Pirms vairākiem gadiem piecu bērnu māmiņa Roze uzzināja iemeslu savam ilgstošajam nogurumam, galvassāpēm un aizcietējumiem. Viņai noteiktā diagnoze bija nežēlīga: jaunajai sievietei ir vēzis. Roze intervijā portālam TVNET piekrita pastāstīt, kā viņa pārdzīvoja ārstēšanos un kā viņai palīdzēja ticība Dievam.
Pēkšņi kādā vakarā viņai sākās pamatīgazarnu asiņošana. Sazvanītā ārste teica – ja tā turpinās, jāsauc ātrā palīdzība. Pēc laika asiņošana mitējās, un otrajā dienā Roze devās pie ģimenes ārstes, kura nosūtīja uz kolonoskopiju jeb resnās zarnas pārbaudi. Valsts apmaksātais izmeklējums bija paredzēts pēc aptuveni 3,5 mēnešiem – 18.jūlijā, bet Roze nolēma doties pie speciālista ātrāk – jau pēc nedēļas. Resnās zarnas izmeklējuma laikā viņa saņēma dokumentu ar latīniskiem terminiem. Sazvanījusi ģimenes ārstu piektdienas vakarā pusstundu pirms darba laika beigām, viņa mēģināja noskaidrot diagnozi un tās nopietnību. Kad ārste teica, ka jāpaņem izraksts un jābrauc pie viņas, Roze saprata, ka latīniski uzrakstītais teksts neliecina neko labu.
Ģimenes ārste iztulkoja latīnisko tekstu: Rozei bija diagnosticēts resnās zarnas vēzis 3.stadijā.
Pirmajā brīdī viņu pārņēma šoks, kaut gan intuīcija jau pirms tam teica, ka kaut kas nav kārtībā. Neskatoties uz to, bija vēlēšanās rīkoties kā strausam, iebāžot galvu zemē un ignorējot skarbo realitāti.
Ārstes nesavtīgā rīcība. Paldies par to!
Pavēstījusi diagnozi, ģimenes ārste uzvārīja tēju, pacienāja ar šokolādi un aptuveni stundu pavadīja, zvanīdama pazīstamiem mediķiem, lai atrastu Rozei pēc iespējas ātrākas ārstēšanās iespējas. Lai gan bija piektdienas vakars un ārstes darba laiks bija beidzies, viņa palīdzēja Rozei, tāpēc sieviete ir ļoti pateicīga.
Ģimenes ārstes pašaizliedzību un rūpes par pacienti raksturo tas, ka viņai sarunāja vizīti pie speciālista jau pirmdien. Tā kā ģimenes ārste uzskatīja, ka Roze tādā emocionālā stāvoklī nevar sēsties pie stūres, bet viņas vīram bija jāstrādā un mammai jāpaliek pie bērniem,
ārste pati pirmdien veda Rozi pie speciālistiem un palīdzēja viņai nokārtot visas formalitātes.
Ģimenes ārste pavadīja ar Rozi kopā pusi dienas, darot daudz vairāk, nekā prasīja viņas oficiālie darba pienākumi.
Nokļuvusi mājās piektdienas vakarā pēc ģimenes ārstes apmeklējuma, Roze pateica ģimenei, ka viņai ir vēzis. Viņa neslēpa savu diagnozi. Mazākie bērni līdz galam nesaprata diagnozi, bet pieņēma, ka mamma ir ļoti slima, bet vecākā meita, kurai tolaik bija 10 gadi, apsēdās un teica, ka no šīs slimības cilvēki mirst. Roze piekrita, taču norādīja – tā kā ģimene ir kristieši, viņi var lūgt Dievu un atdot visus turpmākos notikumus Radītāja rokās. Vecākā meita izteica vēlmi, kaut šajā brīdī pienāktu pasaules gals un visa ģimene varētu kopā nomirt.
Tā kā ģimene tolaik mitinājās vienistabas dzīvoklī, Roze iegāja vannasistabā un pilnīgā bērna ticībā un paļāvībā runāja ar Dievu. Viņa atdeva Dievam visu savu dzīvi un turpmākos notikumus, atsakoties no to vadības un kontroles.
Ja tāda bija Dieva griba, sieviete bija gatava beigt savu dzīvi.
