Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tieši pirms gadsimta, 1906. gadā, vācu psihiatrs un neiropatologs Aloīzs Alcheimers pirmoreiz aprakstīja aizmiršanas slimību, ko novēroja 51 gadu vecajai pacientei Augustei Deterei.
Viņa četrarpus gadu laikā zaudēja atmiņu un sadzīves iemaņas, kam sekoja nāve. Laikam gan doktors Alcheimers būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka šodien pasaulē ar viņa vārdā nosaukto kaiti slimo 18 miljoni cilvēku un tiek prognozēts, ka 2025. gadā šis skaits sasniegs 34 miljonus, kas sabiedrībai būs milzīgs finansiāls un sociāls slogs. "Slimības izplatība pieaug, jo palielinās vidējais mūža ilgums un līdz ar to – gados vecāku ļaužu īpatsvars. Alcheimera slimība galvenokārt raksturīga tieši viņiem, lai gan ir gadījumi, kad slimo arī jaunāki cilvēki. Lielā mērā šī slimība ir ģenētiski noteikta," stāsta Rīgas Stradiņa universitātes psihiatrijas un narkoloģijas katedras docents Māris Taube.
Galvenā izpausme – demence
Vārdam demence ir latīņu cilme: de nozīmē prom, bet mens – prāts (latviski mēdz sacīt – plānprātība). Medicīnā demences vārdu lieto kopš 1797. gada, ar to saprotot intelekta funkciju pazemināšanos, kas skar atmiņu un mācīšanos, uzmanību, koncentrēšanos, domāšanu, valodu, orientāciju laikā un telpā u.c. Pati parādība cilvēcei nebija sveša jau 2000 gadu pirms mūsu ēras. Senie ēģiptieši un grieķi aprakstīja atmiņas traucējumus, indiešu tekstos minēts atmiņas zudums, bet Ķīnā uzskatīja, ka šī parādība saistīta ar veciem ļaudīm, kas nerunā un ir traki. Tagad ir zināmi apmēram 100 cēloņu, kas izraisa demenci, bet 50–70% gadījumu vainīga ir tieši Alcheimera slimība, kuras rezultātā rodas smadzeņu audu atrofija un cilvēks lēnām zaudē intelektu. Viņš sāk aizmirst dažādas lietas, aizvien grūtāk apgūst kaut ko jaunu, rodas saskarsmes problēmas, reizēm cilvēks kļūst kašķīgāks, zaudē kritisku attieksmi pret situāciju, viņam var būt arī depresija, dusmu lēkmes, reizēm naktīs halucinācijas.
Pamanīt pirmās pazīmes
Juzdams, ka kļuvis pārāk aizmāršīgs, dažs labs nodomā: tas pieder pie lietas, mēs uz vecumu visi kļūstam dumjāki, neko neatceramies, un tas ir normāli. "Tā īsti nav. Var gadīties, ka tā ir slimība, un tad ir ļoti svarīgi laikus sākt specifisku ārstēšanu, lai mēs varam šo procesu bremzēt," saka M. Taube. "Protams, mēs daudz ko aizmirstam arī 30, 20 un 15 gados, bet tas tomēr vairāk saistīts ar spriedzi, emocionāliem notikumiem, neizgulēšanos, satraukumu, steigu. Bet, ja cilvēks 40–50 gadu vecumā ar normālu vispārējo veselību un dzīvesveidu jūt, ka pēdējā laikā aizmirst pārāk daudz, un arī apkārtējie uz to sāk norādīt, tad vajadzētu konsultēties ar ārstu, vai nav sākusies Alcheimera slimība. Ir izveidoti testi, kas ļauj to objektīvi pārbaudīt, vajadzības gadījumā pacientu varam nosūtīt arī uz izmeklēšanu ar kodolmagnētisko rezonansi. Uzmanīgākiem nekā citiem jābūt cilvēkiem, kuru dzimtā šādas problēmas bijušas iepriekšējās paaudzēs. (Tas gan neliecina, ka slimība katrā ziņā būs, lieki satraukties nav vērts, bet mazliet lielāka piesardzība tomēr noderēs.) Būtu labi arī vienkārši pārbaudīt pašiem sevi, mēģināt atmiņu trenēt profilaktiski, risināt krustvārdu mīklas, atcerēties adreses, kodus, orientēties savā pilsētā," iesaka M. Taube. "Tie ir vienkārši treniņi, kuros var uzķert pārmaiņas. Biežāk gan pirmie tās pamana radinieki."
Jāiet pie ārsta
Daudziem ir grūti atzīt savas veselības problēmas un meklēt palīdzību, īpaši jau garīgās veselības jomā. Cilvēks cenšas slēpt atmiņas traucējumus, raksta sev atgādinājumus laika plānotājā un telefonā, lieto uztura bagātinātājus, reizēm iet pie dziedniekiem un domā to ļaunāko. Bet varbūt vainīgas ir nelielas problēmas, ko viegli novērstu jebkurš ģimenes ārsts. Būtiski, lai par diagnozi tiek skaidrībā kvalificēti mediķi, jo ir lietas, ko mēs paši nevaram izšķirt. Piemēram, arī depresijai raksturīgi atmiņas traucējumi, apgrūtināta domāšana un koncentrēšanās, bet depresijai vajadzīga pavisam cita ārstēšana. Alcheimera slimību ir būtiski atklāt iespējami agrāk, lai deģeneratīvo procesu varētu sekmīgi bremzēt. Šim nolūkam pastāv virkne medikamentu. Pazīstamākais Alcheimera slimības pacients ir bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans, kurš, pateicoties zālēm, saglabāja dzīves kvalitāti un nodzīvoja ilgāk, nekā tika prognozēts.
