Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Kad nomira vīrs, mana dzīve sabruka, dienām ilgi sēdēju un raudāju...» «Visi mani pametuši, nevienam neesmu vajadzīgs...» «Nespēju tikt galā ar viņu, mazais tikai raud un raud, naktis neesmu gulējusi, galva plīst pušu. Es sajukšu prātā...» Tie ir tikai daži patiesi nomāktu cilvēku izteicieni. Vai ar depresiju iespējams sadzīvot, un kādas sekas šis dvēseles dzīves traucējums spēj atstāt?
Divu nedēļu robežšķirtne
Pēc statistikas gadagrāmatas «Psihiatriskās veselības aprūpe Latvijā 2007» datiem, depresija Latvijā diagnosticēta 3873 cilvēkiem, no kuriem 537 ir jauni gadījumi. Slimnieku skaits ik gadu aug, turklāt jāņem vērā, ka šie dati raksturo cilvēkus, kuri apzināti vērsušies pēc palīdzības. Ievērojama daļa depresijas pārņemto to nemeklē.
«Nomākts garastāvoklis, nespēja izjust prieku, slikta pašsajūta visbiežāk ir normāla dzīves parādība, un parasti šīs sajūtas pāriet,» stāsta psihiatrs Igors Vasins. Par depresiju jāsāk domāt, kad šīs izjūtas ir stipras, ilgstošas un nepārejošas – kad simptomi turpinās ilgāk par divām nedēļām un priecīgi notikumi tos nav spējuši ietekmēt. Tiklīdz cilvēkam sāk rasties domas par pašnāvību, nekavējoties jāmeklē palīdzība. Depresija var izpausties vieglā vai vidēji smagā formā, ko iespējams novērst ambulatori, taču smagā forma, kad cilvēku pavada suicidālas domas, sevis noniecināšana, aplama vainas apziņa, miega traucējumi, ēstgribas izmaiņas, jāārstē stacionāri.
Ilgstošas depresijas izraisītāji visbiežāk ir ierasti dzīves notikumi – nesaskaņas ģimenē, stress darbā, problēmas attiecību veidošanā, kā arī tuva cilvēka zaudējums. Lai zinātu, kad meklēt profesionālu palīdzību, svarīgi mācēt atšķirt depresīvas izjūtas, kad ieteicams vērsties pēc atbalsta pie psihologa, no saslimšanas – depresijas, kuras gadījumā jāmeklē psihiatra palīdzība.
Kā bumba ar laika degli
No depresijas grūti izvairīties cilvēkiem ar smagām somatiskām saslimšanām, kas izmaina spējas socializēties, brīvi pārvietoties, komunicēt. Viņi var būt pārcietuši insultu, asinsvadu saslimšanas, viņiem atklāts ļaundabīgais audzējs vai viņi uz mūžu kļuvuši par invalīdu. Zaudējot tuvu cilvēku, bēdu sajūta var būt ļoti ilgstoša un skumjas palikt uz mūžu – to sauc par reaktīvo depresiju.
Nepareizi domāt, ka tā ir tikai pieaugušo problēma.
«Bērni ir īpaši jūtīgi un uzņēmīgi pret notiekošo, bieži viņi neprot savas izjūtas urbanizēt un ļoti pārdzīvo par apkārtējo viedokli – tas var būt bīstami veselībai,» norāda ārsts.
Depresijas saknes meklējamas jau bērnībā, ko sauc par analoģisko depresiju. Daudzos gadījumos tā rodas pat zīdaiņiem, kontaktējoties ar māti, kura ir klāt fiziski, bet garīgi prom no bērna. Skolā depresija var izpausties kā grūtības koncentrēties, atmiņas problēmas, rezultāts – sliktas sekmes. Savukārt pusaudžu vecumā tā visbiežāk atklājas uzvedības problēmās. Alkohola, narkotiku lietošana, smēķēšana, vieglprātīga dzimumdzīve var liecināt par krīzes saasināšanos, kuras pamatā nereti ir depresija.
Katram organismam ir iespēja uzvarēt psihiskās funkcionēšanas traucējumus, bet var notikt tā, ka depresīva reaģēšana uz lietām un notiekošo kļūst par eksistēšanas veidu un pasaules uztveri. Cilvēks ar to staigā kā bumba ar laika degli, kas var sprāgt un atstāt neatgriezeniskas sekas. Savlaicīgi atklāts depresijas sākums vieglāk novēršams. Tāpēc būtiski ieklausīties sevī, savās izjūtās un nebaidīties lūgt palīdzību.
