Kapitālisma dzimšana. 1. daļa
5. sērija. «Aiziešana nekur»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1988. gadā vēl pirms bēdīgi slavenās Pārdaugavas darbu sāk Aleksandra Laventa tēva Emīla kooperatīvs Iniciators; tā paša 1988. gada nogalē Liepājā tiek dibināts padomju Latvijā pirmais jaunatnes komerccentrs, kura paspārnē esošā grupa Remix kļūst par tā pirmo patstāvīgo komercstruktūru un arī pirmo profesionālo, tirgus saimniecības principos balstīto šovbiznesa vienību bijušajā PSRS; 1989. gadā tagadējā Man–Tess pamatus liek Jūlija Krūmiņa kooperatīvs Ropaži, 1990. gadā pilnā sparā sāk darboties cits kooperatīvs Biržas sabiedrība, no kura izaug SWH Rīga; 1991. gadā Raimonds Gerkens saņem Latvijā pirmo «eksperimentālo» licenci privātkompānijai ar tikai vienu īpašnieku. Jā, šis ir Latvijas kapitālisma reālās dzimšanas laiks.
No visa Latvijas miljonāru saraksta uz pāris roku pirkstiem ir skaitāmas labi situētu vecāku, kompartijas vai citas nomenklatūras pārstāvju atvases, savukārt visi pārējie, astoņdesmito gadu beigās sperot pirmos soļus kapitālisma virzienā, ir vairāk mazāk vienlīdzīgās pozīcijās – iespējams, vienīgo reizi mūsdienu Latvijas vēsturē.
Protams, šajā laikā ir iespējams praktiski izmantot arī partijas vai komjaunatnes amatu – ja zina vai vismaz nojauš, kā to izdarīt. Tā, piemēram, Parex bankas saimnieks Valērijs Kargins vēlāk savā memuāru grāmatā atceras: «Mana nelielā nodaļa, arī visas pilsētas komitejas kopumā – mēs bijām daļa no sistēmas un zinājām, kā tā darbojas. Bijām pieraduši pieņemt patstāvīgus lēmumus un orientējāmies padomju varas mehānisma uzbūvē. Partijas rajonu komitejās un pilsētas komitejās, LKP CK, ministrijās un valdībā strādāja ne mazums bijušo komjauniešu, un daudzus no viņiem es pazinu. (..) Latvijas komjaunatnes rīcībā bija savs operatīvo līdzekļu budžets. Arī tas tika dotēts no partijas naudas un bija ārkārtīgi trūcīgs. Tā ka gribot negribot naudu nākamajam biznesam vajadzēja sagādāt pašam. (..)
Viktors [Krasovickis], tāpat kā es, pelnīja tūrisma biznesā. Bet viņa kooperatīvam trūka izrāviena, perspektīvu, viņa darbīgā daba juta vajadzību pēc jauniem apvāršņiem. Iespējas, kādas viņš gribētu, bet nevarēja izmantot, man bija viegli pieejamas. Viņš, piemēram, stāstīja, ka ilgi mēģinājis panākt tikšanos ar žurnālistu, kurš uzrakstījis rakstu avīzē, un kā raksts ietekmējis viņa biznesu. Bet man šis pats žurnālists bija sīks gariņš, viņš vienmēr izpildīja to, ko viņam lika ne jau komjaunatnes pilsētas komitejas vadītāji, bet pat mani apakšnieki. Man bija viegli organizēt vajadzīgās tikšanās, es, kā mēdz teikt, ar kāju vēru durvis uz kabinetiem, kas Viktoram nebija pieejami. Toties man nebija sakaru ar kooperatīvās kustības dalībniekiem, vietējiem krēziem, bet viņš tur bija kompetents.«
Tomēr kopumā 80. gadu beigas un 90. gadu sākums Latvijā ir laiks, kad tūkstoši un tūkstoši cilvēku, izsakoties tagadējā Rīgas ostas kompānijas Magnāts īpašnieka un miljonāra Aleksandra Osipkova vārdiem, no savām iepriekšējām pietiekami siltajām darba vietām uhodjat v ņikuda. Un aiziešana ir katram sava. «Vienkārši ņēmu un aizgāju. Nekur,» par aiziešanu no partijas darba saka vēlākais Baltkom radītājs Pēteris Šmidre. Nākamajam Rīgas kuģu būvētavas saimniekam Vasilijam Meļņikam (triju gadu vecumā, starp citu vēlējies kļūt par Ļeņinu), jau gandrīz saņēmušam leitnanta pakāpi, nākas astoņus mēnešus nodienēt kā vienkāršam kareivim, lai varētu aiziet no Alkšņa karaskolas.
Vēlākais IT kompānijas Dati akcionārs Ivars Puksts, neieklausoties sievas padomos, 40 gadu vecumā par labu darbam tobrīd nezināmajā kompānijā Software House Rīga šķiras no ērta posteņa Rīgas elektrotīklā, Jūrmalas vasarnīcas un dienesta auto. Nākamais Depozītu bankas līdzīpašnieks Ivars Muzikants nolemj vairs nestrādāt valsts darbā, kad viņa daļa no datora cietā diska pārdošanas ir vienāda ar trīs gadu algu valsts darbā. «Es atbraucu uz Maskavu ar 150 dolāriem kabatā. Vārda man nebija, protekcijas arī ne, un es sapratu, ka varu kaut ko sasniegt tikai ar savu darbu,» stāsta Olainfarm saimnieks Valērijs Maligins.
«Vajadzēja taču kaut kā pelnīt!» vēlāk stāsta tagadējais Mono holdinga galva Mihails Uļmans. «Kaut gan pēc padomju mērauklas es tajā laikā pelnīju pavisam neslikti – nodarbojos ar līgumiem, racionalizācijas priekšlikumiem un visādiem citādiem niekiem, bet par to labi maksāja. Un ne kripatiņu nebaidījos – es taču nekad nebiju ne komjaunietis, ne partijnieks. Tajos gados cilvēki ar smadzenēm noteikti ieņēma labus amatus. Bet viņi baidījās aiziet uz privātsfēru – partijas nomenklatūras vidē tas netika atbalstīts. Bet ko man bija zaudēt, izņemot savus rubļus? (..) Man vienmēr bija nauda – es, ziniet, esmu taupīgs. Tajā laikā man mājās glītās kaudzītēs gulēja simtrubļu naudaszīmes. Neskaitot to, ka dzīvoklis bija nopirkts un vasarnīca uzbūvēta. Un viss – absolūti likumīgi. Pirms perestroikas par spekulāciju varēja mierīgi nokļūt cietumā, un kuram gan turp kāre.«
Šajā lielo pārvērtību laikā dzīves lielo lēmumu pieņem arī vēlākā uzņēmuma Spilva līdzīpašniece un vadītāja Lolita Bemhena. Jau savu Bulduru sovhoztehnikuma vecākā darba un darba samaksas ekonomista amatu pēc augstskolas beigšanas viņa ir ieguvusi gluži nejauši. Taču, kad kolēģi atkal nejauši piedāvā, vai jaunā māte reizē ar bērna auklēšanu negribētu padomāt arī par konservu ceha privatizāciju, viņa par to sāk domāt tik ļoti, ka aktīvi iesaistās gan privatizācijā, gan miljona rubļu sameklēšanā rekordīsā laikā – divās nedēļās, neskaidrās nākotnes vārdā atsakoties gan no labās un tolaik pilnīgi drošas šķietošās Bulduru algas un prēmijām, gan no iespējas piestrādāt speciāli vietējiem «kadriem» izveidotajā burkānu kooperatīvā.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpinājums sekos...