"Es apdziedu burvju mākslinieku, kura instinktu ir apbrīnojami asinājusi vajadzība, šī labā māte, īstā gudrības patronese..." dzejprozas krājumā "Parīzes splīns" rakstīja franču dzejas ģēnijs Šarls Bodlērs. Jo triki taču ir vien skaisto ilūziju pasaule, kuru īstenībā radījusi mūsu dvēsele. Un brīnumu nav.
Skaisto ilūziju pasaulē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ir tikai viņi – iluzionisti – un mūsu cilvēciskā uztvere. Tomēr, raugoties viņu trikos, gribas tiem ticēt. Tāpēc jo interesanta šķita vasaras beigās pavīdējusī ziņa, ka Rīgā plāno izveidot Baltijas valstīs pirmo privāto iluzionisma vēstures muzeju – teātri – vietu, kur piepildīties sapnim pēc ārpus realitātei esošā.
Tā būs īsta burvestību saliņa, kur ienākot būs sajūta, ka esi nokļuvis nereālā telpā. Burvju teātrī skatītāju uzrunās maģiskais spogulis, paziņojot: "Tu gan šodien jauki izskaties!" Burvestība tomēr ar to nebeigsies, jo nākamajā brīdī cilvēks varēs bailēs saspringt, pēkšņi saskatot nevis savu atspulgu, bet gan savas sejas skeletu. Un kur nu vēl mīlestības ārijas, kas skanēs no dziedošā puķpoda, un 1880. gadā Francijā darinātās Laterna Magica (Burvju lampas) izrādes. Citā istabā varēs uzlikt burvju brilles un visa pasaule pēkšņi sagriezīsies kājām gaisā…
– Burvju mākslinieks aizrauj ar pārsteigumu un brīnumu, un šim garam ir jāturpinās arī muzejā. Esam iecerējuši tā telpas padarīt dzīvas – būs daudzi eksponāti, un tie visi, cilvēkam ieejot, spēlēs, runāsies, skanēs. Eksponātus meklējot, esam apskraidījuši neskaitāmus antikvariātus un piedalāmies arī pasaules antīkā iluzionisma izsolēs, kur pērkam pasaules slaveno burvju mākslinieku plakātus, burvju rīkus, rekvizītus, – aizrautīgi stāsta ieceres autori – Latvijā un aiz tās robežām plaši pazīstamais iluzionistu pāris – DACE UN ENRIKO PECOLLI. Iesākusies par jaunveidojamo muzeju, mūsu saruna tomēr ik pa laikam izvēršas aiz galvenās tēmas robežām. Jo ir taču tik interesanti uzzināt – kāda tad ir burvju pasaule mūsdienās!
Iluzionisma senatnes šarmu meklējot
Triku meistari stāsta, ka iedvesmu muzeja izveidei guvuši pirms diviem gadiem Parīzē, piedaloties Eiropas pirmajā iluzionisma vēstures kongresā. Licies – kāpēc Parīzē var pastāvēt veseli trīs burvju mākslas muzeji, bet Latvijā nav neviena? Vācijā antikvāri ir iegādājušies savā īpašumā pat kādu senu pili, kas tagad tiek lepni saukta par Maģisko mākslu pili. Bet arī mūsu valstij taču ir senas iluzionisma tradīcijas! Starpkaru Latvijā bijis modē mentālais iluzionisms – burvju triki, kas skatītājam liek noticēt, ka viss notiek ar domu spēku. Tāpat savi piekritēji bija musculreading (burtiskā tulkojumā no angļu valodas – muskuļu nolasīšana), kad mags nolasīja cilvēka domas un viņa iespējamo rīcību pēc viņa muskuļiem. Ievērojams šīs burvju mākslas jomas meistars bijis slavenais Jurijs Kastorskis – ilggadējais Latvijas Filharmonijas mākslinieks, kura tēvs bija 30. gadu izcilais mags Kastello. Bet kādas tendences pastāv mūsdienu burvju mākslā? – Spilgtākās ir divas – cienīt mūsdienu vērtības un lūkoties nākotnē. Jaunieši, kuri vēlas augt kā burvju mākslinieki, nemācās no tā, kas ir bijis pagātnē. Daudz kas no tā, kas ir bijis, ir miljonkārt ģeniālāks par to, ar ko triku meistari pārsteidz mūsdienās. Daudzi no šiem trikiem vairs nav atdarināmi pat ar mūsdienu it kā bezgalīgajām tehniskajām iespējām – piemēram, Hudīni smalkās, virtuozi izstrādātās pulksteņierīces, – stāsta Dace. Nesen kāds amerikānis – vienīgais visā pasaulē! – atjaunojis vienu no šīm sistēmām un pārdevis par piecdesmit tūkstošiem eiro. Mūsdienu tendence ir, ka triku veidošanā daudz iesaista elektroniku. – Mums šķiet, ka šādus trikus var veidot principā jebkurš, kuram piemīt aktiera dotības un kurš māk manipulēt ar datortehniku. Mūsdienās kaut kur pazūd iluzionisma īpašais šarms, plastika, manipulācijas iespējas. Tāpēc mūsu interešu lokā ir izpētīt sīki un smalki, cik vien ir iespējams, visu par iluzionisma vēsturi vispirms šeit pat, Latvijā, – uzsver Dace.
