Tramps, Klintone un trīs «alternatīvie» prezidenta amata kandidāti. Kas viņi ir?

Otrdien, 8. novembrī, ASV notiek prezidenta vēlēšanas, kurās uz Baltā nama saimnieka godu no demokrātu partijas kandidē bijusī pirmā lēdija Hilarija Klintone, cerot kļūt par pirmo sievieti, kas ieņems Ovālo kabinetu, bet no republikāņu partijas - ekscentriskais miljardieris Donalds Tramps. Un, lai gan faktiski visa mediju uzmanība pievērsta tikai Klintonei un Trampam, amerikāņiem šodien ir iespēja atdot savu balsi par trim citiem kandidātiem. Šajā rakstā biogrāfiskie dati par visiem prezidenta amata kandidātiem.

 

Demokrātu kandidāte uz ASV prezidenta amatu Hilarija Klintone

Lai gan viņa faktiski visu savu aktīvo dzīvi ir aizvadījusi ASV politikā, ir maz amerikāņu, kas uzskata, ka pazīst «īsto» Klintoni. Tālāk sniedzam ieskatu viņas dzīves gājumā un līdzšinējā karjerā.

Gada sākumā kāds žurnālists vaicāja Klintonei, vai viņa vienmēr bijusi godīga pret amerikāņu tautu, uz ko demokrātu kandidāte uz prezidenta amatu atbildēja: «Es vienmēr esmu centusies.» Mazāk piesardzīgs politiķis uz šādu jautājumu būtu tūlītēji un nešaubīgi atbildējis ar «jā»,

taču bijusī pirmā lēdija, kas guvusi jurista izglītību, mēdz izsvērt katru vārdu, piesargājoties no iekrišanas iespējamās lamatās.

Tomēr tas, kas, viņasprāt, varētu būt atklātība, Klintones nelabvēļu acīs ir satraucoša divkosība, par kuru liecinot arī privātā e-pasta servera izmantošana, atrodoties valsts sekretāres amatā, kas jau vairākkārt draudējusi pielikt punktu viņas kampaņai.

Tādējādi iespējams runāt par Klintones paradoksu - no vienas, puses,

viņai ir iespēja gūt vēsturisku uzvaru, kļūstot par pirmo daiļā dzimuma pārstāvi ASV prezidenta krēslā, tajā pašā laikā esot vienai no nepopulārākajām politiķēm nesenajā ASV vēsturē.

Jau tālajā 1979.gadā, būdama toreizējā Arkanzasas gubernatora Bila Klintona sieva, Klintone žēlojās, ka sabiedrība nepareizi tulkojot viņas rīcību vai uz to nepamatoti negatīvi reaģējot. «Manuprāt, tās ir vēl vienas briesmas, kādas sagādā publiska dzīve,» Klintone tolaik atzina intervijā Arkanzasas sabiedriskajai televīzijai. «Nav iespējams dzīvot paša dzīvi saskaņā ar kāda cita iedomām par to, kādam tev jābūt.» Tiem laikiem viņa bija pārāk pašpārliecināta un pārāk izcēlās uz «veco Dienvidu» patriarhālās sabiedrības fona.

Tagad, būdama 69 gadus veca, pēc gadiem ilgiem pārbaudījumiem, likstām un politiskām intrigām Klintone pati kļuvusi par istablišmenta pārstāvi. «Esmu sapratusi, ka daļa ļaužu vienkārši nezina, ko par mani domāt,» savā runā jūlijā Filadelfijā notikušajā Demokrātu partijas konventā, oficiāli uzņemoties nomināciju startam prezidenta vēlēšanās, atzina Klintone, lai gan līdz tam brīdim liela daļa noslēpumainības, kas viņu savulaik apņēma, jau bija gaisināta.

Klintone dzimusi 1947.gada 26.oktobrī Čikāgā kā Hilarija Diāna Rodema. Viņa bija vecākā no trim Rodemu ģimenes atvasēm un uzauga balto vidusšķiras Pārkridžas priekšpilsētā.

