«Būtībā tas mans stāvoklis bija tāds ļoti pazemojošs, jo mani nosēdināja telpā, kurā nebija dabiskā apgaismojuma un virs manas darba vietas nebija mākslīgā apgaismojuma. Tā ka būtībā man piedāvāja sēdēt tumsā. (…) Pēdējos četrus sava darba mēnešus es pavadīju tādā absolūtā izolētībā no kolektīva. (…) No viena amata pienākumu punkta, kas bija «veikt dažādus citus pienākumus,» tika izveidots kaut kāds mistisks darba uzdevums, kuru man lika veikt. Pārējie amata pienākumu punkti tika absolūti ignorēti,» stāsta bijusī VPD darbiniece Sjomkāne.
Latvijā trauksmes cēlēji īpaši sargāti netiek, lai gan šādas rekomendācijas jau daudzu gadu garumā ir sniegušas dažādas starptautiskās organizācijas. Arī Latvijas nevalstiskās organizācijas, piemēram, «Delna,» jau vairākkārt ir mudinājušas politiķus izstrādāt ziņotāju jeb trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismu. Tikai 2014.gada vidū Valsts kanceleja izveidoja darba grupu likumprojekta izstrādei, bet pagājušā gada sākumā parakstīja arī īpašu memorandu ar «Delnu,» prokuratūru un KNAB par trauksmes cēlēju aizsardzību.
Kāpēc nepieciešams atsevišķs likums, Sabiedrības par atklātību «Delna» jurists Jānis Veide skaidro šādi: «Šobrīd Darba likumā ir viena norma par to, kas pasaka, ka nedrīkst radīt sekas, bet skaidri ir redzams, ka tā nedarbojas efektīvi. Pēc tam, lai pierādītu savu nevainīgumu, tev ir jāgriežas tiesā, kas aizņem laiku, kas aizņem resursu. Un ja pēc laika tu esi vinnējis, tad, labi, tev būs kompensācija, bet tas process beigās ir diezgan pazemojošs.»
Jaunajā likumprojektā ir paredzēta gan trauksmes cēlēja anonimitātes nodrošināšana, gan aizliegums radīt viņam nelabvēlīgas sekas. Iecerēts bija arī pienākums darba devējam pierādīt, ka vēršanās pret darbinieku nav saistīta ar trauksmes cēlēja ziņojumu. Nelabvēlīgās sekas būtu jānovērš uzreiz, turklāt par tādu radīšanu darba devējam draudētu naudassods.
Likumprojektu ministrijas un citas iestādes skaņoja gandrīz gadu, taču ceturtdien Valsts sekretāru sanāksmē (VSS), kur bija jārunā par detaļām, atsevišķu ministriju pārstāvji pēkšņi sāka izteikt arī konceptuālus iebildumus. «Man nebija iebildums, man bija komentārs un bija jautājums likuma izstrādātājam, lai precīzi raksturo niansi, kas man bija svarīga. Pirmkārt, cik ilgā laika periodā tiek aizsargāts trauksmes cēlējs, jo man kā iestādes vadītājam tas ir ļoti svarīgi. Otrkārt, man ir svarīgi, kā var aizsargāt to cilvēku, pret kuru šie trauksme tiek celta,» pēc sēdes skaidroja Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš.
Patiesībā likums nemaz nesargātu apzināti nepatiesu ziņu sniedzējus, un trauksmes cēlēja statuss neatbrīvotu no atbildības pildīt savus pienākumus un darba kārtības noteikumus. Tomēr bažas par to, ka jauns darbinieks pašā sākumā cels trauksmi, lai nekad nevarētu tikt atlaists, VSS sēdē skanēja vairākkārt. Pagaidām neatrisināts palika arī jautājums, kura būs trauksmes cēlēju aizsardzības iestāde, tāpēc valsts sekretāri lemšanu atlika līdz novembra beigām.