Supermārkets kā bagātības radītājs

Grūti iedomāties, ka pirms gadiem desmit superlielveikali Latvijā bija kaut kas neparasts. Protams, ja par tādu neuzskata Rīgas Centrālo universālveikalu. Pašlaik vismaz trīs var uz šo godu pretendēt. Domina noteikti, bet mazākā mērā tirdzniecības centri Alfa un Dole.

Tomēr vēl pirms 45 gadiem lielveikals bija kaut kas unikāls pat ASV. Šāda tipa tirdzniecības centrs pirmo reizi parādījās tikai 1962. gadā. Tā radītājs Sems Voltons cienīja tikai divas lietas – naudu un pircējus. Tieši tāpēc viņš ir uzskatāms par mūsdienu tirdzniecības nerakstīto noteikumu "autoru", lai gan pats apgalvoja, ka tas bijis vienkārši laimīgs gadījums. Fakti liecina, ka pirmie supermārketi radīja šoku.

1967. gadā Arkanzasas štata pilsētā Moriltonā tika atklāts viens no pašapkalpošanās veikaliem Wal-Mart. Tas aizņēma 1000 kvadrātmetru lielu platību un atradās bijušās kokakolas ražošanas rūpnīcas ēkā (gluži kā mūsu Domina vai Alfa). Deivids Glāss, kas vēlāk kļuva par Wal-Mart tirdzniecības tīkla ģenerāldirektoru, savās atmiņās raksta: "Tas bija pats šausmīgākais no veikaliem, ko biju redzējis." Telpas remonts bija minimāls (galvenokārt plauktu pieskrūvēšana pie sienām). Uz ūdens caurulēm karājās pakaramie ar apģērbiem. Toties virs ieejas bija plakāts ar uzrakstu "Mēs pārdodam lētāk". Tomēr jau 1970. gadā Wal-Mart tirdzniecības tīklā bija 18 supermārketi un 18 universālveikali, bet kompānija pirmo reizi izlaida akcijas. 100 akciju varēja nopirkt par 1650 dolāriem, bet pēc 20 gadiem tās varēja pārdot par 25 miljoniem.

Puritānis no laukiem

Šā brīnuma radītājs Sems Voltons ir dzimis 1918. gadā Oklohomas štata pilsētiņā Kingfišerā. Vecāki bija fermeri, turklāt stingri puritāņi. Tāpat audzināja arī dēlu, un viņš jau bērnībā iegaumēja, ka galvenais cilvēka dzīvē ir darbs. Skolā zēns sāka iet Misūri štatā, kur bija pārcēlušies vecāki. Mācību laikā Sems dievināja divas lietas – amerikāņu futbolu (kopā ar skolas komandu pat kļuva par štata čempionu) un dažādu draudzības kontaktu dibināšanu. Turpat Misūri viņš beidza universitāti. Voltons ātri ievēroja, ka viņam labprāt uztic dažādus vēlētus amatus. Drīz vien viņš bija universitātes studentu padomes prezidents. Voltons atceras: "Es agri sapratu, ka citi atzīst mani par līderi. Galvenais noslēpums – sāc runāt ar cilvēku, pirms viņš ir sācis runāt ar tevi." Vēlāk šis atklājums tika izmantots tirdzniecībā.

Pēc universitātes beigšanas 1940. gadā Sems Voltons zināja vienu – viņš negrib būt fermeris. Tomēr viņam nebija arī konkrētu plānu, ko piedāvāt kā alternatīvu. Galu galā Voltons iekārtojās darbā tirdzniecības tīkla C. Penney veikalā, kur neiedzīvojās, un pārgāja uz tirdzniecības firmu Claremore. Arī šeit viņš nejutās ērti, toties iepazinās ar Helēnu Robsoni. 1943. gadā viņi apprecējās. Viens no laulības plusiem bija sievastēvs – veiksmīgs tirgotājs. Viņa dzīves filosofija pārsteidza Voltonu, modināja viņā godkāri. Semam nebija jāpiedalās aktīvā karadarbībā Otrajā pasaules karā, jo medicīnas komisija viņam atrada sirdsdarbības traucējumus. Voltonam nācās vadīt kādas militārās rūpnīcas saimnieciskos darījumus. Tas vairoja viņa ticību savām spējām, un pēc kara Voltons nolēma atvērt savu veikalu. Ar sievastēva palīdzību tā arī notika, un 1945. gada 1. septembrī Voltons Arkanzasas štata pilsētā Ņūportā (4000 iedzīvotāju) atvēra savu pirmo veikalu.

