei, kas dzīvo Vācijā, vēnu operāciju veica gandrīz tajā pašā laikā, kad man, taču tā esot atgādinājusi viduslaiku eksekūciju! Ticis izmantots nazis, viņa izjutusi mežonīgas sāpes un tecējis daudz asiņu. Patiešām jūtams kontrasts, kas liek domāt, ka vēnu ārstēšanas jomā, iespējams, Latvija ir pat daudzus soļus priekšā citām pasaules valstīm.

Kā Jūs šīs operācijas gaitu bijāt iztēlojies un, kā patiesībā tā noritēja?

Protams, pirms šīs manipulācijas, man tika paziņots, ka tā ir ļoti nopietna operācija. Un asociācijas par šādām smagām operācijām saistās ar sāpīgumu, stundām ilgu gulēšanu uz operāciju galda un, protams, ķirurģiskais iejaukšanās process kājās šķiet gana sarežģīts ar ļoti komplicēta pasākuma pieskaņu. Ja to visu mēs saistām ar sevi pašu, ejam uz kaut ko nezināmu, nenoliedzami ir stress. Tās nebija bailes no sāpēm, bet drīzāk globālas pārdomas, uz kurām vedina veģetatīvā nervu sistēma. Cilvēkam ir raksturīgi šādas darbības mazliet dramatizēt un šajā gadījumā iztēloties kā, piemēram, pēdējo operāciju.

Bet viss noritēja kā pa diedziņu un mežonīgi ātri, es aizgāju uz konsultāciju un pēc divām dienām jau gulēju uz operāciju galda. Man ieteica veikt operāciju ar radiofrekvences metodi. Sajūtas? Izņemot to, ka pirms operācijas nācās sevi nedaudz epilēt (tas bija vissāpīgākais moments šajā pasākumā!), viss pārējais bija absolūts nieks. Operācija notika ļoti ikdienišķā un draudzīgā atmosfērā. Es biju pie pilna saprāta, neviens nelika mani ne zem pilnās, ne spinālās narkozes, kad kājas neatkarīgi no tā, vai tu gribi vai nē, nekustās. Man tika veiktas tikai pāris pretsāpju injekcijas vēnas rajonā. Un arī nebija vajadzība pārlaist nakti VC4 mājīgajās palātās, kaut arī, ja pacientam ir baiļu sajūta un viņš nejūtas drošs par savu veselības stāvokli, tur ir iespējama pārnakšņot. Tā kā nebiju lietojis arī nomierinošos līdzekļus, pāris stundas pēc operācijas pats sēdos pie stūres un devos mājās ar automašīnu.

Vai pēc operācijas uzreiz varējāt pilnībā atgriezties teātra dzīvē, vai nebija jāatsakās uz laiku no kādas lomas, sāpju, rētu vai zilumu dēļ?

Otrā dienā pēc operācijas jau piedalījos izrādē «Marlēna». Protams, ar savām iemīļotajām kompresijas zeķēm kājās, kuras mēnesi pēc operācijas bija jānēsā. Taču tās man nesagādāja nekādas raizes, pie zeķēm bija tā pierasts, ka pat negribējās vairs no tām šķirties. Kompresijas zeķes tika arī ekspluatētas jauniestudējumā «Tas īstais tā īstā», kur es atklāti noģērbu savas bikses un uz skatuves paliku kompresijas zeķēs. Kaut kādā mērā tās kļuva arī par manas lomas atslēgu. Un, starp citu, es izvēlējos vienu melnu, otru - brūnu zeķi, lai atšķirtu kreiso kāju no labās (smejas.)

Kā jūs iedrošinātu citus veikt operāciju?

Salīdzinot medicīnas pakalpojumu cenas Latvijā un pasaulē, šī operācija ir gana pieejama. Nevar teikt, ka lēta, jo vidējā alga Latvijas iedzīvotājam ir tāda kāda tā ir. Tomēr pārdomāti ejot uz to, tā ir pieejama. Turklāt labā kvalitātē! Nekādā gadījumā nevar žēlot naudu veselībai. Ja jāizvēlas starp automašīnas iegādi un veselām kājām, tad prioritāte ir kājas. Ja kājas gurst un pampst, tad noteikti vajag aizstaigāt līdz dakterim. Es pat teiktu līdz asinsvadu ķirurgam Pēterim Gerkem, kurš «salaboja» manas kājas. Tas ir cilvēks, kas strādā VC4 Baltijas vēnu klīnikā un, kuram noteikti nedrīkst dot balto pasi, viņš ir jāsubsidē (Smejas). Paldies viņam!

Uz augšu