No rīta pieceļoties, viņa cerēja, ka vakarā notikušais izrādīsies ļauns murgs, bet diemžēl tā nebija. Taču pozitīvi, ka līdz ar Dieva lūgšanu un uzticēšanos Viņam Rozē bija ienācis pārdabisks miers. Viņā bija pārliecība, ka Dievs visu vada un kontrolē. Galu galā, Dievs Bībelē bija solījis, ka bez Viņa ziņas cilvēkam nenokritīs pat mats no galvas. Visu sarežģīto ārstēšanās laiku Roze bija miera un paļāvības pilna.
Cerība uz brīnumu
Klusībā pie sevis viņa cerēja, ka notiks Dieva brīnums un viņa tiks izdziedināta bez ķirurģiskām manipulācijām, bet Dievam bija cits plāns. Lai arī par viņu lūdzās visa ģimene un daudz kristiešu, operācija bija nepieciešama. Pateicoties ģimenes ārstes palīdzībai, operācija varēja notikt ļoti ātri – bija pagājusi tikai nedēļa kopš diagnozes uzzināšanas.
Operācija bija ļoti ilga un smaga, tās laikā noskaidrojās, ka Rozei ir vēzis 4.stadijā, turklāt tas skāris plašāku vēdera daļu.
Vairākas dienas pēc operācijas Roze pavadīja intensīvās terapijas nodaļā, bet, neskatoties uz to, sievieti nepameta Dieva dāvātais iekšējais miers un paļāvība – viņa zināja, ka viss notiek pēc Dieva prāta.
Viņa ļoti lūdza Dievu, lai arī pēc operācijas un atveseļošanās ir iespējams normāli doties uz tualeti dabiski nokārtoties un nav jālieto speciālā somiņa, kas piestiprināta pie vēdera. Paldies Dievam, ka šī viņas lūgšana tika uzklausīta.
Ne viss notiek tik gludi
Kopumā Rozes operācija bija veiksmīga, taču pēc tam viņai radās dažādas smagas komplikācijas. Piemēram, viņa nepanesa parakstītās antibiotikas. Tās viņai izraisīja milzīgu nogurumu un sāpes. Saistībā ar komplikācijām Roze atminas kādu brīnumainu notikumu. Visu laiku par viņas veselību lūdzās daudz kristiešu un ģimenes locekļi. Kādu brīvdienu antibiotiku lietošanas laikā viņa jutās tik ļoti slikti, ka nevarēja pat piecelties no gultas un tikties ar ģimeni.
Viņas mamma todien ļoti lūdzās: kaut arī ir brīvdiena, lai pie Rozes atnāk ārstējošais ārsts un mācītājs. Un lūgšanas uzklausīja: kaut arī tā bija vasaras brīvdiena, ārsts, braucot garām uz savu vasarnīcu, apstājās pie slimnīcas un atnāca apraudzīt Rozi. Viņš uzreiz lika pārtraukt antibiotiku turpmāku lietošanu.
No rīta sievietei bija tik slikti, ka viņa nevarēja piecelties no gultas, bet vakarā kļuva daudz labāk un viņa jau varēja kopā ar draudzes mācītāju Edgaru Maži doties uz slimnīcas kapelu un pieņemt Svēto Vakarēdienu.
Visu ārstēšanās laiku Roze piedzīvoja ļoti labu un profesionālu attieksmi no ārstiem un citiem mediķiem. Par viņu ļoti rūpējās un uzmundrināja.
Speciālisti iedvesmoja pacienti, sakot, ka piecu bērnu māmiņai noteikti jāturpina dzīvot!
Ķīmijterapijas grūtums
Pēc operācijas Roze lūdzās, lai viņai nav jāpārcieš ķīmijterapija, taču ārstu konsilijs nolēma, ka bez tās neiztikt. Ķīmijterapijas laikā tiek noārdītas sliktās vēža šūnas, bet diemžēl cieš arī organisma normālās un vajadzīgās šūnas, samazinot imunitāti un radot dažādas blaknes.
Kaut arī Rozei piemērotā ķīmijterapija nebija ļoti stipra un viņa bija noskaņojusies, ka ar ķīmijterapiju uzņem dažādus organismam vajadzīgus vitamīnus, viņa cieta no sliktas dūšas un nespēka. Bija grūti gan fiziski, gan psiholoģiski. Daudz laika sieviete pavadīja guļot – tā pagāja gandrīz visa vasara. Par viņu turpināja lūgties gan draugi, gan ģimenes locekļi, bet pati Roze nebeidza slavēt Dievu un pateikties Viņam.
