Misis prezidente?

Līdz 2008. gada beigām, kad Amerikas Savienotajās Valstīs notiks prezidenta vēlēšanas, vēl ir daudz laika, taču galvenie šā amata kandidāti jau sākuši gatavoties cīņai. Ļoti ticams, ka kļūt par pirmo sievieti prezidenti ASV vēsturē vēlas arī eksprezidenta Bila Klintona dzīvesbiedrene Hilarija.

Kā vēsta žurnāls Time, senatore no Ņujorkas štata Hilarija Klintone sākusi nopietni gatavoties ASV prezidenta vēlēšanām. Hilarija jau sen tiek dēvēta par vienu no iespējamajiem pretendentiem uz valstī augstāko posteni, ko 2001. gada sākumā atstāja viņas dzīvesbiedrs Bils Klintons, taču nekādus oficiālus paziņojumus par gatavību kandidēt viņa līdz šim nav sniegusi. Atbildot uz visiem jautājumiem, senatores štābs apgalvo, ka Hilarija pašlaik ir ļoti aizņemta ar gatavošanos Senāta vēlēšanām, tāpēc par prezidenta vēlēšanām runāt pagaidām esot pāragri.

Var iegūt visu un var zaudēt visu

Time tomēr uzskata, ka Hilarijas priekšvēlēšanu štābs, kam jānodrošina viņas uzvara novembrī gaidāmajās Ņujorkas štata senatora vēlēšanās, jau aktīvi darbojas, lai īstenotu jaunus, krietni ambiciozākus mērķus. Par senatora vietu, ko Hilarija ieņem kopš 2001. gada janvāra, nav gaidāma nopietna cīņa, taču priekšvēlēšanu komanda jau savākusi 33 miljonus dolāru finansējuma. Eksperti uzskata, ka pēc senatora vēlēšanām prognozējams vismaz 10 miljonu "pārpalikums", kas kalpotu kā starta kapitāls līdzekļu uzkrāšanai prezidenta vēlēšanu kampaņai.

Bez tam Klintone uzstājusies ar virkni programmatiska satura runu, kas aptver visplašāko problēmu spektru — sākot ar enerģētisko politiku un beidzot ar lauku iedzīvotāju ikdienas problēmām. Runu pamatā ir centriska pozīcija, un tās acīmredzami ir orientētas uz politiski neitrālākas auditorijas vēlmēm. Un visbeidzot: tieši pēc šādas pašas shēmas 1991. gadā rīkojās Bils Klintons — gadu pirms savas pirmās prezidentālās kampaņas. Pārbaudītas vērtības, kā zināms, nerūs.

Tomēr konkrētu atbildi bijusī ASV pirmā lēdija nesniedz. Eksperti nešaubās, ka viņa savu izvēli joprojām nav izdarījusi, jo neveiksmes gadījumā Hilarija riskē sagraut arī savu līdz šim ļoti sekmīgo senatores karjeru — t.i., izvēloties startēt prezidenta vēlēšanās, viņa tikpat labi var iegūt visu, kā arī zaudēt visu. Politiski, protams.

Zilonis un ēzelis

No malas raugoties, daudziem šķiet, ka abas ASV lielās partijas ir ļoti līdzīgas, taču atšķirības, kas starp tām pastāv, īstenībā ir ievērojamas.

Tā republikāņi (partijas simbols — zilonis) uzskata sevi par ASV "tēvu dibinātāju" ideoloģijas turpinātājiem. Šīs ideoloģijas pamatu pamats ir princips, ka valstij cik iespējams mazāk jāiejaucas ekonomiskajos procesos, neapgrūtinot pilsoņus ar nodokļiem, kā arī jāļauj pilsoņiem pašiem tikt galā ar savām problēmām (šīs nostājas dēļ republikāņi ir kaislīgi šaujamieroču nesāšanas un brīvas pārdošanas atbalstītāji). Savukārt no morāles viedokļa republikāņi tradicionāli tiek uzskatīti par konservatīviem un reliģioziem. Viņi ir pret nāvessodu atcelšanu, abortu legalizāciju un viendzimuma laulībām, tāpat šīs partijas biedri ir tradicionāli ģimenisko vērtību aizstāvji.