Laimes līkloči

Tomēr vadīt veikalu nebija nemaz tik viegli. No bankrota Semu glāba tikai divi faktori – veikals bija nomāts, bet tirdzniecības marka Ben Franklin bija iegūta frankšīzes sistēmā. Vienlaikus jaunizceptais tirgonis pastāvīgi apmeklēja kursus tirgotājiem, ko organizēja šī pati sistēma. Turklāt tajā darbojās centralizētas piegādes, kas pamatīgi atviegloja dzīvi. Drīz vien Voltons jau tik labi orientējās nacionālās tirdzniecības īpatnībās, ka spēja kaimiņu štatā atklāt piegādātājus, kuri sieviešu veļu un vīriešu kreklus pārdeva divreiz lētāk nekā Ben Franklin. Tomēr ar šo firmas zīmi Voltons nostrādāja septiņus gadus. Viņa veikals skaitījās labākais pilsētā, ģimenē bija trīs bērni un valdīja zināma labklājība. Pēkšņi idille beidzās, jo telpu nomātājs uzteica līgumu – nolēma ar tirdzniecību nodarboties pats.

Voltoni pārcēlās uz tikpat nelielu pilsētu Arkanzasā – Bentonvillu. Tomēr tagad tirgonis spēja nopirkt vajadzīgās telpas, lai būtu pilnīgi neatkarīgs. 1952. gadā tika atvērts veikals, kura nosaukums bija Five & Ten Centes (pieci un desmit centi) – mājiens par īpaši zemām cenām. Iedzīvotāji ātri novērtēja šo lētumu, bet Voltons drīz atvēra vēl vienu veikalu kaimiņu pilsētā, pēc tam vēl un vēl. 1957. gadā tirgotājam vajadzēja nopirkt monoplānu Ceccna, lai aplidotu visus veikalus. Šis paradums – personīgi kontrolēt tirdzniecības vietu darbību ? palika uz mūžu. Mainījās tikai lidaparāti.

Voltonam bija ne tikai paradums visu pārbaudīt. Par spīti plaukstošajam biznesam, viņš bija ļoti taupīgs, ja neteiksim ? skops. Viņa sieva pat paša veikalā preces vienmēr pirka, nevis vienkārši paņēma. Bērniem tika ieteikts taupīt kabatas naudu, bet pārpalikumu ieguldīt ģimenes biznesā, kas Voltonam savā ziņā bija kļuvis par gandrīz maniakālu ideju. Vēlāk viņš atzina, ka neesot bijis nevienas dienas, kad nedomājis par to, kā labāk pārdot.

Tomēr jāatzīst, ka šī apsēstība bija viens no panākumu cēloņiem. Viņš pats esot teicis: "Ja jūs pārlieku aizrauj skaista dzīve, jūs zaudējat kontaktu ar pircēju un nepievēršat uzmanību viņa apkalpošanai. Bet tieši tas ir jūsu galvenais pienākums." Sems Voltons visu mūžu palika uzticīgs bērnībā ieaudzinātajam puritānismam, jo strādāja šaurā kabinetā (3x6 metri), brauca ar vecu pikapu, nēsāja beisbola kreklu un vecu naģeni.

Supermārkets nomalē

Tolaik bija pierasts, ka lielveikali atrodas pilsētas centrā. Taču tur bija lielāka īres maksa, līdz ar to arī augstākas cenas. Nomalēs un mazpilsētās bija simtiem un tūkstošiem mazu veikaliņu un bodīšu. ASV tādus dēvēja par mom & pop (mamma un tētis), jo gandrīz vienmēr māte bija grāmatvede un pārdevēja, bet tēvs – direktors, sagādnieks un krāvējs. Arī veikalos valdošā atmosfēra bija atšķirīga. Centra veikalu pārdevēji atgādināja labi audzinātus muižas kalpotājus, kuri ir pakalpīgi, bet atturīgi. Toties mazajos veikalos valdīja gandrīz vai ģimenes noskaņa. Voltonam radās ideja apvienot abu formātu priekšrocības, vienlaikus novēršot trūkumus.

