Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nedēļas nogalē satikos ar bijušajām klasesbiedrenēm. Astoņas no desmit precējušās, sešām bērni.
Es vienīgā sajutos kā baltā vārna – ne man vīra, ne man bērnu, bet stāsts šoreiz nav par to, stāsts ir par to, ka acīmredzot ir labāk pagaidīt ar precēšanos un bērnu radīšanu, nekā sastrēbt karstu putru. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc tādi secinājumi.
Vakara sākums, kā jau tādos vakaros ierasts, – katra skaisti un plaši stāsta par laimīgo ģimenes dzīvi, rāda bērnu bildes, sajūsmā čalo par savu vīru, ar lepnumu stāsta par darbavietu utt. Vārdu sakot, ierastais scenārijs.
Interesantākais sākās pēc pusnakts, kad smalkās dāmas, sadzērušās šampi, sāk kratīt viena otrai dvēseli. Alelluja, kādi tik skeleti no skapjiem nesāka līst ārā.
Lai neieslīgtu romāna cienīgā aprakstā, īsumā pastāstīšu – viena būtu gatava nosist savu vīru, otrai ar vīru nav seksa jau divus gadus, pārējām jau ilgāku laiku ir mīļākie, divām nav, bet viņas būtu pārlaimīgas, ja tādi būtu.
Tikai viena no visām sievietēm bija pilnībā apmierināta ar savu dzīvi, un izskatījās, ka viņai patiesi ir laimīga ģimenes dzīve.
Lūk, un vai pēc šādiem stāstiņiem man jājūtas slikti, ka neesmu precējusies? Tieši otrādi, jūtos pārlaimīga, ka ar precēšanos neesmu steigusies.
Es klausījos viņu stāstos un biju patiesi šokā. Jo viena lieta, ja es neprecēta dzīvoju brīvās attiecībās, bet otra – ja sievietes ar gredzenu pirkstā vaļojas. Man šķita, ka vīrieši ir tie cūkas, kuri pamet sievas ar maziem bērniem un sačakarē ģimeni, taču izrādās - gandrīz katrai sievietei galvā norisinās tādas domiņas, ka večiem labāk tās būtu nezināt.