Viņas tēvs Hjūss Rodems cēlies no strādnieku ģimenes Skrantonā, Pensilvānijas pavalstī. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja karaflotē vecākā apakšvirsnieka pakāpē, un viņa dienesta pienākumos ietilpa jūrnieku apmācīšana operācijām Klusā okeāna karadarbības zonā.

Pēc kara Rodems, kas pēc politiskās pārliecības bija republikānis, Čikāgā nodibināja mazu, bet veiksmīgu audumu uzņēmumu. Savukārt Klintones māte Dorotija Hovela sevi veltīja bērnu audzināšanai un aktīvi darbojās vietējā metodistu draudzē.

Hilarija, kas vienmēr bijusi uzcītīga skolniece, studijas sāka Velslijas koledžā, prestižā sieviešu augstskolā Bostonas apkārtnē. Tā bija pirmā reize, kad viņa ilgstoši dzīvoja ārpus mājām, un drīz vien Klintone aktīvi iesaistījās tolaik aktuālajās debatēs par pilsoņtiesībām un Vjetnamas karu. Galu galā viņa pameta Republikāņu partiju, kurā bija sākusi darboties tēva ietekmē, un pieslējās demokrātiem.

Taču, pat atrodoties vētraino sešdesmito gadu epicentrā, viņu būtu grūti nosaukt par revolucionāri. Lai gan viņa tika ievēlēta par Velslijas studentu prezidenti, Klintone īpaši necentās uzkurināt toreizējā ASV sabiedrībā kūsājošos konfliktus.

Jau tolaik viņai piemita instinktīvs pragmatisms, kas vienmēr licis ieturēt centriskas pozīcijas, ko tik bieži pašreizējās kampaņas laikā kritizējuši pašas pārstāvētās Demokrātu partijas kreisā spārna pārstāvji.

Tas ļauj arī izskaidrot viņas vēlāko pievēršanos sieviešu un bērnu jautājumiem, un viņas pirmā īstā darbavieta pēc studiju pabeigšanas elitārajā Jēlas juridiskajā skolā bija Bērnu aizsardzības fonds.

Pēc aktīvas darbošanās bērnu tiesību aizsardzībā Klintone kādu laiku darbojās arī Kongresa komitejā, kas izmeklēja Votergeitas skandālu, taču tad viņa izlēma sekot savam vīram uz Arkanzasu, kas pārsteigto draugu acīs bija uzskatāma par atpalikušu provinciālu trimdas vietu salīdzinājumā ar aizraujošajām iespējām, ko piedāvāja Vašingtona.

Taču tieši tur viņa kļuva par izcilu Bila Klintona politisko partneri, kas ļāva Arkanzasu pārvērst par atspēriena punktu pāra ceļam uz Balto namu, kur tas nokļuva 1993.gadā.

Tomēr Klintones kā pirmās lēdijas centieni reformēt ASV veselības aprūpes sistēmu cieta neveiksmi, un viņa uz laiku norobežojās no Vašingtonas noslēgtās sabiedrības, kas bija to atstūmusi.

Centieni apklusināt zināmas pretrunīgi vērtētas Klintonu ģimenes problēmas, tostarp tā dēvēto Vaitvoteras nekustamo īpašumu skandālu, pieprasot cieņu pret privātās dzīves neaizskaramību, situāciju padarīja tikai sliktāku, un

Klintones attiecības ar politisko presi, kuru viņa kritizēja par apsēstību ar banalitātēm, kopš tā laika tā arī saglabājušās, maigi izsakoties, vēsas.

«Vienmēr esmu ticējusi privātajai zonai,» 1994.gadā uzsvēra Klintone, vienlaikus negribīgi atzīstot, ka viņa no šīs zonas ir tikusi izstumta.

Kopš tā laika Klintones attiecības ar vēlētājiem piedzīvojušas gan milzu kāpumus, gan dziļus kritienus.

