Vai dārza gloksīnijas rudenī jārok ārā, vai arī tās var palikt dobē?
Kā pārziemināt...inkarvilejas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vija Līberte Zaļeniekos
Ģintī ir 14 sugas, kas savvaļā sastopamas Vidusāzijā, Tibetā un Ķīnā. Pie mums biežāk izplatīta ir Delavē inkarvileja (Incarvillea delavayi), kas sasniedz līdz 60 cm augstumu, zied jūnijā, jūlijā aveņsārtiem ziediem, kuri pēc formas līdzinās gloksīniju ziediem (nepārstādīta vienā vietā var augt vismaz 5–6 gadus), un Meira inkarvileja (Incarvillea mairei) — līdz 40 cm augsts augs ar lieliem, sulīgi karmīnsārtiem ziediem, zied jūnijā un jūlijā.
Latvijas rietumu un centrālajos rajonos šie dekoratīvie bignoniju dzimtas augi ir pietiekami ziemcietīgi, tomēr kailsalā stādījumus ieteicams piesegt ar sausu kūdru apmēram sprīža augstumā un papildus noklāt ar skujkoku zariem. Inkarvilejas (tautā dēvētas par dārza gloksīnijām) necieš ilgstošu sniegūdeņu krāšanos sakņu sistēmas zonā, tad gumi var sapūt.
Austrumu rajonos bargās ziemās augi var ciest no sala vai izsalt, tāpēc drošāk rudenī (septembrī) paresninātos, 15–20 cm garos, burkāniem līdzīgos gumus izrakt (parasti tos norok vienlaikus ar dālijām). Tos labi apžāvē siltā un sausā vietā, attīra no augsnes paliekām un glabā līdzīgi dāliju gumiem — sausā vietā, kastītēs, apbērtus ar kūdru, lai pārāk nesakalst, +5°C temperatūrā.
Pavasarī inkarvilejas var pavairot, ar nazi uzmanīgi sadalot vecos gumus. Jāgriež tā, lai pie katras atdalītās daļas būtu vismaz viens asniņš. Griezuma vietas rūpīgi apžāvē un pirms stādīšanas apstrādā ar sēra vai kokogles pulveri.
Konsultēja Ilmārs Graudiņš, Grobiņas privātā botāniskā dārza saimnieks.