Tirgotājs nolēma atvērt lielveikalu nomalē, kur nomas maksa bija neliela. Tātad arī cenas būs zemākas, bet tas varēja pievilināt pircējus no visas apkārtnes, kas, pieaugot tirdzniecības apjomam, vēlreiz ļautu pazemināt cenas. Tomēr pat Voltons sākumā baidījās riskēt, jo lielveikalam vajag daudz pircēju, turklāt centra iedzīvotāji diezin vai brauktu uz nomali. Tikai 1962. gadā viņš izšķīrās un atvēra pirmo supermārketu Waltons Family Center Rodžersas pilsētā Arkanzasā. Veikalā tirgoja lēti, ar atlaidēm. Tirdzniecība padevās, un pēc diviem gadiem citā mazpilsētā tika atvērts vēl viens lielveikals, pēc tam vēl viens. Visas pilsētas atradās Arkanzasas štatā, bet to platība bija viens līdz četri tūkstoši kvadrātmetru. Galvenās grūtības radīja mom & pop atmosfēras radīšana lielveikalos. Īpašnieks visu laiku uzsvēra: jo lielāks veikals, jo vairāk jāizvairās no lielummānijas, saglabājot mazas tirgotavas noskaņu. Pats viņš pret klientiem patiešām izturējās ar visu cieņu.

Tajā laikā Voltonam radās arī cita kaislība – informatīvās tehnoloģijas. 1966. gadā viņš apmeklēja IBM kursus mazumtirdzniecības tirgotājiem. Mūsdienās Voltona radīto veikalos izmantojamo informātiku un loģistiku uzskata par vienu no viņa panākumu atslēgām. Piemēram, tirgotājs preču noliktavas izvietoja veikala perimetrā tā, lai personāls labāk redzētu, cik liels tajās ir nodaļā pārdodamo preču pārpalikums. Preču kodēšanu viņš sāka izmantot vēl 1980. gadā, turklāt tajā pašā gadā Wal-Mart tirdzniecības tīkls palaida telekomunikāciju pavadoni, kas nodrošināja sakarus un datu apmaiņu starp visām kompānijas filiālēm. Uzskata, ka tolaik Voltona kompāniju sakaru ziņā pārspēja tikai valsts.

Ko tad atstāja Sems Voltons?

Pasaulē lielāko tirdzniecības tīklu. ASV Wal-Mart pieder 79% visu tirdzniecības centru, kuros ir vairāk nekā 3600 veikalu. Ārpus valsts atrodas vēl vairāk nekā 1500. Kopumā tajos strādā vismaz 1,3 miljoni cilvēku. Gadskārtējais pārdošanas apjoms regulāri ir tuvu 300 miljardiem dolāru. Būtiski ir arī Voltona jauninājumi. Viņš pirmais sāka novietot kases pie izejas no tirdzniecības zāles, kas ļāva ar mazāku skaitu pārdevēju apkalpot vairāk pircēju. Veikalos bija milzīgs daudzums norāžu, kur meklējamas preces. Visiem Wal-Mart veikaliem ir vienāds plānojums, tāpēc viegli orientēties jebkurā no tiem. Kompānija sāka izlaist lētas preces ar firmas zīmi.

Ticēsim žurnāla Forbes reitingam, ka Voltonu ģimenes īpašums pārsniedz 80 miljardus dolāru. Katrs ģimenes loceklis ir planētas 20 bagātāko cilvēku skaitā. Tomēr visi ir tādi paši puritāņi kā tēvs. Nevienam tieši nepieder kompānijas Wal-Mart akcijas. Tās pārvalda Voltonu ģimenes fonds, kas izmaksā dividendes sievai un bērniem.

Uz augšu