Galvenais republikāņu balsts, protams, ir Teksasa — Bušu dinastijas dzimtene un vienīgais ASV štats, kas oficiāli joprojām ir neatkarīga valsts un kur republikāņu sludinātās normas daudzviet ir ikdiena, par spīti federālo varas iestāžu pūliņiem apkarot Teksasas kovboju vēlmi regulāri pašaudīties vai "neiecietības izrādīšanai atšķirīgas seksuālās orientācijas dēļ". Tāpat republikāņus vienmēr atbalsta mazpilsētu un laiku iedzīvotāji.

Savukārt demokrāti (ar savu simbolu ēzeli) tiek uzskatīti par daudz kreisākiem, sociāli orientētiem un daudzkārt liberālākiem morāles vērtību ziņā. Šīs partijas programmu vispilnīgāk atspoguļo Franklina Rūzvelta — vienīgā ASV prezidenta, kas amatu ieņēma četrus termiņus pēc kārtas (1932—1945), — Jaunais kurss, kas paredzēja sociālo garantiju pieaugumu un darba devēju tiesību atlaist darbiniekus ievērojamu ierobežošanu. Tieši Jaunais kurss, pēc daudzu domām, palīdzēja ASV pārvarēt 30. gadu Lielo depresiju un padarīja ASV par ekonomikas gigantu.

Kad 1992. gadā Klintons kļuva par prezidentu, analītiķi vienprātīgi sāka runāt par "demokrātu ēras" sākšanos ASV vēsturē, dēvējot viņu par Rūzvelta mantinieku. Kopš Harija Trumena Klintons kļuva par pirmo amatā atkārtoti ievēlēto demokrātu pārstāvi, valsts ekonomika piedzīvoja uzplaukumu, bezdarbs bija minimāls, savukārt Klintons, tāpat kā savulaik Rūzvelts, aktīvi pievērsās iedzīvotāju sociālās aizsargātības līmeņa celšanai. Taču analītiķu cerības izplēnēja 2000. gadā, kad Klintona viceprezidents Als Gors zaudēja Džordžam Bušam, bet republikāņi vēl papildus ieguva vairākumu arī abās Kongresa palātās.

Tomēr demokrātu pozīcijas ir ļoti spēcīgas lielajās pilsētās — Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā — un starp iedzīvotājiem ar augstāko izglītību. Tāpat demokrātus līdz šim atbalstīja arī vairākums sociāli vismazāk aizsargātās iedzīvotāju daļas — melnādainie amerikāņi. Jāpiebilst, ka par vēl vienu demokrātu citadeli vienmēr tika uzskatīta Kalifornija, taču kopš šā štata gubernators ir Arnolds Švarcenegers, demokrātu pozīcijas Kalifornijā ir jūtami sagrīļojušās.

Ņemot vērā demokrātu partijas liberālo filozofiju, izglītotas, enerģiskas un gandrīz patstāvīgas sievietes izvirzīšana par prezidenta amata kandidāti būtu tikai likumsakarīga, un tas Hilarijai dod ievērojamas cerības.

Misis Klintones plusi

Neraugoties uz jau minētajām krasajām atšķirībām, kādas eksistē starp republikāņu un demokrātu piekritējiem, visa ASV sabiedrība, lai arī par cik demokrātisku tā tiktu uzskatīta, tomēr ir ļoti konservatīva. Lai arī cik politkorekti, piemēram, savas pirmās prezidentūras laikā rīkojās Džordžs Bušs, ieceļot augstos amatos uzreiz divus afroamerikāņus (Kolinu Pauelu un Kondolīzu Raisu, no kuriem amatā vairs gan atrodas tikai Raisa), šis solis nepalielināja viņa popularitāti, turklāt nevis kādu rasistisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka vidusmēra amerikānis ir pieradis redzēt vadošos amatus baltos vīriešus "labākajos gados".

Tomēr arī misis Klintonei netrūkst plusu. Bils Klintons savas prezidentūras laikā īpaši neslēpa, ka ieklausās sievas padomos, savukārt viņa memuāros daudzviet atrodamas piebildes, ka daudzi valstiski svarīgi jautājumi apspriesti ar Hilariju. ASV arī valda uzskats, ka Hilarija upurējusi savu juristes karjeru vīra politiskās karjeras labā, taču tagad, kad vīrs no lielās politikas aizgājis, bet meita pieaugusi, misis Klintone beidzot sākusi strādāt savā labā. Viņa arī ir pirmā prezidenta dzīvesbiedre ASV vēsturē, kas pēc vīra aiziešanas no prezidenta amata ieņēmusi vēlētu amatu un sākusi savu politisko karjeru.