Rozi nemocīja jautājumi, kāpēc tas ar viņu noticis, – Dievs viņu no tā pasargāja.
Vēnas kā čaukstošs zīdpapīrs
Ne viss Rozes ārstēšanā noritēja tik gludi kā pa diedziņu. Viņa piedzīvoja vairākus pozitīvus kāpumus, bet arī vairākus smagus kritumus. Sākumā Rozei bija nozīmēti septiņi ķīmijterapijas kursi, bet viņa priecājas, ka vajadzēja izturēt tikai sešus. Ķīmijterapijā izmantotie medikamenti tik ļoti dedzināja vēnas, ka, pabraukājot pa tām ar pirkstu, tās čaukstēja kā zīdpapīrs. Vēnas draudēja palikt melnas. Tāpēc viņai piedāvāja uzstādīt portu krūšukurvja rajonā.
Pirms šīs manipulācijas vajadzēja veikt datortomogrāfiju, pārliecinoties, ka viss kārtībā. Atvaļinājumā esošo ārstu, kurš parasti interpretēja izmeklējuma rezultātus, aizstāja cits speciālists, kurš aknās pamanītos plankumus pieļāvuma formā nodēvēja par metastāzēm. Labi, ka viņai izdevās sazvanīt pastāvīgo dakteri, kurš apgalvoja, ka tie ir tikai plankumi, nevis metastāzes.
Rozes draudzene toreiz izteicās, ka nekad nebūtu iedomājusies, ka priecāsies par draudzenes plankumiem aknās.
Taču ķīmijterapijas dakteris, kurš lasīja aizstājējārsta uzrakstīto atzinumu, sacīja, ka viņam jārīkojas saskaņā ar oficiālajiem dokumentiem. Lai pierādītu, ka Rozes aknās nav metastāžu, atkal vajadzēja veikt jaunas analīzes, kas prasīja laiku un sievietes nervus. Beidzot noskaidrojās, ka tās tiešām nav metastāzes. Sestais ķīmijterapijas kurss beidzās 31.augustā, un viņa, juzdamās «nekāda», vēl paguva sagatavot bērnus skolas sākumam.
Regulāras pārbaudes
Paldies Dievam, tagad Roze jūtas vesela, taču reizi pusgadā viņai jādodas pie onkologa uz pārbaudēm. «Varbūt arī labi, ka tā, jo, ja es būtu pilnīgi vesela, visticamāk, tik bieži neietu pie ārsta,» viņa saka un atzīst, ka pirms katru pārbaužu rezultātu uzzināšanas jūtas satraukta un šaubās.
Sieviete apzinās - ja kādu reizi iesāpas vēders, viņa to uztver nedaudz saasināti, nevis kā iepriekš, kad nelikās par to ne zinis.
Lai arī dažkārt iezogas bažas, kopumā Roze savu veselību ir atdevusi Dieva rokās.
Viņa priecājas, ka visu ārstēšanās laiku Dievs viņu it kā nesa pa virsu smagajiem notikumiem.
Es necīnījos ar vēzi; to darīja Dievs. Ticībā un paļāvībā man bija viegli to visu panest.
Viņa priecājas, ka ārstēšanās laikā bija iespēja sludināt par Dieva mīlestību arī citiem slimniekiem. Līdz ar viņu palātā dzīvoja arī divas krievu tantes, kuras jautāja, kā Roze var būt tik mierīga. Un, sievietēm atbildot, viņa stāstīja par ticību Dievam. Rozes iedrošinātas, sievietes sāka klausīties Kristīgajā radio skanošos aizlūgumus.
Ļaujas dzīvot vieglāk un brīvāk
Cīņa ar vēzi daudz ko izmainīja Rozes dzīvē. Arī pirms tam viņa ticēja Dievam, bet vienlaikus patika visu plānot un kontrolēt. Pirms slimības viņa bija saplānojusi, kā strādās un studēs. Slimības laikā viņa saprata, ka nav jādzīvo pilnīgi bez mērķiem un plāniem, taču noteikti jāļaujas vieglākam un brīvākam dzīves plūdumam.