"Pie mums šie medikamenti nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, tie ir ļoti dārgi. Diemžēl esmu redzējis, kā cilvēks viena vai divu gadu laikā no tāda, kam testējot atklājas zināmas atmiņas problēmas, kļūst par nepārtraukti uzraugāmu invalīdu, un 40–50 gadus vecumā tas ir īpaši traģiski. Pamatā šie cilvēki nonāk sociālās aprūpes institūcijās," stāsta ārsts.
Aprūpei – liela loma
Alcheimera demences piemeklētajam cilvēkam vajadzīga kvalitatīva aprūpe mājās vai sociālās aprūpes institūcijās, dienas centros u.c. Tur jābūt labiem apstākļiem, rehabilitācijas iespējām, dažādām nodarbēm, lai pacienta dzīves kvalitāti saglabātu pietiekami labu.
Cilvēki, kuri kopuši tuviniekus ar šādu diagnozi, zina, cik tas grūti, jo visu laiku jābūt klāt. Slimnieks var nokrist, savainoties uz asiem stūriem, aizmirst izslēgt gāzi, aizslēgt durvis... Mūsu tautas mentalitāte pārsvarā prasa, lai tuvinieki uzupurētos un koptu slimnieku mājās. No vienas puses, tas ir tiesa, ka mājās pat sienas palīdz. Starp savām ierastajām istablietām, ar kurām cilvēku saista emocionālas atmiņas, viņš jūtas labāk. "Tomēr pamest darbu un atteikties no privātās dzīves, lai pilnīgi nodotos slimnieka aprūpei – tas ir upuris, kuru īstenībā nevar un nevajag nest," atzīst M. Taube, "noteikti ir jāpieņem atbalsts no apkārtējiem, citādi arī paša aprūpētāja psihiskā veselība būs apdraudēta. Valstij un pašvaldībai jānodrošina, lai darbotos dienas centri, kur slimnieku var aizvest no rīta un vakarā atvest mājās. Arī uz sociālās aprūpes māju vai pansionātu var atvest viņa paša mēbeles un lietas, kas cilvēkam mīļas, tā veidojot emocionālu piesaisti. Tam kalpo arī radinieku fotogrāfijas, lieli pulksteņi un kalendāri – turot tos acu priekšā, ilgāk saglabājas atmiņa, un tas bremzē slimības attīstību."
Aprūpējot jāpievērš īpaša uzmanība pacienta dienas režīmam, racionālam uzturam un svara kontrolei (novērots, ka šie slimnieki bieži vēlas pārmērīgi ēst saldumus), personīgajai higiēnai un tualetes apmeklēšanai, traumu novēršanai (ko var radīt asi stūri, slidenas grīdas u.c.), garastāvokļa un emociju kontrolei (nodrošinot ierasto dzīves ritmu un pozitīvus iespaidus), klaiņošanas ierobežošanai, miega traucējumu novēršanai. Modri jāuzrauga arī vispārējā veselība, jo demences slimnieks, piemēram, nesaprot, ka ir paaugstināta temperatūra un jāiet pie ārsta.
Pret diskrimināciju
Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka diskriminācija pret veciem cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem izpaužas gan zemā ārstniecības un aprūpes kvalitātē, gan pacientu izstumšanā no sabiedrības, nepietiekamā finansējumā un no tā izrietošajās problēmās, komplektējot aprūpētāju dienestu personālu; negatīva attieksme nereti vērojama arī ģimenē, kur šie cilvēki tiek krāpti un izmantoti, viņiem velta nievājošus apzīmējumus. Sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem bieži vien nevar nosaukt citādi kā par tumsonīgu. M. Taube uzskata: "Sabiedrības nostāja ir saistīta ar valsts attieksmi. Jo stabilāka, attīstītāka, mierīgāka sabiedrība, jo humānāka attieksme. Tā ir arī katra indivīda kultūra, audzināšana, kas nāk no ģimenes. Labi, ka pēdējā laikā esam vairāk sākuši izglītot sabiedrību un augusi mediju interese par psihiatriju, kas līdz šim bieži bija tāds kā tabu."
***
DER ZINĀT
Mīti par Alcheimera slimību
• Tā vienkārši ir vecuma izpausme, kur nekas nav līdzams.
• Šis cilvēks ir nenormāls, ārprātīgs, traks.
• Viņš uzvedas kā bērns, tāpēc viņš ir arī jāmāca kā bērns.
• Ko var gribēt no veca cilvēka? Pret nepareizu uzvedību jāizturas iecietīgi.
• Plānprātīgajā cilvēkā ir iemiesojies ļaunais gars, kurš jāizdzen.
• Slimniekam nav atmiņas problēmu, viņš atceras visus bērnības notikumus.
***
AtgĀDINĀJUMI APRŪPĒTĀJAM
• Nav iespējams apturēt Alcheimera slimības gaitu, bet var ierobežot slimības izpausmes.
• Rūpējies arī par sevi!
• Der vienkāršot dzīves stilu, koncentrējoties pacienta aprūpei.
• Strukturē savu dienu.
• Pieņem atbalstu no citiem, jo vienatnē vari netikt galā.
• Saglabā humora izjūtu!
• Atceries, ka cilvēka nepareizo uzvedību diktē slimība, nevis paša izvēle.
• Tu dari labāko, ko šobrīd vari izdarīt.