Rīga – Baltijas burvju mākslas centrs
– Vai pie jums ir iluzionistu klubs? – pirms 11 gadiem, ierodoties Latvijā, jautājis Enriko. Protams, nekā tamlīdzīga pie mums nebija. Un nu jau piecus gadus Pecolli pāris organizē burvju mākslinieku tikšanās, mēģinot apzināt visus iluzionistus, kas kādreiz Latvijā ir strādājuši šajā jomā. – Uz mūsu pasākumiem Latvijā regulāri ierodas kādi piecpadsmit cilvēki. Mums ir labas attiecības arī ar lietuviešiem un igauņiem. Kad viņi atbrauc uz Rīgu, tad jau skaitā esam trīsdesmit, – stāsta Dace. Tā nu šodien Latvijas galvaspilsēta ir izveidojusies par Baltijas iluzionisma centru. Un amizantākais, ka tas viss – pateicoties itālietim!
Bet kādas ir attiecības burvju mākslinieku starpā? Cik daudz iluzionistam nākas ziedot, lai skatītājiem liktu noticēt, ka vari paveikt brīnumu? Šis jautājums mani interesē, jo zināmā mērā esmu iespaidojusies no pērnajā ziemā rādītās režisora Kristofera Nolana filmas "Iluzionists". Īsumā tās sižets bija šāds – divi Viktorijas laikmeta burvju mākslinieki savā starpā uzsāk sacensību, kas palēnām pāraug nežēlīgā cīņā, lai atklātu otra sāncenša triku noslēpumus. Vai mūsdienu burvju pasaulē arī pastāv sacensības gars un hierarhija? – Nav nekādas starpības, vai esi iluzionists, triku meistars, burvju mākslinieks vai mags – tie visi ir sinonīmi. Kādā Latvijā 20. gados izdotā grāmatā, kas stāsta par burvju māksliniekiem, atklāju, ka toreiz viņus sauca arī par melnmāksliniekiem. Ja kāds mēģina iestāstīt, ka starp triku meistariem pastāv kāda hierarhija, tās ir muļķības, kas liecina, ka cilvēks neorientējas šajā jomā, – attrauc Dace. Kopā sanākot Latvijas un Baltijas iluzionistiem, esot parasts, ka katrs triku meistars brīvprātīgi parāda divus trīs trikus, kuri pēc tam tiek apspriesti. Savas karjeras gaitā Pecolli pārim ir nācies arī strādāt kopā ar daudziem pasaulē plaši atzītiem burvju māksliniekiem (Dacei ir pat slavenību albumiņš, kurā ir ap piecdesmit ierakstu) – piemēram, ar slaveno amerikāni Lasvegasas dižāko magu Džefu Makbraidu, kuram īpaši padodas ezoterikā balstītie, ar uguns izmantošanu saistītie un triki ar maskām. Kādas ir izjūtas burvju māksliniekam, vērojot savu kolēģu trikus? – Sākumā noteikti ir emocijas – prieks par izdevušos šovu un tikai pēc tam sākam analizēt, kā viņš to visu ir paveicis, – atbild Dace.
