“Es nezinu, kas šajā valstī būs pēc mēneša.” Tik godīgi konferencē “Biznesa prognozes 2010” šonedēļ teica ekonomikas ministrs Artis Kampars. Protams, patīkami, ka kāds politiķis neizliekas zinošāks un varošāks nekā ir, tomēr optimismu šī ministra atzīšanās nevairo.
Protams, var teikt, kāds nu te optimisms vispār iespējams, tomēr brāļi leiši – kā liecina šodien publiskotā aptauja – ir mundrāki. 49,6% uzskata, ka situācijas uzlabošanās vairs nav aiz kalniem, pesimistiski nākotni redz tikai 25% (BNS, 29.10.2009.)
Nu, labi – nav ko žēloties par mūsu žēlošanos (atvainojos par vārdu spēli). Gribu pastāstīt ko priecīgāku. Kā parasti raksturo Latvijas resursus? Meži. Ostas. Viss. Šonedēļ satiku Latvijas ģeogrāfu un ģeoloģu vidē labi zināmu cilvēku, ģeoloģijas zinātņu doktoru Astrīdu Freimani. Freimaņa kungs apmēram stundu garā “lekcijā” pamanījās izstāstīt, kādi tik dabas resursi Latvijā patiesībā ir, turklāt runa ir ne tikai par publiski izskanējušajiem dabasgāzes krātuvju vai naftas iegulu projektiem. Dzelzs, dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens, kvalitatīvi māli, kas mūsdienās noder ne tikai ķieģeļu ražošanai, utt. Nav jau runa par to, ka Latvija pēkšņi sāktu braši eksportēt kādas izejvielas. Runa ir par ļoti ievērojamiem naudas ietaupījumiem (transporta izdevumi), par naudas palikšanu Latvijā, ja mēs šos resursus attīstītu un izmantotu paši savā ceļu būvē, būvniecībā utt. Citiem vārdiem sakot, Latvija ir gana bagāta resursiem, atliek vienīgi tos izstrādāt.
Tas nu būtu uzdevums jau pieminētajam Kampara kungam – attīstīt šo virzienu. Cik saprotu, pirmais darbs atgūt tos pētījumus, uzmērījumus, kartes, kas juku laikos noklīduši, jo, kā zina stāstīt ģeoloģijas veterāns, itin bieži Latvijā ierodas interesenti no citām valstīm, kuriem portfeļos nez kāpēc ir Latvijā savulaik izstrādātās ekspertīzes. Latvijas resursu atbalstīšana būtu īsts pārbaudījums Kamparam, jo, protams, ir spēcīgi lobiji, kuri vēlas saglabāt mūsu atkarību no ievestajiem resursiem (jo īpaši enerģētikā).
Ja Kampara atbildībā vismaz daļēji ir arī tūrisms, tad nākamais uzdevums viņam būtu panākt, lai valsts atgūst kontroli pār dziednieciskajiem ūdeņiem (košākais gadījums – Ķemeri), kas speciālistu vērtējumā arī ir neizmantots, ievērojams resurss. Ja kaut kādi privatizācijas lēmumi ir jāanulē, tad tas ir jādara. Kampara pārziņā ir arī būvniecība, un te mēs nonākam pie lietas, par kuru mūsu kokrūpnieki runā jau gadiem. Runa ir par būvnormatīvu vēršanu par draudzīgākiem koka izmantošanai. Nu, nav mūsdienās kokmateriāli a priori ugunsnedroši, neizturīgi bla bla bla. Ja valsts izdarītu vajadzīgās izmaiņas normatīvajos aktos, tad arī mazāk būtu vaimanu par kokmateriālu ar zemu pievienoto vērtību eksportēšanu.
Cienītais Kampara kungs! Var jau būt, ka neviens tiešām nezina, kas valstī notiks pēc mēneša, tomēr jums un jūsu ministrijai ir ko darīt. Un praksē veicināt to Latvijas ekonomikas pašpietiekamību, par kuru runā konkurējošo partiju pagaidām vēl ierindas biedri.
Vairāk ŠEIT
