Rīga, tā ir mūsu pilsēta - mūsu lepnums! Skaista, trauksmaina un notikumiem bagāta. Bet kāda ir mūsu pilsēta ārpus tās centra? Kādi ir Rīgas mikrorajoni un kādi cilvēki tos veido? Kas tur notiek? Kāds ir to šarms? Dodies ar mums piedzīvojumos un iepazīsti, kāda ir citādā, bet arī Rīga! Šonedēļ piedāvājam iepazīt Maskavas forštati.
ARĪ RĪGA: Maskačka - biedējoša vai tomēr iedvesmojoša? 4. sērija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Runājot par Latgales priekšpilsētu jeb kā tautā pa vecam saka – Maskačku, pirmās asociācijas ir «tas rajons aiz Centrāltirgus», «Latgalīte» un leģendārais 15. trolejbuss. Tomēr šādām asociācijām ir viens iemesls – Maskačkas nepazīšana. Tā ir kā cita pasaule, tomēr tik tuvu Rīgas centram. Un es vēlos uzzināt kaut ko vairāk par šo apkaimi un saskatīt to, ko dziedātāja Māra Upmane-Holšteina reiz izdziedāja dziesmā «Daļa Rīgas».
Latgales priekšpilsēta, ko agrāk sauca par Maskavas forštati, ir viena no vecākajām apdzīvotajām vietām ārpus Rīgas pilsētas nocietinājumiem. Vietā, kur tagad ir dzelzceļa uzbērums un Centrāltirgus, jau 1442. gadā darbojās vairāki saimnieciska rakstura objekti. Savukārt pārējā tagadējās Latgales priekšpilsētas daļa auga lēni. 19. gadsimtā Maskavas forštate ieguva līdzīgu veidolu tam, kādu to pazīstam mūsdienās, jo galvenokārt saglabājušās ir tās koka ēkas, ko priekšpilsētā cēla 19. gadsimta sākumā.
Mani iepazīstināt ar Maskačku laipni piekrita Jānis Holšteins-Upmanis, kurš to iemīlējis tieši savas sievas dēļ:
Šis mikrorajons man iepatikās pirms diviem gadiem, jo es pēkšņi atradu pareizo leņķīti! Šeit ir līdzīgi, kā jūgendstila rajonā: te ir ļoti bieži jāpaceļ acis, lai ieraudzītu, piemēram, to jumtu ar vēja rādītāju.
Parasti jau liekas, ka Maskačkā visi ar nažiem apkārt staigā, bet patiesībā varētu teikt, ka Maskačka ir vienīgā mazpilsēta Rīgā. Šeit ir mazas mājas, četri stāvi - tas jau ir ļoti daudz, un šeit visi viens otru pazīst.
Mana sieva ir slavena ar to, ka Maskačkā saskatīja romantisko pusi un tagad, raugoties ar to dienu acīm, es beidzot saprotu, kādēļ tā dziesma (red. - «Daļa Rīgas») kļuva tik populāra - šeit bija «točkas», kurās varēja dabūt visu, šeit tika arī šauts pa trolejbusu un vispār viss bija «viss-slikti.lv», un pēkšņi viena dūda izdomā, ka tas ir foršs rajons. Un tagad es arī to redzu!
Tāpat Maskavas forštates šarmu iepazīt man palīdzēja Ēriks, kurš šeit dzīvo jau sešus gadus un ir pat izveidojis facebook lapu «If you like Maskačka, Maskačka likes you»:
Sākotnēji Maskavas forštate uzrunāja ar attālumu - tas, ka tuvu centram. Man ari nebija sliktu priekšstatu par šo rajonu, draugi bija šeit dzīvojuši un es reizi trijos mēnešos atnācu ciemos, izstaigāju šo mikrorajonu. Pārējais nāca klāt tikai pēc tam. Skrienot esmu iepazinis katru ielu. Nevis bēgot, bet skrienot! Un tagad šo rajonu es lieliski varu savienot ar savām interesēm un dažādām aktivitātēm.
Ar bīstamām situācijām šeit esmu saskāries tikai divas reizes. Vairāk nekādu nedrošību es šeit neredzu. Uzskatu, ka šis ir tas rajons, kuram būtu tikai jāturpina attīstīties, un to var izdarīt jauni cilvēki, kas aizvien vairāk nāk uz šejieni. Šis ir ļoti piemērots rajons jaunām ģimenēm. Vēl piecpadsmit gadu un viss būs kārtībā!
Šodien par vērtīgu kultūras mantojumu tiek atzīti tā sauktie sarkanie spīķeri, kuri 20. gadsimta dažādos posmos piedzīvoja nojaukšanu – no sākotnēji uzceltajiem 58 mūra spīķeriem vislabāk saglabājušies tikai 13 šodien tā sauktajā Spīķeru kvartālā. Vairākus no spīķeriem nojauca 1924. gadā, lai atbrīvotu vietu jaunajam un grandiozajam projektam – Rīgas Centrāltirgum, kurš, svinīgi atklāts 1930. gadā, kļuva par otro lielāko tirgu Eiropā.
