Apmeklētājiem varētu kļūt pieejami atraktie Rundāles viduslaiku pils mūri

Arheoloģiskā vērtība, kuru Kultūras ministrija nolēmusi iekļaut arī Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, tikusi pētīta kopš 2013.gada, un paredzēts, ka arheoloģiskie pētījumi turpināsies.

Pēc arheoloģes stāstītā, pils atrašanās vieta pirms arheoloģiskās izpētes veikšanas nebija precīzi nosakāma, jo zemes virspusē līdz mūsdienām nav saglabājušās nekādas liecības, kas norādītu par tur kādreiz atradušos mūra pili.

«2007.gadā, labojot ūdensvadu Rundāles pils parka teritorijā, pļavā starp autobusu stāvvietu un dīķi, tika atklāti kādas senākas celtnes pamati. Tie deva ierosmi pētījumiem,» stāstīja Mālkalniete.

Viņa skaidroja, ka Rundāles pils pirmo reizi pieminēta Livonijas piļu 1555.gada sarakstā. Visticamāk, mūra pils uzcelta Oto Grothusa valdīšanas laikā. Kad 1735.gadā Rundāli nopirka Ernsts Johans Bīrons un sāka jaunās pils celtniecību, pieaicinot arhitektu Frančesko Bartolomeo Rastrelli, vecā pils jaunos saimniekus interesēja tikai kā labs būvmateriālu avots - vecā ēka tika pilnībā nojaukta, izmantojot akmeņus, ķieģeļus un kaļķu javu.

Izrakumos 2013.gadā arheologiem izdevās atklāt 16.-17. gadsimta pils sienu paliekas, kas lielākoties saglabājušās kā kaļķu javas kontūru līnijas. Sekojot tām, izdevās atklāt trīs no pils stūriem. Vadoties pēc atklātajiem pils stūriem, bija iespējams noteikt, ka ziemeļu - dienvidu virzienā pils garums bijis ap 53 metriem un austrumu - rietumu virzienā ēka bijusi garāka par 33 metriem.

Turpinot pētījumus 2015. un 2016. gadā, pilnībā tika atsegti abi pils rietumu ārsienas stūri, kā arī saglabājies mūrētas sienas posms 13 metru garumā. Pēc Mālkalnietes teiktā, ziemeļrietumu tornis veidots kā pils rietumu ārsienas pakavveida turpinājums rietumu virzienā. Torņa sienas biezums ir 160 - 175 centimetru. Tas mūrēts līdzīgi kā citi pils mūri, no lieliem laukakmeņiem un plienakmens, retiem ķieģeļu fragmentiem, un stiprināts ar kaļķu javu. Pēc atrastās sliekšņa vietas arheologi sprieduši, ka ieeja pilī bijusi caur minēto torni. Tāpat pils iekšpusē 130 x 400 centimetru platībā atsegts no laukakmens izlikts bruģis.

Izrakumos iegūtie atradumi apstiprina pils pastāvēšanas laiku, no 16. gadsimta līdz 18. gadsimta sākumam.

Arheologi ieguvuši daudzveidīgu virtuves keramikas, krāsns podiņu, celtniecības elementu kolekciju. Par militāro darbību pils pastāvēšanas beigu posmā liecina atrastās 17.gadsimta svina lodes, pils iedzīvotāju ikdienu raksturo atrastās pogas, zābaku apkalumi, jostas apkalums, dzelzs atslēga, adata, šīfera galodas fragments, šķiļamdzelzis, nazis ar kaula spalu, zirgu pakavi, skaldņots māla svečturis, kas paredzēts vienai svecei, kā arī bronzas trauka osa.

Iegūtas arī vietējo iedzīvotāju rotas - bronzas pakavsakta, ar iespiestu apļu ornamentu rotāta riņķsakta, vairoggredzens un gredzens ar paplašinātu un ornamentētu priekšpusi. Atrasts arī 16.-17. gadsimta bronzas lentes vainaga apkaluma fragments. Tas rotāts ar izspiestu punktu rindām, kas veido rombus, un izspiestiem sešlapu ziediem.

Izrakumos galvenokārt atrastas 17.gadsimta monētas, taču ir arī senākas. Senākā atrastā ir Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga 1532.-1534. gada Tallinas sudraba šiliņš.

Pēc Mālkalnietes teiktā, par unikālu atradumu uzskatāma atrastā sudraba spala uzmava, kas rotāta ar iegrieztām līnijām un lapu akanta ornamentu. «Tā, domājams, rotājusi kāda galda piederuma spalu, vienu tās plakni rotā plastisks dekors - cilvēka seja,» norādīja arheoloģe. Otrs greznākais atradums esot sudraba karote ar iegravētiem iniciāļiem «*D*G*H» un Grothusu dzimtas ģerboni, kas precīzi norāda uz tās īpašnieku. Karote un citi interesantākie arheoloģiskajos izrakumos iegūtie priekšmeti jau esot aplūkojami Rundāles pils muzeja ekspozīcijā.