Viens no brīžiem, kad viņa baudīja lielas amerikāņu sabiedrības simpātijas, bija 1998.gada pazemojošais Monikas Levinskas skandāls. Vēl viena Klintones zenīta stunda bija 2000.gads, kad viņa kļuva par Ņujorkas pārstāvi Senātā.

Savulaik piekāpās pašreizējam prezidentam Obamam

Taču tam sekoja popularitātes kritums, kad 2002.gadā viņa balsoja par kara sākšanu Irākā. Nākamo pazemojumu, ko Klintonei nācās norīt, nesa 2008.gads, kad viņa pirmo reizi pieteica savas pretenzijas uz prezidenta amatu, taču demokrātu priekšvēlēšanās zaudēja pašreizējam Baltā nama saimniekam Barakam Obamam. Taču tam drīz vien sekoja kārtējā zvaigžņu stunda, kad Obama piedāvāja viņai valsts sekretāres amatu.

Tomēr valsts sekretāres krēsls sagādāja viņai atkal jaunas rūpes. Kārtējo reizi cenšoties pasargāt savu privātās dzīves zonu, Klintone valsts datorsistēmas vietā sarakstē deva priekšroku privātam e-pasta serverim. Šis skandāls, kas bija jau šķietami pierimis, ar jaunu spēku uzliesmoja tikai nepilnas divas nedēļas pirms vēlēšanām.

Klintones oponenti, rokoties cauri tūkstošiem atklātībai nopludināto e-pasta vēstuļu, sakās esam uzgājuši pierādījumus viņas apsēstībai ar slepenību. Savukārt liberāli orientētais taču sarkastiskai sarunšovu vadītājs Bils Māers apgalvo, ka viņam šie e-pasti atklājuši citu Klintoni - «valdības nūģi, kas nekad nepārstāj strādāt».

 

Republikāņu kandidāts uz ASV prezidenta amatu Donalds Tramps

Nākamnedēļ ASV notiek prezidenta vēlēšanas, kurās uz Baltā nama saimnieka godu no Republikāņu partijas kandidē ekscentriskais miljardieris Donalds Tramps.

Būdams impulsīvs, neiecietīgs un politikā līdz šim nepārbaudīts, Tramps šķiet mazpiemērots kandidēšanai uz ietekmīgākā pasaules politiķa krēslu,

tomēr, pateicoties savai neizsmeļamajai enerģijai un pašpārliecinātībai, viņam par spīti visām prognozēm izdevies kļūt par galveno politikā daudz pieredzējušākās Hilarijas Klintones sāncensi. Tālāk sniedzam ieskatu viņa dzīves gājumā un līdzšinējā karjerā.

Uzstājoties ar asām runām, kas sabalsojas ar nedrošību un bažām, ko amerikāņos vieš modernā pasaule,

70 gadus vecais Manhetenas nekustamo īpašumu magnāts kļuvis par balsi, kas pauž miljoniem neapmierināto amerikāņu vēlmi pēc pārmaiņām.

Viņš radījis eksploziju Republikāņu partijā, kas joprojām nespēj izprast savus atbalstītājus un joprojām nevar izšķirties, vai un cik lielā mērā ielaisties darīšanās ar bīstamo Trampu.

Pirms savas kampaņas sākuma pērnā gada jūnijā Tramps galvenokārt bija pazīstams ar saviem īpašumiem - greznajām viesnīcām, golfa laukumiem un kazino, kas nes viņa vārdu, kā arī ar tabloīdu slejās lasāmajām ziņām par viņa vairākkārtējo laulību peripetijām. Ievērību viņš bija izpelnījies arī kā televīzijas sarunšova «The Apprentice» vadītājs. Taču tas viss darījis viņa seju pazīstamu ierindas amerikāņu ģimenēs. Tajā pašā laikā ar savu solījumu «padarīt Ameriku atkal dižu» viņš sevi pierādījis arī kā vērā ņemams spēks politiskajā arēnā, negaidīti kļūstot par populistisku varoni daudzu amerikāņu acīs.

Tramps atšķirībā no tradicionālā istablišmenta pārstāvjiem nebaidās skaļi pateikt jebko, patiesi jebko. Viņa vārdi pretinieku ķer vissāpīgākajā vietā.