Roze saprata, ka cilvēkam sevi ir vairāk jāmīl, jāsaudzē un jālutina.
Viņa iemācījās pateikt nē lietām, ko nevēlas vai nespēj, kaut gan iepriekš viņai bija ļoti grūti atteikt. Roze vēzi uztver kā mācību stundu, kas bija vajadzīga, lai viņa kaut ko iemācītos un mainītu savā dzīvē. Piemēram, pirms slimības Rozei patika perfekta kārtība, taču tagad viņa var mierīgi sēdēt un spēlēties ar bērniem, nejūtoties traucēta, ka pa istabu veļas putekļi. Viņa ir pārvērtējusi prioritātes – dažkārt spēlēšanās ar bērniem ir vērtīgāka nekā cīņa par kārtību.
Arī mamma var būt Dieva dāvana
Arī Rozes ģimene ļoti pārdzīvoja viņas slimību. Bērni vēl tagad viņu pastiprināti uzmana un vaicā, kurp viņa dosies. Tas izskaidrojams ar ilgo laiku, ko mamma bija spiesta pavadīt slimnīcā un gultā mājās.
Bērni novērtēja, ka mamma var nebūt mūžīga un ka viņai ir vairāk jāpalīdz mājas darbos.
Iepriekš bērni varēja domāt, ka mamma visu laiku tāpat ir blakus un visu izdara. Iespējams, viņi saprata, ka mamma un tētis var būt Dieva dāvana. Ne tikai bērni ir Dieva dāvana, bet arī vecāki. Tas būtu jāatceras arī daudziem pieaugušajiem, mēģinot novērtēt savu vecāku devumu. Savukārt vecākiem ir jāatrod laiks pašiem sev un jārūpējas arī par sevi, nevis tikai par bērniem. Veseliem bērniem ir vajadzīgi veseli vecāki.
Vēzis nav jāslēpj
Publiski par vēzi Roze varēja sākt runāt tikai aptuveni divus gadus pēc izveseļošanās. Līdz tam viņai likās, ka par to nav jārunā, jo viss ārstēšanās process ir Dieva darbs, nevis viņas nopelns. Taču tagad viņa ir gatava par slimību runāt. Viņa neuzskata, ka par to būtu jākaunas un jāslēpj, it īpaši, ņemot vērā, ka saslimstība ar vēzi arvien pieaug.
Citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar vēzi vai arī tikai cīnās ar aizdomām par to, Roze iesaka pārtraukt baidīties un doties uz veselības stāvokļa pārbaudēm. Svarīgi nerīkoties kā strausam un nebāzt galvu smiltīs, mēģinot aizmirst par veselības problēmām.
Jo ātrāk vēzi diagnosticē, jo vieglāk un labāk to var ārstēt.
Tāpat Roze iesaka necensties apkarot vēzi tikai ar dabas līdzekļiem. Veselīgs dzīvesveids un ikdienas stresa samazināšana ļauj uzlabot un nostiprināt veselības stāvokli, lai cilvēks nenonāktu līdz vēzim, taču, kad jau ir nopietnas problēmas, jāiet pie speciālistiem un vajadzīga profesionāla ārstēšana.
Pirmkārt, uzticēties mediķiem
Katram pacientam ir jāatrod ārsts, kam var uzticēties. Ja pirmais mediķis nešķiet uzticams, jāmaina speciālists un jāizmeklējas vairākkārt. Cīņā ar vēzi ir jādara viss, ko uzticams ārsts saka.
Lai arī ir dažādas versijas par ķīmijterapiju un tās sekām, Roze tomēr uzticas profesionāliem mediķiem un viņu izvēlētām metodēm. Tautas līdzekļus varētu lietot paralēli ārstniecības kursam slimnīcā. Tāpat jāapzinās, ka tautas līdzekļi ir ļoti pretrunīgi, piemēram, vieni iesaka ēst daudz ābolu, bet citi rekomendē no tiem pilnībā izvairīties. Līdzīgi ar tomātiem un citām dabas veltēm. Roze informācijā par tautas līdzekļiem ieklausās, taču iesaka katram izmantot savu intuīciju, lai saprastu, kas vislabāk der. Ja kāda drastiska diēta rada lielu stresu, Roze sliecās domāt, ka to nevajag izmantot.
