Nevienam nav noslēpums, ka sabiedriskās vietās, piemēram, Rīgas centrā, kur apgrozās daudz ļaužu, mēdz uzdarboties kabatzagļi. Kāda ir viņu dzīve? To portāls TVNET jautāja Valērijam, kurš ļoti labi pārzina zagļu vidi, jo pats savulaik nodarbojies ar svešas mantas piesavināšanos.
Pēc lielās pieķeršanas (Valērijs to sauc par «lielo iekrišanu») puikas aprāvās ar svešu mantu piesavināšanos. Drīzāk vakaros aizgāja uz vietējo veikalu pēc aliņa, nekā mūķēja citu automašīnu un garāžu slēdzenes.
«Piesargājāmies ne jau tāpēc, ka baidītos no nepatikšanām vai soda. Mums apkārt Ķengaragā dzīvoja ne viens vien no cietuma iznākušais, kurš stāstīja, ka tur nav nemaz tik traki. Dodot ēst un varot gulēt caurām dienām.
Vienkārši mūsu galvenie barveži izcieta sodu aiz restēm, bet paši nevēlējāmies organizēt.
Pēc laika mūsu rajonā sāka palikt garlaicīgi - cik tad sūksi pa vakariem aliņus? Sākām biežāk braukt uz centru - tur interesantāk. Vairāk cilvēku, iepazināmies ar rūdītiem purniem, kuri bija daudz pieredzējušāki par mums.»
Viņi arī mums ierādīja, kā izmantot cilvēku aizņemtību, steigu un neuzmanību, lai tiktu pie dažiem desmitiem lieku latu (toreiz vēl bija lati).
Iemanījāmies neuzkrītoši pietuvoties cilvēkiem un tikt pie viņu maciņiem vai mobilajiem tālruņiem.
Bieži vien cilvēki bija tik ļoti neuzmanīgi, ka mums pat nevajadzēja daudz pūlēties, lai no džinsu aizmugurējās kabatas izvilktu vairākus simtus latu vērtu mobilo tālruni vai arī ar dokumentiem, bankas kartēm un naudu piebāztu maku.
Zinot, cik viegli nozagt vērtīgas mantas, es tagad tās nekad neglabāju ārējās kabatās.
Daudz drošāk, ja naudu un telefonu glabā iekškabatās.
Vispaviršāk pret savām mantām izturas sievietes, kuras visas mantas sakrāmē rokassomiņā un tad to pilnīgā bezrūpībā pasit padusē tā, ka pašas vispār neredz un nejūt, kas aizmugurē notiek.
Par tādiem gadījumiem man pat nav žēl, ja apzog! Ja pašas nesaprot, ka, ejot cauri tunelim, savas mantas jāuzmana, tad lai cieš,» Valērijs ir nesaudzīgs. «Katram pašam ir jāsargā savas lietas, un nevar gaidīt, ka katram cilvēkam blakus noliks pa policistam vai apsargam.»
Valērijs zina stāstīt, ka ir cilvēki, kuriem somiņu, maku un telefonu zādzības ir ikdiena.
«Viņi uz tuneli dodas tāpat kā es eju uz būvlaukumu. Katru dienu. Viņiem katrai dienai ir savs plāns, cik daudz jānopelna un kādas mantas jānozog. Viņi strādā diezgan organizēti un plānveidīgi.»
Esot maldīgi domāt, ka visi zagļi izskatās briesmīgi un biedējoši - uz pieres nevienam nav rakstīta viņu patiesā nodarbošanās.
Kabatzagļi necenšas izcelties ar ļoti spilgtu apģērbu, aksesuāriem un uzvedību. Tieši otrādi - jo nemanāmāki un neuzkrītošāki viņi ir, jo vieglāk un efektīvāk darboties.
Vēl Valērijs apgalvo, ka zādzību biznesā iesaistītas diezgan daudzas sievietes. «Garāmgājēji viņām vairāk uzticas un tik ļoti nebaidās.
