2. daļa «Patiesības brīdis» …

FOTO: AFI

Lielā kažoku pārvilkšana. 3. daļa

Izšķirošais pārbaudījums cilvēkiem, kuri veidojuši veiksmīgu karjeru padomju laikos, bet astoņdesmito gadu nogalē bija spiesti izvēlēties, uz kuru pusi griezt kažoku, pienāca 1987. gadā, kad notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, 23. augustā un 18. novembrī bija īsts «patiesības brīdis» – kaut, tiesa, jau pēc dažiem gadiem patiesība sāka izraisīt niknus strīdus pat šķietamos sīkumos: piemēram, žurnālists Edvīns Inkēns teic, ka no 23. augusta notikumiem vadījis tiešo reportāžu; nekā tamlīdzīga, – tā apgalvo radiokomitejas vadītājs Jānis Leja, un arī fotogrāfs Uldis Briedis E. Inkēnam pārmet «nekaunīgu strādāšanu pie pieminekļa"; savukārt tas pirmajam pārmet iztapīgi sakumpušu muguru, otram – gļēvuma un nodevības brīdi puča laikā trīs gadus vēlāk, bet savu pozīciju presē izsaka vārdiem: «Kāds mans draugs, kurš piedzīvoja Otro pasaules karu, pēc tā beigām teica – varoņu laiks beidzies, sācies tūtiņdreijeru laiks. Arī tagad daži paši sev mēģina piemeklēt ordeņus. Diemžēl atmodas galvenais varonis – tauta – uz šodienas politiku skatās no malas. Bet gļēvuļi, lai attaisnotu sevi, vēl ilgi vels vainu uz citiem...«

Tik pamatīgi ņemas nebūt ne pirmās tālaika personas – ko tad runāt par cilvēkiem, kuri tiešām ir augstos un atbildīgos posteņos. Kad 1987. gada 23. augustā miliči uzbrūk cilvēkiem, kuri noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņu vidū ir arī Viktors Bugajs – tobrīdējais Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš pēc tam preses pārstāvjiem vēl demonstrē ziedu nolicējiem it kā atņemtos aukstos ieročus. Taču jau deviņdesmitajos iekšlietu ministrs Dainis Turlais Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijai raksta, ka – ticiet vai ne – «1987. gadā sarežģītajos politiskajos apstākļos, sākoties atmodai, pārvaldes priekšnieka vietnieks V. Bugajs prasmīgi organizēja sabiedriskās kārtības nodrošināšanu Rīgas pilsētā. Kritiskos momentos pieņēma saprātīgus lēmumus, lai nepieļautu konfrontāciju starp Tautas frontes piekritējiem un pretēji domājošiem». (Kaut patiesībā nekāda Tautas fronte 1987. gadā nemaz nav nodibināta…)

Tiesa, to pašu A. Gorbunovu pārkrāsošanās čaklumā nepārspēt arī šajā gadījumā. 1987. gadā viņš vēl raksta: «Es gribu pieminēt bēdīgi slavenos notikumus 23. augustā, kā arī iespējamās akcijas 18. novembrī. Vai tā nav kauna lieta, ka pāris ārzemju radiostaciju musināšanas dēļ mēs sev esam radījuši nepatikšanas, kuru dēļ pat jāsarkst pasaules sabiedrības acu priekšā. (..) Lai šajā datumā pie Brīvības pieminekļa iet tikai tie, kas ir pret mūsu sociālistisko iekārtu.» Toties divus gadus vēlāk: «Paceļot nacionālos sarkanbaltsarkanos karogus, mācīsimies atzīmēt šo dienu kā tautas vienotības svētkus Latvijai…» Pasakaina pārtapšana un pārdzimšana? Gods kam gods – deviņdesmito gadu otrajā pusē A. Gorbunovam pietiek paškritiskuma, lai presei tomēr atzītu: «Vai es divu gadu laikā varēju pārtapt, tas, protams, ir jautājums, uz kuru diez vai var sniegt tādu apstiprinošu atbildi…»

Toties vai, kādi lāsti (protams, ne jau pilnīgi labprātīgi izteikti, bet arī ne čekas nagu maukšanas kambaros izspiesti) tālajā 1987. gadā gāzās pār grupas Helsinki 86 pārstāvju galvām pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 23. augustā galvām, – turklāt no cilvēkiem, kas arī vēlāk bija sabiedrībā ļoti cienīti. Tā mākslinieks Indulis Zariņš «helsinkiešus» publiski nodēvēja par «saujiņu cilvēku, ko moka nostaļģija pēc buržuāziskās Latvijas», un pravietiski piebilda: «Mēģinājumi uzdot šādu noskaņojumu par tautas, kas izvēlējusies sociālistisko attīstības ceļu, viedokli, ir lemti neveiksmei.» Vēl daiļrunīgāks bija kinorežisors Aloizs Brenčs: «Jā, partija ir pasludinājusi kursu uz visas mūsu dzīves demokratizāciju. Taču PSRS konstitūcija un PSKP programma paliek nemainīgas! Tātad nemainīgi paliek arī mūsu šķiru uzskati, mūsu ideoloģija.» Viņaprāt, milicija esot rīkojusies pilnīgi pareizi, vēršoties pret ziedu licējiem. Un vispār: «Man nav skaidrs, kādēļ Brīvības piemineklis ir kļuvis par vispārēju brīvības simbolu? Jo ir taču zināms, ka tas atklāts buržuāziskās Latvijas kārtējā gadadienā un simbolizē buržuāzisko brīvību.»

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpinājums rīt...

Uz augšu