Savu lomu, protams, spēlē arī atmiņas par ASV ekonomisko uzplaukumu "Klintona laikā", un visam šo faktoru kopumam vēlētāju acīs vajadzētu liecināt par vērā ņemamu politisko pieredzi, tostarp arī valsts vadīšanā. Ne jau velti Džordžs Bušs vairākkārt uzsvēris, ka misis Klintone varētu kļūt par republikāņiem bīstamu pretinieku prezidenta vēlēšanās. Tiesa, iespēju, ka viņa varētu šajās vēlēšanās arī uzvarēt, republikāņi pat nepieļauj.

Ko darīt ar Bilu?

Šobrīd Hilarijas priekšvēlēšanu štābā strādā 32 cilvēki, kuriem nule pievienojies arī interneta tehnoloģiju speciālists, un štābam palīdz 13 konsultanti un lielākā daļa Hilarijas senatores biroja darbinieku, taču viņas galvenais balsts, protams, varētu būt dzīvesbiedrs, kas jau vairākkārt paziņojis, ka labprāt redzētu sievu prezidenta krēslā. Bila Klintona atbalsts Hilarijai nodrošinātu arī daudzu partijas biedru un vēlētāju atbalstu, kā arī ievērojumus finansiālos papildinājumus kampaņas budžetā. Tomēr jautājums par Bila Klintona līdzdalību viņa sievas prezidentālajā kampaņā paliek atklāts.

Vājais punkts slēpjas tajā, ka Hilarija, pēc kļūšanas par patstāvīgu politiķi, protams, ir pilnveidojusi publiskās uzstāšanās iemaņas, taču sabiedrisko attiecību speciālisti ir vienisprātis, ka līdz vīra prasmei kontaktēties ar publiku viņai ejams vēl ļoti tāls ceļš. Ja abi dzīvesbiedri kaut kur parādās kopā (kas gan notiek visai reti), visa publikas uzmanība nemainīgi ir piesaistīta Bilam. Hilarija atrodas vīrā ēnā un blakus viņam nepavisam neizskatās pēc sievietes, kas būtu spējīga vadīt valsti.

Pastāv gan iespēja, ka Hilarijas priekšvēlēšanu štābs varētu uzticēt Bilam aģitēt par Hilariju vienatnē, bez sievas klātbūtnes, taču tādā gadījumā vēlētājiem nebūs līdz galam skaidrs, kurš no dzīvesbiedriem ir īstais kandidāts. Bez tam Bils ir attālinājies no ASV iekšpolitikas un daudz labprātāk dalās iespaidos par prezidenta amatā pavadīto laiku un starptautisko politiku, bet tās nepavisam nav pozīcijas, uz kurām balstītos Hilarijas kampaņa.

Arī gadījumā, ja Klintons visur rīkotos tikai sievas interesēs, kampaņas laikā nekādi nevarēs izvairīties no jautājumiem par pāra savstarpējām attiecībām. Klintonu laulība, jo īpaši pēc skandāla ap Moniku Levinsku, pati par sevi ir ievērojama potenciālās prezidenta amata kandidātes Hilarijas problēma. ASV tikai retais šaubās, ka Hilarija pēc Levinskas skandāla ir palikusi kopā ar Bilu savas politiskās karjeras dēļ. Arī Klintonu savstarpējās attiecības ir viena no iemīļotākajām humoristu joku un tabloīdu publikāciju tēmām, tā ka Hilarijai un viņas padomniekiem būs krietni jāpadomā, vai riskēt un iesaistīt Bilu sievas vēlēšanu kampaņā, vai arī iztikt bez eksprezidenta palīdzības, vienlaikus ļoti daudz zaudējot.

Iespējamie pretinieki

Pretinieku senatorei Klintonei, protams, netrūkst. Viņai ir par centru kreisākas politiķes reputācija, un konservatīvā ASV daļa pret Klintoni ir noskaņota gandrīz atklāti naidīgi, līdz pat apsūdzībām "liberālā fašismā". Konservatīvā Amerika nemainīgi atbalsta republikāņus, tāpēc uz to cerēt Hilarijai arī nav jēgas, taču viņai netrūkst ienaidnieku arī demokrātu partijas iekšienē. Hilarija, piemēram, atbalstīja Džordža Buša plānus iebrukumam Irākā, kā arī vēlāk atteicās nožēlot savu nostāju (lai gan kritizēja Bušu par nepareizas taktikas izvēli), un tas noskaņoja pret viņu visu demokrātu liberālo spārnu.