Viņš nosoda manipulatīvo «sistēmu», kritizē «korumpētos» politiķus un apgalvo, ka «amerikāņu vēlētāju prātus saindē mediji».

Vienkārši risinājumi sarežģītām problēmām?

Tramps piedāvā vienkāršus risinājumus vissarežģītākajām problēmām. Lai apturētu nelegālo imigrāciju, viņš sola uzbūvēt žogu uz robežas ar Meksiku, par ko samaksāšot pati Mehiko. Viņš sola arī izraidīt ASV jau esošos 11 miljonus nelegālo imigrantu. Viņš apgalvo, ka var panākt darbvietu atgriešanos Savienotajās Valstīs, pārskatot esošos starptautiskos brīvās tirdzniecības līgumus. Lai novērstu terorisma draudus, viņš rosina aizliegt ieceļot ASV cilvēkiem no valstīm, kas «vēsturiski apliecinājušas» savu saikni ar terorismu. Taču pirmām kārtām, nonākot Baltajā namā, viņš aizliegs musulmaņu ieceļošanu.

Tramps vienlaikus ir arogants, harismātisks un savos paziņojumos strups, bet reizēm arī uzjautrinošs. Lai gan reizēm viņš savos apgalvojumos nonāk pretrunās un, kā to apliecinājis trijās televīzijas debatēs, viņam ne vienmēr ir kāda nojēga par atsevišķiem politikas jautājumiem, Trampa sekotāji vēlas viņam ticēt.

Viņu acīs Trampu, kurš līdz šim kampaņai atvēlējis 56 miljonus dolāru no personīgajiem līdzekļiem, nav iespējams korumpēt, īpaši salīdzinājumā ar Klintoni, kura izpelnījusies daudzu amerikāņu naidu ar savām tuvajām attiecībām ar Volstrītu un kuru pats Tramps iesaucis par «blēdīgo Hilariju».

Savas kampaņas laikā Tramps pamanījies aizvainot gan sievietes, gan musulmaņus, gan Latīņamerikas izcelsmes vēlētājus, kā arī atsvešinājis melnādainos. Būdams uzticīgs savam provokatora tēlam, viņš pat atteicies atzīt 8.novembra vēlēšanu iznākumu, ja tajās par uzvarētāju tiks atzīta viņa sāncense.

Tajā pašā laikā paša Trampa dzīve iemieso daudzu amerikāņu sapni - greznību un šķietamu paraugģimeni.

Viņa pašreizējā sieva - šobrīd 46 gadus vecā bijusī modele Melānija - norobežojusies no mediju prožektoriem un audzina 10 gadus veco abu kopīgo dēlu Baronu, kamēr viņa jau pieaugušie bērni - Ivanka, Donalds juniors, Ēriks un Tifānija - aktīvi iesaistījušies tēva kampaņā.

Mīt apartamentos, par ko nekaunētos pat Versaļas kādreizējie iemītnieki

Tramps mīt pilij līdzīgos apartamentos, kas Versaļai patiesi cienīgā manierē iekārtoti viņa vārdu nesošā Ņujorkas debesskrāpja - Trampa torņa - trijos augšējos stāvos. Ceļo viņš savā privātajā aviolainerī «Boeing 757», kas parasti vērojams fonā, kad Tramps lidostās pa visu valsti rīko savus priekšvēlēšanu mītiņus. Viņa stipri paretā nepakļāvīgo gaišo matu kodaļa un nevainojamie uzvalki jau kļuvuši par simbolu, kas daļu amerikāņu apbur, bet citus - dzen šausmās.

Tramps jau melojis tik daudz un par tik daudzām lietām, ka ļaudīm, kuru pienākums vai vaļasprieks ir faktu pārbaude, nākas krietni piepūlēties, lai neatpaliktu no aktualitātes.

