Sadzīvot ar tumsu, bet tajā nepalikt

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ir tādi cilvēki, kuros saskati kaut ko atpazīstamu, bet kādu laiku nevari pateikt, kas tas ir. Tā gadās tiem, kuri sāk iepazīt Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētāju Māri Ceiruli, kam nule kā piešķirta Latvijas lepnuma balva.

Dzīvesgudrība kā garu mūžu dzīvojušam. Rimts, labestīgi saprotošs skatījums uz dzīvi kā melnākās sāpes pārdzīvojušam. Viņā ir kaut kas līdzīgs Sibīrijas izsūtījuma sniegus izbridušo pasaules uztverei, kam ikdienas sadzīves sīkumi vairs nepārvēršas traģēdijā, jo paša pieredzē iepazīts patiesas traģēdijas dziļums. Reizēm, kad ar viņu runā, un viņš uz tevi paskatās, liekas, dziļāka, caururbjošāka skatiena vairs nav. Un aizmirsti, ka viņš pasauli jau desmit gadu vairs praktiski neredz.

Kāds Māris Ceirulis bija pirms tam?

Kā lielākā daļa divdesmitgadnieku. Gan pārgalvīgs, gan azartisks, gan dzīveskārs. Un amats arī bija uz to mudinošs – bārmenis. Tas viss beidzās vienā mirklī – 1996.gada 18.maijā – ar autokatastrofu. Pēc tās gandrīz pilnīga tumsa.

Protams, bija izmisums, bija aizvainotība uz visiem un par visu. Kāpēc tieši viņš, kas tikko sācis dzīvot, kad Megijai tikai divi gadiņi, bet savu otro bērniņu vēl nav acīm skatījis? Lieki sacīt, ko šī katastrofa nozīmēja sievai Andai, kura tolaik gaidīja Agiju.

Slimnīcas un sanatorijas. Un palēna atgriešanās. Vispirms uz Neredzīgo biedrību. Iemācījās pīt grozus. Tad citus darbus. Tad sarunas ar mācītāju Voldemāru Zveju, un sapratne, ka ir kas augstāks, uz ko paļauties, pie kā vērsties, kas var atbalstīt un vadīt arī tad, kad paša acis vairs neredz. Uz šo sapratni tagad Māris Ceirulis ved arī citus savas biedrības biedrus. Neredzīgo biedrības mītnē ir pat iekārtota sava kapela. Māris bieži atgādina, ka Dievs ir tas, kas viņam palīdz ikdienu izturēt. Kas palīdzējis studēt Liepājas augstskolā, līdzi turēt redzīgajiem studiju biedriem, rokām nenogurt lupu turot, jo citādi viņš nevar nedz lasīt, nedz rakstīt.

Tagad ir daudzi, kas Māris Ceiruli apskauž. Kas viņam nekaiš, saka. Kā konkurss par kāda finansējuma piešķiršanu, tā Neredzīgo biedrība uzvar. Kā ideja, tā to realizē. Uz ielām čivina luksofori, lai neredzīgie varētu, pēc skaņas signāla vadoties, šķērsot ielu. Uz ielas stabiem dzeltenas uzlīmes. Tās arvien biežāk parādās arī uz sabiedrisko ēku durvīm. Neredzīgo biedrībā cilvēki, kuri praktiski neredz, strādā ar speciāliem datoriem, pin no klūdziņām groziņus un citas lietas, mezglo mežģīnes. Mācās pat pusdienas gatavot un kūkas cept. Mācās, kā tikt ar sevi galā pēc tam, kad notikusi nelaime, mācās, kā sadzīvot ar tumsu un tajā nepalikt. Un kur tad vēl Baltā spieķa dienas, kas ar vērienu tiek organizētas oktobra sākumā! Un izglītojošas lekcijas skolās un bērnudārzos, kurās Māris Ceirulis pats stāsta, kā ir būt neredzīgam cilvēkam un ļauj pamēģināt iejusties šāda cilvēka situācijā.

Viegli tas nāk?

