Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Pēdējā laikā lielu uzmanību ir izpelnījies Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un uz to attiecināmie valdības grozījumi. Par nepieciešamajām izmaiņām un vajadzību palielināt šī nodokļa neapliekamo minimumu ir runāts jau salīdzinoši sen, tomēr kaut cik jūtamas izmaiņas sāk notikt pēdējā laikā. Bet vai pietiekošā apjomā?
Līdzšinējā minimuma izmaiņa no 25Ls uz 32Ls ir devusi katra iedzīvotāja maciņā tikai 2 Ls, tāpēc par kaut cik nozīmīgu to nenosaukt, uz vispārējo cenu kāpuma fona pat ne tik. Ir zināms un skaidrs, ka neapliekamais minimums ir jāceļ būtiski augstāk. Bet kāpēc vispār ir vajadzīgs neapliekamais minimums un kāda ir tā būtība? Tāpēc, ka Latvijā kā jebkurā citā Eiropas valstī pastāv ienākumu nevienmērība, un šis nodokļa neapliekamais minimums pilda zināmu sociālā taisnīguma funkciju – cilvēkiem ar zemiem ienākumiem ir jāmaksā mazāka nodokļa daļa, respektīvi, tiek nodrošināta ienākumu daļa, kura netiks aplikta ar nodokli, lai netiktu pavisam noplicināta iedzīvotāja maksātspēja zem cilvēka cienīga līmeņa un lai tas netiktu izslēgts no dalības ekonomikā. Tomēr salīdzinājumā ar vairumu Rietumeiropas valstu, Latvijas IIN neapliekamais minimums ir pat reizes desmit zemāks, sekojoši sociālā taisnīguma funkciju tas pilda pārsvarā simboliski, jeb tik pat kā nepilda.
Cits veids kā nodrošināt sociālo taisnīgumu ir ieviest progresīvo nodokli, kam, spriežot pēc komentāriem interneta portālos, varētu būt pietiekoši daudz atbalstītāju Latvijas iedzīvotāju vidū. Tomēr te uzreiz jāmin, ka progresīvais nodoklis sadārdzinātu nodokļa administrēšanas procesu, palielinātu pretestību no iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem (radīsies diskutabls jautājums - kāpēc gan viņiem būtu jāmaksā procentuāli vairāk?), sāksies iespējama algas noteikšana līdz noteiktajam līmenim, bet pārējos gadījumos iespējams maksās "aploksnē" vai "neoficiālās prēmijās".
Progresīvais nodoklis ir piemērojams valstīs ar augstu un tradicionāli ilgstošu tiesiskuma līmeni, tādās kā Skandināvijas valstīs un Rietumeiropas valstīs, kur likuma apiešana ar līkumu nav plaši izplatīta parādība. Latvijā daudz vienkāršāks, lētāks un efektīvāks līdzeklis ir saglabāt visiem vienu nodokļa likmi un būtiski, vēlams līdz iztikas minimumam, palielināt IIN neapliekamo minimumu, lai cilvēkiem pie jebkādiem ienākumiem tiktu nodrošināts Eiropas valsts iedzīvotāja cienīgs iztikas līdzekļu minimums. Samazinātos arī aplokšņu algu problēma. Tomēr pats svarīgākais jautājums ir, cik lielam vajadzētu būt neapliekamajam minimumam? Būtu tikai loģiski, ja šis neapliekamais minimums būtu salīdzinoši tuvs gan minimālajai algai, gan iztikas minimumam. Patreizējā situācija, kurā minimālā alga ir zemāka par iztikas minimumu, kā arī pat no tās vēl tiek rēķināts un iekasēts nodoklis, nav īsti normāla. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem iztikas minimums 2006.g. septembrī sastādīja 118,86 Ls. Jāsaprot, ka tas ir iztikas minimums, nevis summa par ko varētu daudzmaz iztikt. Rodas situācija, kad par minimālo algu strādājošs cilvēks saņem bruto algu 90 Ls, par ko pēc pašas valsts datiem nav iespējams iztikt, bet no tā vēl valsts paņem nodokli.