Tomēr, kā liecina jau pieminētā Time veiktā sabiedriskās domas aptauja, ar simpātijām (tieši ar simpātijām, nevis "balsotu par") pret Hilariju attiecas 53% amerikāņu, un šis rādītājs ir lielāks nekā citiem pagaidām galvenajiem demokrātu partijas kandidātiem uz prezidenta krēslu — Alam Goram, Džonam Edvardsam vai Džonam Kerijam. Hilarija arī ir vienīgais cilvēks demokrātu rindās, kas šajā ziņā spētu kandidēt ar vēlētājiem simpātiskāko republikāņu kandidātu senatoru Džonu Makeinu, kas balts un pūkains šķiet 55% amerikāņu.

Savukārt nedaudz senāka — šā gada jūnijā veiktā telekompānijas CNN — aptauja, kurā tika lūgts nosaukt vēlētājiem tīkamāko prezidenta amata kandidātu, par Hilariju nobalsoja 22% ASV iedzīvotāju, kas bija vairāk nekā jebkuram citam no demokrātu vai republikāņu kandidātiem. Tiesa, šajā aptaujā vairākums — 55% pret 45% — atbalstīja republikāņus, nevis demokrātus.

Šeit gan jāpiebilst, ka arī republikāņiem pagaidām nav izteikta galvenā favorīta prezidenta vēlēšanās. Politiski aktīvajai amerikāņu daļai par sarūgtinājumu no kandidēšanas kategoriski atteikusies valsts sekretāre Kondolīza Raisa, un tiem, kas cerēja redzēt ASV vēl pirms dažiem gadiem tikai teorētiski pieļaujamu divu sieviešu divkauju prezidenta vēlēšanās, būs jāgaida — visticamāk, vēl ļoti ilgi.

Prezidents Džordžs Bušs kā iespējamo kandidātu vairākkārt minējis sava jaunākā brāļa, Floridas štata gubernatora Džeba Buša vārdu, tomēr partijas iekšienē ir ļoti spēcīgs viedoklis, ka vēl viens Bušs—prezidents tik īsā laika posmā amerikāņiem būs par daudz, tāpēc par ticamāku tiek uzskatīta senatora Džona Makeina kandidatūra. Nav aizmirsts arī bijušais Ņujorkas mērs Rudolfo Džuliāni (aptaujas liecina, ka viņš ir visvēlamākais kandidāts republikāņu partijas ierindas biedru vērtējumā).

Tiesa, pagaidām šie visi ir tikai minējumi un varbūtības, jo vēl var parādīties kāds ļoti spēcīgs prezidenta amata tīkotājs vienas vai otras partijas rindās, tāpat atliek tikai minēt, kuru vērtību pusē — konservatīvo vai liberālo — 2008. gadā nosvērsies ASV vēlētāju simpātijas un kādi jauni faktori, kas varētu ietekmēt viņu izvēli, parādīsies līdz vēlēšanu dienai.

**

Informācija uzziņai

ASV vēlēšanu sistēma, lai arī vienkārša, daudziem eiropiešiem šķiet nesaprotama. Vispirms visos valsts štatos abas lielās partijas rīko tā dēvētās priekšvēlēšanas, kurās vietējie partijas biedri nobalso par savu kandidātu. Tas kandidāts, kas savācis vislielāko atbalstu priekšvēlēšanās, tad arī kļūst par partijas oficiālo kandidātu prezidenta vēlēšanās.

Savukārt visas valsts mērogā tiek nevis saskaitītas par katru kandidātu nodotās balsis, bet balsošana notiek īpašā elektoru kolēģijas sanāksmē, kur katram štatam ir noteikts balsu skaits — atkarībā no iedzīvotāju daudzuma —, kas tiek atdotas par šajā štatā lielāko balsu skaitu ieguvušo prezidenta amata kandidātu. Piemēram, 2000. gada vēlēšanās Bušam pietika iegūt minimālu pārsvaru Floridā, lai saņemtu visas lielā Floridas štata balsis elektoru kolēģijā.

Uz augšu