Taču, kad oktobrī vesels ducis sieviešu nāca atklātībā ar apgalvojumiem, ka Tramps tām savulaik ar varu zadzis skūpstus vai arī tās nepiedienīgi apgrābstījis, tas republikāņu kandidātam netraucēja no savas puses melos apsūdzēt viņas un solīt šis sievietes iesūdzēt tiesā.

Tajā pašā laikā Tramps nav izcēlies ar ideoloģisku stingrību. Līdz 1987.gadam viņš bija demokrāts, tad līdz 1999.gadam pabija republikāņu rindās, tad iestājās Reformu partijā, kuru arī pameta 2001.gadā, lai atkal kļūtu par demokrātu, bet vēl pēc astoņiem gadiem - atkal par republikāni.

Tramps dzimis Ņujorkā kā ceturtais no pieciem bērniem nekustamo īpašumu attīstītāja ģimenē. Jau bērnībā viņš izcēlās ar tik eksplozīvu raksturu, ka vecāki nolēma Trampu 13 gadu vecumā nosūtīt uz karaskolu, cerot, ka tās reglamentētā dzīve atstās uz atvasi nomierinošu iespaidu.

Tomēr koledžā Tramps pievērsās ekonomikas studijām, bet pēc tam sāka darbu ģimenes uzņēmumā. Tēvs viņam sniedza sākotnējo atbalstu ar, izsakoties paša Trampa vārdiem, «nelielu aizdevumu» - miljons dolāriem.

Ģimenes uzņēmumu Tramps juniors pārņēma 1971.gadā, taču atšķirībā no tēva, kurš nodevās Ņujorkas vidusšķirai domātu dzīvokļu būvniecībai, pēctecis priekšroku deva greznām daudzstāvu viesnīcām, mirdzošiem kazino un «safrizētiem» golfa laukumiem, kas tika būvēti no Ņujorkas līdz Mumbajai. Līdz 2015.gadam Tramps bija arī skaistumkonkursu «Miss Universe» un «Miss USA» līdzīpašnieks, bet no 2004. līdz 2015.gadam viņš vadīja televīzijas šovu «The Apprentice».

Savas karjeras laikā Trampam nācies piedalīties vairākos desmitos tiesas prāvu, kas saistītas ar viņa uzņēmējdarbību. Tajās viņš uzstājies gan kā prasītājs, gan kā atbildētājs.

Tomēr viņš atteicies nodot atklātībai informāciju par saviem ieņēmumiem un ASV maksātajiem nodokļiem, laužot tradīciju, ko gadu desmitiem ilgi ievērojuši visi pretendenti uz krēslu Baltajā namā.

Viņš gan negribīgi atzinis, ka gadiem ilgi nav maksājis federālos nodokļus, jo 1995.gadā deklarējis milzu zaudējumus - 916 miljonus dolāru. Tramps gan vienlaikus paziņojis, ka tas vien apliecinot viņa apķērību.

Tramps sola, ka jau viņa pirmajām 100 dienām prezidenta amatā esot «fenomenāli» plāni, kas ievadīšot valstī pārmaiņas un strauju ekonomisko izaugsmi.

Maz gan ir tādu, kas tam tic.

Viņa kampaņas laikā Trampa lielākais ienaidnieks bijis viņš pats, pastāvīgi nodarot sev kaitējumu ar sensacionāliem paziņojumiem vai vēlā naktī izdarītiem ierakstiem tviterī, kas drīzāk būtu piedienīgi nenobriedušam pusaudzim, nevis cilvēkam, kurš pretendē uzņemties ASV prezidenta amatu.

 

Alternatīvais kandidāts: libertānis Džonsons

Gērija Džonsona ilggadējās pretenzijas uz krēslu Baltajā namā, iespējams, rezumējis tā dēvētais Alepo moments.

Vēl tikai augusta beigās aptaujas libertāņu kandidātam solīja pat deviņus procentus balsu.

Nezināšana un izgāšanās, kas pielika punktu libertāņu kampaņai

Taču bijušais Ņūmeksikas gubernators piedzīvoja milzu apkaunojumu, kad septembrī viņam televīzijas tiešraidē tika uzdots jautājums, ko viņš iecerējis darīt, lai risinātu humāno krīzi, kas izveidojusies ielenktajā Alepo pilsētā Sīrijā.

