Ķīna ir sapratusi, ka Tibetas budisms ir ļoti iespaidīgs produkts, par ko visi Rietumos ir gatavi maksāt naudu, bet vienlaikus nav skaidrs, vai, pārdodot to, beigu beigās šī tradīcija neaiziet postā, pēc Tibetas apmeklējuma intervijā aģentūrai LETA pauda Latvijas Universitātes (LU) profesore un vadošā pētniece Laima Geikina.
Viņa akcentēja, ka
Tibeta vairs nav aizliegtā teritorija, uz turieni dodas dažādas ārzemnieku grupas, jo tagad Ķīna ir gatava to rādīt.
«Ķīnieši ir sapratuši, ka tas ir pareizais ceļš,» sacīja Geikina.
Viņa izteicās, ka
Tibeta kļūst par glīti iesaiņotu dāvanu vai produktu, tomēr jautājums ir par to, vai šī kastīte nekļūs tukša pārdesmit gadu laikā.
«Šobrīd tā tiešām jau ir skaista konfekte skaistā iesaiņojumā, tu vari dzīvot komfortablos apstākļos, tu vari redzēt skaistas lietas, ja tev vēl paveicas, tu tiec arī pie kaut kā pavisam autentiska. Bet cik ilgi?» retoriski jautāja profesore.
Viņa uzsver, ka kopš notikumiem Tjanaņmeņas laukumā un pirmajiem centieniem apvienot sociālismu ar brīvo tirgu pārmaiņas Ķīnā ir bijušas ļoti lielas. «Cilvēks jau nespēj tā ņemt un nošķirt - šeit ir ideoloģija, šeit ekonomika, bet šeit, piemēram, mana privātā dzīve. Domāju, ka tās pārmaiņas vienalga notiks. To iespaido arī globalizācija [..],» izteicās Geikina.
Viņa stāstīja, ka nebiju iedomājusies Tibetas vidi tik modernu un mūsdienīgu, infrastruktūru un pašu Lhasas pilsētu tik jaunu. Viņas priekšstatos Lhasa nebija tik liela pilsēta, tajā bija mazāk asfaltētu ielu un vairāk cilvēku tradicionālos tērpos.
«Ķīnieši ceļ šo jauno pilsētu, jo viņi grib ārzemju investīcijas.
Jauns dzīvoklis Lhasā maksā apmēram 40-60 000 eiro, ko tibetieši atļauties nevar. Neatbildēts palika jautājums, kam tās mājas ir saceltas?
Apstākļi ārzemju investīcijām nav vienkārši kaut vai augstuma slimības dēļ,» viņa piebilda.
Profesore arī minēja, ka Tibetā tiek veiktas milzīgas investīcijas, īstenojot miljonos vai pat miljardos mērāmo nabadzības apkarošanas programmu, kurai ir trīs atslēgas vārdi - pabarot, nodrošināt ar izglītību un izguldīt. «Ja tu esi nabadzības apkarošanas programmas ciematā, kur tev par velti ir iedota māja, kur dzīvot, tu vari savu budistu svētvietu turēt, bet - pirmajā stāvā viena reliģija, bet otrajā otra - ar visiem Komunistiskās partijas līderiem pie sienas,» viņa piebilda.
«Šādas nabadzības apkarošanas programmas arī raksturo to, ko Ķīna mēģina Tibetā izdarīt -
viņi piedāvā šo nosacīti labklājīgo dzīvi apmaiņā pret to, ka cilvēki piekrīt integrēties vienotās Ķīnas idejā,»
norādīja Geikina.
Jautāta, vai var piekrist viedoklim, ka tibetiešu budisms ir tolerants pret citām reliģijām un tibetieši Komunistisko partiju uztver kā reliģiju, tāpēc izturas pret to toleranti, profesore atbildēja, ka
gan viņa, gan arī citi pētnieki uzskata, ka jebkura ideoloģija būtībā ir reliģija, jo tā principā veic tās pašas funkcijas.
«Un ateisms ir tāda pati reliģija. Drīzāk tibetieši ir atraduši formulu, kā sadzīvot. Es gribētu pētīt, kā cilvēki maina šīs perspektīvas, lai sadzīvotu, lai izdzīvotu šādā sistēmā,» uzsvēra Geikina.
«Sev es no šī brauciena atvedu interesantu konceptu - sociālismā adaptēts budisms,» norādīja teoloģijas eksperte.