Sabiedrībā valda hipomaniakāls noskaņojums
Ekonomiskā krīze, bezdarbs un inflācija pašlaik ir sabiedrības sāpīgākie punkti. Vai tas nav izraisījis masveida depresiju? I.Vasins uzskata, ka sabiedrībā valda ne tik daudz depresija kā atsevišķas vadošās emocijas – trauksme, nemiers, neziņa par nākotni, kopā radot hipomaniakālu noskaņojumu. Smagākos gadījumos, kad cilvēks paliek bez darba un ienākumiem, trauksme var mīties ar depresiju. Novērojumi liecina, ka visbiežāk depresija novērojama vidēja vecuma cilvēkiem un pensionāriem.
«Daudziem joprojām ir aizspriedumi pret psihiatru. Viņi nevēršas pēc palīdzības, jo baidās no «zīmoga», ko viņiem varētu uzlikt. Taču jau desmit gadu «Ģintermuižas» ambulatorajā dienestā nav pacientu uzskaites un ārstēšanās ir bez maksas. Ja cilvēks baidās vai nevēlas doties pie speciālista, pie psihiatra pēc padoma var vērsties trešā persona,» teic I.Vasins.
Depresijas gadījumā ir divas profesionālas pamatārstēšanas metodes. Psihoterapija ir prāta un emocionālā stāvokļa ārstēšana ar sarunu terapiju, nelietojot medikamentus. Psihofarmakoloģija ir šā stāvokļa ārstēšana ar medikamentiem. Abas metodes var tikt izmantotas gan atsevišķi, gan kopā.
Skaidrs, ka depresija nelīp, bet, atrodoties nepārtrauktā tādas atmosfēras ielenkumā, cilvēks var sākt justies nomākts. Ja, rūpējoties par kādu, izjūtat bezcerību un nomāktību, uzticieties draugiem un izrunājieties ar savu ārstu!
Austra, pirms diviem gadiem zaudējusi vīru
Ar vīru esmu pavadījusi skaistu un laimīgu kopdzīvi. Un nekad neļāvu sevi pieķert pie domas, kas notiktu, ja viņa pēkšņi vairs nebūtu. Zināju, ka ar mani tad būtu cauri.
Pirms diviem gadiem zaudēju vīru... Tā laika izjūtas nav aprakstāmas, bet ko tādu nenovēlētu pat ienaidniekam. Paliku gluži viena un nesapratu, kā dēļ dzīvot. Lai domas novirzītu citur, pirmo pusgadu no rīta līdz vakaram tikai strādāju un strādāju. Mājās taisīju remontu, nokrāsoju vasarnīcu, dārzā zāģēju kokus un darīju visu iespējamo, lai tikai nebūtu jādomā par smago zaudējumu. Pēc tam mani piemeklēja depresija. Caurām dienām sēdēju un raudāju, muku un slēpos no cilvēkiem, negribēju ne ar vienu kontaktēties, prātā jau biju sadalījusi visu mantu, jo arvien biežāk manī iezagās doma par pašnāvību. Ģimenes ārsts izrakstīja antidepresantus un, kad vajadzēja, «sapurināja» mani. Atjēgties un dzīvot tālāk palīdzēja baznīca. Bija ļoti bail palikt vienai, un ieliku sevi Dieva rokās. Tikai tagad, pēc diviem gadiem, esmu atsākusi normāli dzīvot – vairs neraudu, eju sabiedrībā, auklēju bērniņu, kuram esmu pieķērusies un sniedzu savu mīlestību. Taču skumjas joprojām palikušas, un, domāju, tās mani pavadīs arī turpmāk. Dzīvē visādi gājis, bet atmiņā saglabājušās tikai mūsu kopdzīves labās lietas, kas dod spēku dzīvot tālāk.
Alise, divu bērnu māmiņa
Pirms deviņiem gadiem mūsu ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtais dēliņš. Jau agrāk biju dzirdējusi stāstus par pēcdzemdību depresiju, bet allaž domāju, ka, nākot pasaulē bērniņam, būšu vislaimīgākais cilvēks un nekas nespēs aizēnot manu prieku. Dzemdības bija smagas, un beigās mazulis piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību. Vīra nebija blakus, jo viņš strādāja ārzemēs. Pirmajās dienās puisēns atradās ārstu uzraudzībā un man viņu tikai parādīja. Tad arī sākās – pārmetumi sev, ka vīra tādā brīdī nav blakus, pārņēma vientulības sajūta, un par katru sīkumu izplūdu asarās. Tagad tas liekas šausmīgi, bet bija mirkļi, kad domāju: kaut man tik ātri neatnestu bērnu. Likās, ka slīgstu totālā depresijā... Pēc nedēļas, kad atbraucām mājās, tā mani pameta. Ar mums kopā visu laiku bija mamma, viņa uzmundrināja, palīdzēja aprūpēt mazuli. No vīra saņēmu pateicību un mīļu dāvanu par dēlu. Dzīvi atkal sāku skatīt košās krāsās. Mamma palīdzēja tikt pāri depresijai, un nezinu, kas notiktu, ja viņas nebūtu bijis blakus.