Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Nezinu, cik ilgi vēl atlicis dzīvot. Pirms astoņiem gadiem kāds cilvēks mani ļaunprātīgi inficēja ar AIDS. Tagad slimība sasniegusi trešo stadiju... Par nāvi cenšos nedomāt, bet esmu reāliste,” stāsta Ketija (vārds mainīts, jo tā viņa vēlas).
Sieviete pilnībā izdzīvo savu atlikušo dzīvi, un kā dzērves kliedziens, aizlidojot rudenīgajās debesīs, skan viņas sāpju stāsts. Ketija šķiet daudz jaunāka par saviem 26 gadiem. Sīka, trausla meitenīte, kuras acis šaudās kā zibens lodītes, it kā baidoties skatīties sejā.
Ketija ir nopietni slima - viņai ir AIDS trešajā stadijā. Toreiz jaunietei bija 18 gadu, kad pēc sludinājuma avīzē devusies uz Rīgu darba meklējumos. Kāds uztura bagātinātāju izplatītājs piedāvājis piedalīties produktu prezentācijā, lai vēlāk Ketija varētu to darīt patstāvīgi. Prezentācija notikusi divatā kādā Rīgas dzīvoklī. Jauniete nogaršojusi iejaukto kokteili un iemigusi. Kad pamodusies, svešais paziņojis, ka Ketijai injicējis HIV inficētas asinis.
“Domāju, vīrietis dzērienam kaut ko piemaisīja, lai es aizmigtu. Viņš bija HIV inficētais, kas aiz atriebības vai ļaunuma mani inficēja ar savām asinīm. Vīrietis arī piedraudēja, ka izrēķināšoties, ja viņu nodošot,” stāsta Ketija. Protams, ka meitene līdz pēdējam brīdim notikušajam neticēja, bet pēc nedēļas parādījās augsta temperatūra un ādas izsitumi, kas ir pirmās inficēšanās pazīmes. Ketija devās uz Linezera slimnīcu, kur viņai tika apstiprināts HIV pozitīvs tests un hepatīts C. Sākās ārstēšanās kurss. “Daudzi man neticēja, arī tuvinieki, kas joprojām uzskata, ka esmu narkomāne un inficējos ar narkotiku šļirci, bet tā nebija. Man bija bail no šā cilvēka atriebības, tādēļ viņu nenodevu,” atzīst Ketija.
Meitene skumji ironizē, ka slimību esot nopirkusi par latu. Tieši tik daudz bijis jāmaksā, lai varētu degustēt uztura bagātinātājus pirms baisā notikuma dzīvoklī.
Aiziet no mammas un bērna
Ketija mēnesi nogulēja slimnīcā, kur viņu rūpīgi izmeklēja. Linezerā ārsti izrakstīja zāles un noteica tālāko ārstēšanos. Diemžēl medikamentus viņa lietoja tikai četrus gadus un arī ar lielām grūtībām, jo organisms tos nepanesa.
“Man bija ļoti liela vemšana,” paskaidro Ketija.
Dzīve ritēja tālāk. Atgriezties pie mammas jauniete nevēlējās. Turklāt viņa audzināšanā bija paņēmusi Ketijas bērnu. (Mazulim bija pusgadiņš, kad viņa inficējās.) 24 gadu vecumā jauniete iekārtojās darbā un sāka strādāt. Viņas labākā draudzene, uzzinājusi par slimību, novērsās.
“Iepazinos ar tagadējo draudzeni, un sākām mitināties kopā. Man ir tāda orientācija, ka dzīvoju ar sievieti,” skaidro Ketija, “viņa nav inficēta un ir vecāka par mani. Attiecības ar mammu nav pārāk labas. Domāju, ka viņa mani nesaprot, lai gan sākumā slimību pārdzīvoja. Paldies, ka viņa pieskata un rūpējas par bērnu. Nevaru teikt, ka man nav attiecību ar mazuli, ar viņu tiekos diezgan bieži, piemēram, vakar bijām kopā,” stāsta Ketija. Draudzene tagad ir vienīgais cilvēks, kam uzticēt sāpes un noslēpumus. Vairāk draugu neesot un nemaz negribot.