Vienīgais, ko Džonsons spēja, bija atvaicāt: «Kas ir Alepo?»

Pārsteigtais intervētājs to pat sākotnēji noturēja par joku, taču šī izgāšanās, iespējams, faktiski pielika punktu libertāņu pretendenta kampaņai.

Dažas nedēļas vēlāk Džonsons piedzīvoja vēl vienu publisku pazemojumu, nespējot nosaukt nevienu ārvalstu līderi, kuru viņš augstu vērtētu. Viņš gan centās izlocīties, sūdzoties par pēkšņu «smadzeņu sastingumu», par vēl vienu «Alepo momentu».

63 gadus vecā Džonsona programma aizstāv tā dēvēto mazo valdību, nodokļu pazemināšanu, sabalansētu federālo budžetu un ASV militārās iejaukšanās iegrožošanu ārpus valsts robežām. Vienlaikus viņš aizstāv liberālus uzskatus sociālajos jautājumos.

Kādreizējais Ņūmeksikas gubernators neslēpj, ka lietojis marihuānu, un mudina atstāt štatu ziņā, vai legalizēt «zālītes» lietošanu gan medicīniskiem mērķiem, gan izklaidei.

Arī 2012.gadā Džonsons iesaistījās cīņā par Balto namu, sākotnēji pārstāvot republikāņus. Taču kampaņas gaitā viņš pieslējās Libertāņu partijai un kļuva par tās oficiālo kandidātu. Vēlēšanās viņš saņēma 1,3 miljonus balsu, sasniedzot lielākos panākumus, kādus libertāņi līdz tam jebkad bija guvuši.

Saskaņā ar aptauju vidējiem rādītājiem, kurus apkopojis uzņēmums «RealClearPolitics», šobrīd par Džonsonu būtu gatavi balsot seši procenti vēlētāju.

Taču Džonsona acīs viņa kandidēšana ir tikai epizode ilgtermiņa spēlē, līdzīgi cīņai par marihuānas legalizāciju.

Intervijā žurnālam «New Yorker» viņš norāda, ka tos, kas vēlējās ieviest nāvessodu par «zālītes» lietošanu, protams, neizdosies pārliecināt par tās legalizācijas nepieciešamību, taču ar laiku viņus iespējams pārliecināt atmest domu par augstāko soda mēru.

«Tādējādi jūs maināt situāciju, un tieši tagad mēs mainām situāciju,» uzsver libertāņu kandidāts.

 

Alternatīvā kandidāte: «zaļā» Steina

Citu alternatīvu vēlētājiem, kam netīk abu lielo partiju kandidāti, piedāvā Zaļo partijas kandidāte mediķe Džila Steina, kas lielu daļu savas dzīves cīnījusies par dažādiem ar vidi saistītiem jautājumiem.

Steina nekad nav ieņēmusi kādu politisku amatu nedz valsts, nedz štata līmenī, taču tas nav viņai traucējis nākt klajā ar vērienīgu reformu programmu.

«Šajās vēlēšanās mēs lemjam ne tikai par to, kādu pasauli mēs vēlamies, bet gan par to, vai mums vispār būs pasaule,» nesen žurnālā «Fortune» publicētajā komentārā uzsvērusi 66 gadus vecā vides aizstāve.

Tomēr Steinai, kas arī kandidēja 2012.gadā, nav ne mazāko izredžu uz uzvaru, jo viņai vidēji nacionālā mēroga aptaujās atbalstu pauž vien divi procenti respondentu.

Viņas kampaņa spējusi piesaistīt arī maz mediju uzmanības, jo visa vērība pievērsta izrādei, ko sniedz Trampa un Klintones sadursme.

Steina un viņa kampaņas partneris - cilvēktiesību aktīvists Adžamu Baraka, kas pretendē uz viceprezidenta krēslu, -

aicina veikt Otrā pasaules kara gadiem līdzīgu «nacionālo mobilizāciju», lai apturētu klimata pārmaiņas un līdz 2030.gadam varētu pāriet uz simtprocentīgi tīru un atjaunojamu energoresursu izmantošanu.