Vērienīga būve Latgales priekšpilsētā ir Rīgas Nacionālā sporta manēža. Bet pašreiz ēka ir morāli un fiziski novecojusi, ekonomiski nerentabla un neatbilst starptautiskiem standartiem.
No padomju laika atstātā arhitektūras mantojuma kā vērienīgākā jāmin Zinātņu akadēmijas augstceltne, kas celta sociālistiskā reālisma garā un pabeigta 1957. gadā.
Maskavas forštate var lepoties ar vairākām zaļām teritorijām. Vairāki priekšpilsētas dārzi veidojušies uz vēsturiskajām kapu teritorijām, vecākais no tiem ir Miera dārzs, kura projekta autors ir ievērojamais Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kufalts. Tagad šajā dārzā ir izveidots lielākais skeitparks Latvijā.
Maskavas forštatei ir teicamas saiknes ar pilsētas centru, bet daudz vājākas ar kaimiņos esošajām apkaimēm otrpus dzelzceļam, jo dzelzceļa šķērsojuma vietu skaits ir nepietiekams. Par vienu šādu vietu - «Razģevalku», Maskačkā ir daudz dzirdēts. Par to man stāstīja gan Ēriks, gan aizveda parādīt Jānis.
Latgales priekšpilsēta ir unikāla ar to, ka tajā atrodas vairāku dažādu ticību baznīcas, piemēram: Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā baznīca, kas ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā un viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā, neogotikas stilā celtā Sv. Franciska katoļu baznīca (1892), Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīca (1818) un Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīca (1926).
Būtisks faktors Maskavas forštates attīstībā ir dažādu tautību un reliģiju iedzīvotāji, kas dažādos periodos apdzīvoja šo apkaimi. Maskavas forštate bija teritorija, kur uzturējās dažādu slāņu pārstāvji, bieži vien tie, kurus nelaida iekšpus Rīgas vaļņiem. No 18. gadsimta Maskavas priekšpilsētā apmetās daudz krievu ieceļotāju, kā arī katoļticīgie Latgales latvieši, lietuvieši un poļi.
Kad par iedzīvotājiem man stāstīja Jānis, viņš minēja, ka cilvēki, šeit ieraugot filmēšanas kameras, paši labprāt nāk klāt un interesējas par to, kas tiek filmēts. Pabeidza šo teikumu, un tai brīdī pie mums tieši šāds cilvēks arī pienāca un labprāt izstāstīja visu, kas uz sirds.
Krasta masīvs ir visvēlāk veidojusies Maskavas forštates daļa. 1650. gadā uzbūvēja Jāņa dambi, no kura vēstures gaitā izauga šodienas Maskavas iela, kas savu tagadējo nosaukumu ieguva 1859. gadā un līdz pat 1939. gadam regulāri tika pagarināta. Būvējot Salu tiltu, tika izveidota plaša Krasta ielas maģistrāle. Blakus esošā teritorija ilgi nebija apbūvēta, taču pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas šajā Maskavas forštates daļā aizsākās intensīva tirdzniecības un biroju ēku būve. Kā nozīmīgākā 20. gs. 90. gadu beigu celtne ir jāmin Lido Atpūtas centra galvenā ēka, kas ir viena no lielākajām guļbūvēm Eiropā. Pēdējos gados sākta Latgales priekšpilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana un teritorijas tālākas attīstības vīzijas radīšana.
Gogoļa un Dzirnavu ielas stūrī kādreiz atradās 1871. gadā celtā ebreju sinagoga, ar kuru saistās kāds traģisks vēstures notikums Otrā pasaules kara sākumā – 1941. gadā sinagogu nodedzināja kopā ar tajā esošajiem cilvēkiem. Šobrīd šajā vietā atrodas upuru piemiņai veltīts memoriāls, kura autors ir arhitekts Sergejs Rižs – atsegti bojā gājušā dievnama pamati un atjaunoti tā mūra sienas fragmenti 1-2 m augstumā.
Kopumā šajā apkaimē pašreiz ir skaidri identificējamas vismaz četras atšķirīgas daļas:
- teritorija starp dzelzceļu, Lāčplēša ielu un 11. novembra krastmalu, kura lielā mērā funkcionē kā pilsētas centra paplašinājums;
- teritorija abpus Krasta ielai kā uz automašīnām orientēta pilsētas komercdarbības telpa;
- pārsvarā dzīvojamās apbūves kvartāli apkaimes DA daļā;
- un vēsturiskā Maskavas forštates daļa starp dzelzceļu un Maskavas ielu, kurā atrodas gan vēsturiskā apbūve, gan dažādi sabiedriskie objekti.