Dzīvo vienīgi sev Kas viņas dzīvē mainījies? Sākumā bijis šoks, tas vēlāk pārgājis. Tagad Ketija dzīvē pamanījusi vērtības, kam agrāk nav bijis laika. “Daru to, kas patīk. Esmu sapratusi, ka ļoti patīk dzeja. To arī rakstu,” viņa stāsta un rāda savu dzejas kladi. Glītā rokrakstā cits pēc cita rindojas dzejoļi. Pirmais - “Mana sāpe” - tapis tūlīt pēc tam, kad saņemts HIV pozitīvs apstiprinājums. “Rakstu vienatnē, kad ir skumji vai grūti. Ir tādi brīži,” atzīst Ketija. Dzejoļi - “Mana sāpe”, “Sapratne”, “Piedošana” un citi - runā par viņas jūtām un pasaulē nozīmīgām lietām. Otra lielākā aizraušanās ir mūzika.
“Klausos roku. Grupa “Queen” un tās solists Fredijs Merkūrijs tagad ir mans elks. Tā ir mana sirdslieta,” priecājas Ketija. Viņas rokās ir austiņas, un tajās skan “Queen” mūzika, kabatā pleijers, bet kaklā - kulons ar F.Merkūrija attēlu.
“Arī viņš no šīs pasaules aizgāja ar to pašu slimību, kas ir man. Reiz viņu redzēju sapnī, - ēdām vakariņas un runājāmies. Domāju, ka viņš mani sauc sev līdzi,” prāto Ketija.
Jaunā sieviete teic, ka cenšoties nedomāt, kas notiks rīt, un, kamēr vien iespējams, dzīvo šodienai. Spēku dodot tas, ka ir optimiste un dzīvojot, it kā nekas nebūtu bijis.
“Darbā mani saprot”
Ketija stāsta, ka darbu atrast nav bijis grūti. Vēlāk kolēģi uzzinājuši par jaunās sievietes slimību, bet uztvēruši to ar sapratni. Par nopelnīto viņa vienkārši dzīvo sev.
“Lielāko daļu naudas izlietoju diskos, bet dodu arī mammai bērna uzturēšanai. Man ir vidējā izglītība. Strādāju, un man ļoti patīk tas, ko daru. Viņi zina un mani ir pieņēmuši, arī darba devējs, un viss ir kārtībā.” Ketija kādu laiku darbojusies arī Rīgā nevalstiskajā organizācijā “Dialogs”, kur kopā sanāk inficētie un runā par savām problēmām. Tomēr viņa tajā neredz savu vietu, jo uz turieni vairāk ejot narkomāni. Darbojas arī asociācijā “Jaunatne pret AIDS”. Taču pēdējā laikā visvairāk pūļu un laika veltot grāmatas sastādīšanai.
Ketija ļoti cer un gaida, ka viņai kāds palīdzēs, lai dzejoļu grāmata iznāktu, jo par saviem līdzekļiem tas neesot iespējams.
“Fredijs Merkūrijs pēc nāves cilvēkiem daudz ko atstājis. Es gribētu atstāt savu sāpi, priekus un dzīvi dzejā,” klusi piebilst Ketija. (Ja kāds var un vēlas palīdzēt izdot grāmatu, lūgums vērsties Jelgavas Atkarību profilakses kabinetā pie vadītājas Mārītes Oses.) “Esmu jau sarunājusi cilvēku, kas dzejoļus pārrakstīs datorā. Meklēju sponsorus, kas palīdzētu krājumu izdot. Tajā parādīsies mans īstais vārds un uzvārds,” piebilst Ketija.
Trīs jautājumi
Mūsu sarunas nobeigumā - trīs jautājumi un Ketijas atbildes.
- Vai zini, cik ilgi tev vēl atlicis dzīvot?
- Esmu par to domājusi, un man ir bail no nāves, bet brīžiem šķiet, ka no tās baidos arvien mazāk. Vienkārši par to nedomāju.
- Ja dzīvē varētu kaut ko mainīt, - kas tas būtu?
- Gribētu palikt vesela. Esmu gatava atteikties no visa, lai tikai būtu vesela.
- Ko tu vēlētos pasacīt vai novēlēt cilvēkiem?
- Lai viņi ir uzmanīgi un nav lētticīgi, uzticoties svešiniekiem. Dzīvē var ticēt tikai un vienīgi sev. Bet visiem gribētu novēlēt, lai, pirmkārt, ir veseli, tad arī būs laimīgi...”
Fonā skan Mārtiņa Freimaņa dziesma “Nejautā, kas tālāk būs...”, mēs šķiramies ar smaidu, sapratni un cerību uz nākamo dienu.“