Viņa sola arī uz pusi samazināt aizsardzības izdevumus, nodrošināt katru amerikāni ar darbavietu un algu, kas ļautu segt visas pamatvajadzības, kā arī likvidēt studentu parādus.

Steina cer uz to amerikāņu balsīm, kas vīlušies demokrātos, jo partija par savu kandidātu neizvirzīja sava kreisā spārna pārstāvi Bērniju Sandersu, taču viņai nav izdevies piesaistīt ne tuvu tik lielus atbalstītāju pūļus kā Vērmontas senatoram, kas priekšvēlēšanās izcīnīja sīvu cīņu ar Klintoni.

Vienīgā reize, kad Steinas kampaņa piesaistīja visas valsts uzmanību, biju septembra sākumā, kad viņai tika izvirzītas kriminālapsūdzības par buldozera apķēpāšanu ar krāsu protesta akcijas laikā Ziemeļdakotā, vēršoties pret naftas vada būvi caur vienu no Amerikas pamatiedzīvotāju teritorijām.

Čikāgā dzimusī un Hārvarda universitātē izglītību guvusī ārste izpelnījusies kritiku arī par izteikumiem, kas netieši liecina, ka viņa simpatizē kustībai, kuras locekļi apšauba vakcināciju.

 

Alternatīvais kandidāts: bijušais spiegs Makmalins

Kādreizējais pārstāvju palātas republikāņu frakcijas politiskais konsultants Evans Makmalins pirms savas kandidatūras izvirzīšanas augustā bija mazpazīstams.

Taču 40 gadus vecajam mormonim izdevies gūt zināmu ievērību kā neatkarīgajam «jaunajam konservatīvajam» ne tikai dzimtajā Jūtas štatā starp tiem vēlētājiem, kas vīlušies abu lielo partiju kandidātos.

«Nekad nav par vēlu rīkoties pareizi, un Amerika ir pelnījusi ko daudz labāku nekā tas, ko mums var piedāvāt Donalds Tramps un Hilarija Klintone,» piesakot savu kandidatūru, paziņoja bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) pretterorisma nodaļas darbinieks.

«Es pazemīgi piedāvāju sevi kā līderi, kurš var piedāvāt miljoniem neapmierināto amerikāņu labāku izvēli prezidenta amatam,» norādīja Makmalins.

Viņš var sagādāt nopietnas nepatikšanas Trampam Jūtā, kas tradicionāli uzskatīta par republikāņu bastionu, jo starp mormoņiem, kuri veido 60% no štata iedzīvotāju kopskaita, partijas oficiālais kandidāts ir ļoti nepopulārs.

Ja Makmalinam izdosies Jūtā gūt uzvaru, tad tā būs pirmā reize kopš 1964.gada, kad republikāņu kandidāts zaudē šajā konservatīvi noskaņotajā pavalstī.

Tā būs arī pirmā reize gandrīz pusgadsimta laikā, kad kādā no štatiem uzvaru negūst kandidāts, kurš pārstāv vienu no abām lielākajām partijām. Pēdējā reize, kad kādā no pavalstīm uzvarējis trešās partijas kandidāts, bija 1968.gadā, kad vēlēšanās startēja Džordžs Volless, kas iestājās par segregācijas saglabāšanu izglītības sistēmā.

Kad finanšu uzņēmuma «Goldman Sachs» bijušais darbinieks iesaistījās vēlēšanu kampaņā, kuru atbalsta bezpeļņas organizācija «Amerikas labumam», viņš bija spiests atstāt darbu Pārstāvju palātā.

Makmalina vārds biļetenos līdz ar Jūtu iekļauts vēl desmit štatos, tostarp Aidaho, Kolorādo un Ņūmeksikā, bet daudzās citās pavalstīs viņa vārdu biļetenos var ierakstīt paši vēlētāji.

Uz augšu