Sieviete, kurai pie rokas bērns, rada drošāku un mierīgāku vidi nekā bārdains tēvainis ar tetovējumiem.
Turklāt pret sievietēm iecietīgāk izturas arī likumsargi, ja pieķer zādzībās.
Ja sievietei ir bērni, it īpaši ja viņa ir grūtniece, policisti un tiesneši ir saudzīgāki sodīšanā. Tāpēc nereti zādzību organizators ir vīrs, bet izpildītāji - sieva un bērni.
Pusaudži zādzībās dodas arī patstāvīgi.
Viņi mēdz pārvietoties bariņos - viens vai vairāki novērš upura uzmanību, bet pārējie tikmēr padara savu netīro darbiņu. Katram barā ir sava loma un uzdevums. Tikai pavirši raugoties, izskatās, ka bars ir neorganizēta cilvēku kopa.
Gadās arī tādi slīpēti ļautiņi, kuri, jūtot nepatikšanas, fiksi, fiksi uzmeistaro bērnu, kas apgrūtina sodīšanu. Viņiem bērns ir nevis iepriecinājums, bet gan iespēja izšmaukt no soda.
Tiekot pie bērna, viņi nošauj ne tikai divus, bet vairākus zaķus ar ar vienu šāvienu: uzlabo savu situāciju attiecībā uz sodu, saņem bērnu pabalstus (kas sākumā ir diezgan lieli), kā arī audzina nākamo ģimenes papildinātāju. Bērneļi tiek sūtīti gan ubagot, gan zagt.
«Nav jau tā, ka tagad dzīvoju pavisam godīgi. Tāpat gadās savu reizi nofenderēt pa cementa maisam vai špakteles spainim. Bet neuzskatu to par lielu zādzību, drīzāk kā papildu bonusu darbam.
Bet citu mašīnās, mājās un saimniecības telpās, kas ir slēgtas, es gan vairs neeju. Laikam esmu sapratis, ka nav vērts ķēpāties un visu laiku raustīties no iespējamās pieķeršanas.
Varbūt kļūstu vecs, bet man ir svarīgi, lai naktīs varu gulēt mierīgi.
Kas man tagad nekaiš? Savas astoņas stundas mierīgi nostrādāju, bet pēc tam eju mājās un atpūšos. Man vairs galva nesāp!»
Arī citus, kuri domā par vieglu peļņu zagļa arodā, Valērijs mudina pievērsties kādai legālākai nodarbei. «Cik ilgi slapstīsies apkārt pa pasauli, zogot citu nopelnītās mantas? Vai tad es esmu zemākas kastas cilvēks, ka nevaru pats kaut ko nopelnīt?
Jauniešu vecumā varbūt skaitās stilīgi un drosmīgi ielauzties kaimiņa garāžā, bet manos gados gribas mierīgāku dzīvi.»
Valērijs arī redzējis, kā noziedzīgs dzīvesveids, kas parasti iet roku rokā ar alkoholu, narkotikām vai pat abām šīm atkarībām, izposta cilvēku dzīvi.
Esmu redzējis no mājām padzītus bērnus, iekaustītas sievas un savstarpējos kautiņos sadurtus vīrus.
«Es pats lielā mērā esmu uzaudzis uz ielas. Par mani neviens īpaši nerūpējās, un varbūt tieši tāpēc sapinos ar vietējiem zaglēniem. Ja maniem vecākiem būtu rūpējis mans liktenis, iespējams, es būtu aizgājis pa citu dzīves ceļu, varbūt pat studētu augstskolā. Mani vecāki nebija zagļi, bet alkohols mūsu ģimenē bija ierasta lieta.
Es saviem bērniem tādu dzīvi nevēlējos, un lielā mērā tieši tāpēc izvēlējos no kādreizējā dzīvesveida turēties pa gabalu. Tas ir ļoti bīstams. Ļoti reti ir tā, ka cilvēks aizdzen svešu autiņu tikai vienu reizi mūžā. Parasti pirmajam gadījumam seko otrais, trešais un entais...»