Šāda situācija varētu būt raksturīga jaunattīstības valstu ekonomikā, kur iedzīvotāji ir spiesti meklēt vairākus iztikas avotus. Bet Latviju par tādu vairs uzskatīt negribētos, jo gan investīciju pieplūdums, gan Eiropas struktūrfondu atbalsts, gan arī iedzīvotāju un uzņēmumu aktivitāte ir veicinājusi būtisku IKP un labklājības līmeņa celšanos. Arī valsts kopbudžets pildās ar uzviju. Aktuāls tikai ir jautājums, vai šīs valsts ekonomikas augšupeju izjūt arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājus, vai tā ir daudzmaz vienmērīga, jo tieši vidusslānis (un jo lielāks, jo labāk) saskaņā ar ekonomikas teoriju ir lielākais ekonomikas atbalsts. Domājams, ka nejūt. Straujā inflācija šobrīd neatlaidīgi noplicina iedzīvotāju reālo pirktspēju un naudas tiem paliek relatīvi mazāk un pirktspēja būtiski nepieaug. "Eurostat" 2005.gada statistika par IKP uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs (GDP per capita in PPS) liecina, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja pērn sasniedza tikai 47,2% no ES vidējā līmeņa, bet šogad (2006) prognozētā Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir 51,3%. Tātad būtu tikai loģiski rūpēties par to, lai cilvēku pirktspēja nesamazinātos un darīt to sociāli taisnīgām metodēm.
Kas tad traucē būtiski palielināt neapliekamo minimumu, līdz ar ko arī uzlabojot visu iedzīvotāju pirktspēju sociāli taisnīgā veidā? Galvenokārt tas, ka šis nodoklis ir lielākais pašvaldību ieņēmumu avots. Tāpēc var piekrist "Ekonomistu apvienībai 2010", ka jāizstrādā radikāla un beidzot dzīvē jārealizē administratīvi teritoriālā reforma, pieņemot pašreizējos plānošanas reģionus par reģionālās attīstības galvenajiem virzītājspēkiem, tādējādi optimizējot to efektivitāti. Patlaban pašvaldību budžetos nonāk 75% IIN ieņēmumu, bet 25% paliek valsts budžetā. Lai saglabātu pašvaldībām IIN ieņēmumu pieauguma tempus, 2007.gadā pašvaldību budžetā būtu jāpārskaita 88,6% no kopējiem nodokļa ieņēmumiem. Tādā gadījumā valsts budžetā tiktu ieskaitīti 11,4%. Taču šobrīd Valsts kases oficiālais pārskats par valsts budžeta izpildi liecina, ka šī gada pirmajos desmit mēnešos valsts kopbudžeta fiskālais pārpalikums ir 333,281 miljons latu, tāpēc tīri teorētiski arī bez administratīvās reformas varētu nozīmīgi palielināt neapliekamo minimumu. Tātad, ir īstais laiks veikt pārdomātas, efektīvas un sen gaidītas nodokļa reformas. Bet vai tā notiek? Ne gluži. Valdība uz šo brīdi ir lēmusi par neapliekamā minuma un nodokļa atvieglojuma pakāpenisku palielināšanu, lai 2009.gadā neapliekamais minimums sasniegtu 60 latus mēnesī, bet IIN atvieglojums par apgādībā esošajām personām - 45 latus mēnesī. Jāatzīst, ka ņemot vērā inflācijas tempus, 60 Ls neapliekamais minimums 2009.gadā nebūs jūtams atspaids iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Tas sastādīs tikai pusi no šā brīža iztikas minimuma. Paralēli šim it kā labajam solim valdība ir veikusi vēl vienu ļoti populistisku soli, ko daudzi neizprot, proti, nosakot ar 2008.gadu samazināt pašu IIN bāzes likmi no 25% līdz 15%. It kā labi un it kā skaisti. Bet realitātē tas nozīmē, ka cilvēki ar augstiem ienākumiem maksās krietni mazāku nodokļa summu nekā līdz šim un paliks ar lielākiem līdzekļu uzkrājumiem, bet cilvēki ar zemiem ienākumiem praktiski nekādas atšķirības nejutīs. Sekojoši vēl vairāk palielināsies plaisa starp turīgajiem un trūcīgajiem, un sociālais taisnīgums, pretēji iespējai būtiski palielināt neapliekamo minimumu, vēl vairāk tiks sašķobīts. Vai šis bija labākais lēmums, ko valdība varēja pieņemt, "rūpējoties" par visu iedzīvotāju labklājību un sociālo taisnīgumu?
Domāju, ka noteikti nē. Neapliekamo minimumu jau tagad varētu celt straujāk, bet nodokļa bāzes likmi varētu samazināt tikai un vienīgi tad, kad pie patreizējiem apstākļiem gan minimālā alga, gan IIN neapliekamais minimums būtu 120 Ls līmenī, respektīvi, iztikas minimuma līmenī.
Edmunds Zvejnieks, Biznesa Augstskolas "Turība" maģistrantūras students