Katrs mākslinieks – vienīgais un vislabākais
Viņa stāsta, ka nerakstītais triku meistaru ētikas kodekss neļauj rādīto brīnumu nianses atklāt skatītājiem, kurus burvju mākslinieki savā starpā dēvējot par layman (tulkojumā no angļu valodas – neprofesionāļi jeb vientieši). Bet vai savā starpā iluzionisti dalās ar triku noslēpumiem? – Protams, neviens neatklās sava trika noslēpumus, kamēr tas ir jaunatklājums, kuru izrādot var nopelnīt labu naudu. Situācija mainās, kad redzi – tevi sāk kopēt – turklāt ne vienmēr tādā tehnikā, kā tu to dari, pat sabojājot trika efektu. Tie mākslinieki, kas akli kopē viens otru, patiesībā pierāda, ka viņi šo darbu nemīl līdz galam. Viņi varbūt vēlas nopelnīt vieglu naudu, bet to uzreiz jūt, – stāsta Dace, uzsverot – pret kopētāju burvju mākslinieku aprindās nekad nebūs respekta, viņam nebūs arī profesionālās izaugsmes iespēju. Konkursos viņš saņem viszemākās atzīmes, viņam arī nepiedāvā nekādus līgumus, jo kāpēc gan izmantot plaģiātu, ja var izmantot oriģinālu? Arī Pecolli izjutuši šo parādību, kad parādījušies sekotāji viņu izgudrotajam trikam ar ziepju burbuļiem (tas ir ārkārtīgi krāsains šovs, kura kulminācija – krāsainā ziepju burbulī ietverts cilvēks). Nolēmuši – ja jau kopē, tad vismaz pareizi, nesabojājot trika jēgu. Un viņi izdevuši līdz šim pasaulē vienīgo profesionālo burbuļu triku mācīšanas disku.
Pēc kādiem kritērijiem burvju mākslinieki vērtē cits citu? – Uzreiz jau var just, kurš rāda trikus tikai naudas, kurš – tikai prestiža dēļ. Cilvēks var būt apbrīnojams manipulators, bet viņam var trūkt dzirksts, kas liecina par radošu individualitāti. Pasaules iluzionistu apritē visaugstāk novērtē inovāciju, individualitāti un personību. Tāpēc katrs triku meistars cenšas attīstīt savu stilu, žanru, metodi. Tie, kas kopē, vairāk ir triku tehnoloģiju ražotāji, nevis mākslinieki, jo māksliniekam tas ir prestiža jautājums – viņš vēlas būt savā jomā vienīgais un vislabākais.
Dace teic, ka viņai tuvāks ir priekšstats, ka iluzionisms ir krāšņs šovs ar skaistiem, dārgiem tērpiem. Tomēr, kā izrādās, viena no jaunākajām tendencēm burvju mākslā šodien ir ielas maģija (street magic), kuras izcilnieks ir amerikānis Deivids Bleins (tas pats, kurš pazīstams kā "cilvēks stikla lodē"). – Kur paliek burvju mākslas klase un elegance? – retoriski jautā Dace.
Līdz ar iluzionisma muzeju Latvijā iecerēts arī izveidot pirmo iluzionistu klubu, nākotnē izvēršot līdzīgu organizāciju arī visas Baltijas mērogā. Tas nepieciešams, lai baltiešiem būtu teikšana pasaules iluzionistu čempionātos. Jo katra valsts – Anglija, Francija, Vācija, Spānija – organizē savus nacionālos iluzionisma kongresus, kuros, maksājot ļoti augstas dalības maksas, var piedalīties arī citu valstu pārstāvji. Šajos pasākumos tiek noteikti gada labākie burvju mākslinieki, notiek krāšņs noslēguma šovs. – Pēc četriem vai sešiem gadiem arī Latvija varētu iegūt tiesības rīkot pasaules iluzionisma kongresu, – prognozē Dace.
***
Daces un Enriko Pecolli burvju arsenālā ir:
tuvplāna triki (close up magic), kas notiek ļoti tuvu – cilvēka rokās
inovācijas žanrs (ziepju burbuļu šovs)
transformācijas iluzionisms (astoņās sekundēs tiek nomainīti astoņi tērpi)
antīkās maģijas šovs
šobrīd izstrādā programmu mentālajā iluzionismā.