Sapratne

Pavērojiet uzmanīgi un jūs ieraudzīsiet, ka visbiežāk cilvēki, lai gan runā viens ar otru, neko no otra sacītā nedzird. Katrs tikai izsaka savu sakāmo un viss, otra sacītais, otra argumenti atduras kā pret sienu. Katrs kā spītīgs lopiņš turas pie savas taisnības. Es negribu kritizēt šādu uzvedības modeli, tikai vēršu jūsu uzmanību uz šo faktu un rosinu padomāt kāpēc tā notiek, kāds tam ir iemesls. Un iemesls ir ļoti vienkāršs, patiesie nesaskaņu iemesli vienmēr ir apslēpti zem no tiem izrietošos argumentos (atbalsta punktos).

Šādu virspusēju argumentu kauja ir bezjēdzīga, tai ir tikai tik liela jēga cik šie argumenti ved pie patiesā nesaskaņu iemesla (atbalsta punkta). Ja sarunu biedri viens otram neuzticas vai muļķības dēļ nespēj saskatīt domstarpību cēloņus, tad labāk vispār nerunāt, bet kopā gremdēties klusumā un caur to rast kādu saskaņu. Diemžēl mūslaikos muļķība māca ko citu – ir jārunā, vienalga kā un vienalga ko, bet ir jārunā. Muļķība gan nepaskaidro, ka nesaskanīga runāšana tikai padziļina pretrunas. Ja gribi sarīdīt divas vienu otru nesaprotošas cilvēku grupas, tikai liec tām runāt vienalga ko tā, lai tie nespētu saprasties. Šādi runājot, ar katru pateikto vārdu viņi attālināsies viens no otra. Taisnība ir gan vieniem, gan otriem, bet ja viņi nesaprot otru, tad savas taisnības aizstāvēšana labākajā gadījumā pārvērtīsies skumjās par nesapratni, bet primitīvākos eksemplāros tas izsauks naidu un agresiju. Pavērojiet plašsaziņas līdzekļu darbību caur šādu prizmu, nu jums top skaidrs kā tiek savstarpēji sarīdītas valstis, tautas, cilvēki?!

Sapratnes veicināšanai, diskusijai ir jābūt godīgai, kad sarunu biedri patiesi cenšas saprast un novērst domstarpību cēloņus. Diemžēl vai par laimi šādas sarunas ir retums, jo ātri apdomāt un mainīt savus dziļākos uzskatus spēj reti kurš.

Visbiežāk, ja sarunā tiek skarta kāda pamat atziņa, tad oponenta tūlītēja reakcija būs noraidoša vai ignorējoša. Tu vari dūdot cik gribi, neviens uzreiz domas nemainīs. Lai panāktu izmaiņas, cilvēks ir jāieinteresē pārdomāt attiecīgais jautājums, viņam ir jādod informatīvā bāze par ko domāt (argumenti) un laiks, un tad varbūt tas mainīs savus uzskatus. Un atkal, pavērojiet plašsaziņas līdzekļus, ko viņi dara, maļ vienu un to pašu neskaitāmas reizes visdažādākajās formās. Kāpēc?! Tāpēc ka viņiem ir jāmaina cilvēku domas, bieži vien kardināli un uz muļķību. Pārliecināt cilvēku par kaut ko neeksistējošu nav tik vienkārši kā izskatās, cilvēks tak redz, viņa iekšējie aizsargmehānismi strādā, tāpēc presingam ir jābūt nepārtrauktam un pamatīgam. Un vēl jāsaprot, ka muļķības tiražēšanas mērķis mazāk ir pārliecināt mūs par kādas aplamības pareizību, bet gan panākt, lai mēs neatrastu Patiesību. Atcerieties to, kad atkal sāksiet domāt kura no neskaitāmajām muļķībām ir patiesa.

Mūsu uzdevums ir atspēkot muļķību, pārliecināt par muļķības kaitīgumu. Tas ir grūti, bet izpildāmi. Mums ir jāpārliecina nemelojot, nestrīdoties, neapvainojot. Mums ir jāiejūtas oponenta ādā, Mums ir jāsaprot viņš un viņa viedoklis labāk par viņu pašu. Mums ir jāiejūtas muļķībā, tikai tā Mēs varam būt gudrāki par muļķības pārņemtajiem un izārstēt tos.

Iejušanās ir sevis nostādīšana otra vietā. Iejūtoties kāda ādā mēs īslaicīgi pārvēršamies par to, kas ļauj mums saprast otru kā sevi pašu. Pārvēršoties mēs mainām savu atbalsta punktu, uz brīdi aizmirstam savu uzskatu sistēmu un pieņemam otra.

Mēs nedrīkstam žēlot spēkus šīs tehnikas apguvē, pilnveidošanā un mācīšanā, jo tikai tā Mēs varam saprast citus un caur to sadzīvot ar tiem mierā un saticībā.

Esot muļķības ieskautiem Mums ir jāmaskējas. Starp vilkiem dzīvo, kā vilkam jāgaudo, starp muļķiem dzīvojot, kā muļķim jārīkojas. Nedarīt tā ir muļķība, jo bars necieš izlecējus. Nevis vadoņus, kas ir daļa no bara, savējie, kas ir mazliet pārāki, bet tieši izlecējus, kas vīzdegunīgi domā, ka ir gudrāki, labāki, spēcīgāki utt. par tām pabirām – baru. Tāpēc muļķi necieš gudros un pareizi dara, tāpēc muļķi paši izrēķinās ar saviem gudrākajiem pārstāvjiem, ja šie gudrie izrādās muļķi. Un viņi ir muļķi, ja nesaprot maskēšanās lielo nozīmi.

Tāpēc nepieļausim šo kļūdu un esot gudriem būsim muļķi. Pieņemsim muļķību, bet nepadosimies tai, tikai caur pieņemšanu nāk sapratne. Izmantosim muļķību savā labā, cīņā ar muļķību nekautrēsimies pieņemt nevienu no tās daudzajām formām, ja tas šķiet nepieciešams.

Gudra rīcība nav noliegt muļķību, gudra rīcība ir kontrolēt muļķību. Muļķība pārstāj par tādu būt nonākot gudra cilvēka rokās un otrādi, muļķis jebko pārvērtīs muļķībā. Kontrolējama muļķība, lūk mūsu ierocis ar ko Mēs uzveicam muļķību.

Fragments no «Alūksnes gudro protokoliem»