"Lai tiktu pie finansējuma, ir nepārtraukti jācīnās, jāpierāda, ka tas, ko darām, ir sabiedrībai, cilvēkiem vajadzīgs," tā atgādina Māris Ceirulis. Viņam mazliet nepatīk, ka Pilsētas domē tik bieži mainās deputāti un viņiem atkal un atkal jāstāsta, kas ir Neredzīgo biedrība, kas citas nevalstiskās organizācijas, ko katra no tām dara. Ka viņi brīnās, kāpēc neredzīgajiem tik daudz jādod. Viņi nepārzina tos pakalpojumus, ko sniedzam saviem biedriem, viņš domā. Taču nedrīkstam apvainoties. Mums vienkārši atkal un atkal jāargumentē, jāpierāda, kāpēc darām to, ko darām, ka mēs būtībā pildām sociālo pakalpojumu sniedzēju funkcijas. Tikai – jāpiepalīdz. Ka šī skaidrošana atmaksājas, liecina arī nule kā notikušais konkurss par pašvaldības līdzfinansējuma piešķiršanu. Atbalstu atkal saņēmusi arī Liepājas Neredzīgo biedrība. Kad vasarā biedrība svinēja piecdesmito dzimšanas dienu, tās štatā bija 14 darbinieki. Četrus no tiem finansēja Pilsētas dome, bet desmit strādāja par naudu, ko biedrība iegūst no dažādiem fondiem, projektiem, citām pašvaldībām, jo biedrības biedri dzīvo arī Liepājas un Kuldīgas rajonos. Pašlaik tās uzskaitē ir ap 400 biedru. Bet tās palīdzību saņem un pakalpojumus izmanto arī cilvēki, kuri nav biedrībā iestājušies, arī invalīdi, kam ir cita veida problēmas. Un saņems vēl vairāk, kad izdosies īstenot Māra Ceiruļa sapni par daudzprofila sporta zāles iekārtošanu, kurā nostiprināt veselību varētu visi pilsētas cilvēki ar īpašām vajadzībām. Bet sāka viņš biedrību vadīt praktiski tukšā vietā: varām mainoties, paputēja Neredzīgo biedrības uzņēmums, zuda valsts finansējums, biedri, atbalstu nejuzdami, bija paklīduši.

Ko viņš pats no darbošanās citu labā iegūst?

"Lielākais ieguvums," atzīstas Māris Ceirulis, "ir gandarījums, ka varu cilvēkiem praktiski palīdzēt, ka spēju dot cerību, parādīt ceļu, kā var dzīvot, ja arī notikusi nelaime. Kad viņi izjūt, ka ar Dieva atbalstu var paveikt vairāk. Ātri šī atjausma neatnāk. Tikai tad, ja cilvēks redz, ka mani vārdi saskan ar darbiem, kad redz, ka tas, ko saku nav liekulība, tad notic." Reiz viņš bijis mājās pie kādas diabēta slimnieces. Kur tavs Dievs ir, ka nepalīdz, viņa dusmīga jautājusi, guļu viena, kāju vairs nav, acis neredz. Sācis jautāt, kā var palīdzēt. Sieviete sacījusi, ka viņai vajagot magnetolu, malku, naudu. Sagādājis. Daudzas reizes vēl gājis pie viņas parunāties. Pēdējo reizi Ziemassvētkos, abas lielākās meitas līdzi paņēmis. Viņas sievietei lasījušas garīgus dzejoļus, Ziemassvētku pasaku. Un sieviete sākusi uzticēties.

Tagad, pēc Latvijas lepnuma balvas saņemšanas, Māris Ceirulis atzīstas, viņam zvana ļoti daudzi cilvēki. Uzmundrina un saka paldies. Pats galvenais ieguvums no šīs balvas, viņš uzskata, ir tas, ka to parādīja televīzijā, ka cilvēki, redzot mani, sāka aizdomāties: ja viņš varēja savu nelaimi pārvarēt, kāpēc es nevaru? Vēl vairāk tāpēc, ka esmu parasts cilvēks, viņš piemetina, kurš arī reizēm kļūdās, reizēm nepamana, ka kāds par maniem vārdiem apvainojas, reizēm esmu nepacietīgs, kad citi nesaprot to, kas man pašam skaidrs, reizēm pat ļoti dusmīgs, kad kāds noflederē visu, ko esmu viņam sagādājis, pat dzīvokli.

Vakar Māris Ceirulis kopā ar savu domubiedru mācītāju Voldemāru Zveju bija ceļā uz Kuldīgu. Tur mīt 50 Liepājas Neredzīgo biedrības biedri. Veda viņiem svētku sveicienus un svētbrīdi. Bet mājās viņu gaidīja sieva Anda un trīs meitiņas – divpadsmit gadu vecā Megija, kas tēta lielākā un labākā palīdze, kas palīdz pārvarēt tālākus ceļa gabalus kājām, kas lasa priekšā, desmit gadu vecā Agija un trīsarpus gadus vecā Rebeka. Viss, kā jau dzīvē.

Uz augšu