Skelets skapī: ceļvedis neatklāto noziegumu pasaulē (2)

Tomēr jāatzīst, ka šāda noslēpumainība sagādā arī zināmu baudu, un ne velti kriminālās mistērijas atgādina spoku stāstus. Nav jau gluži tā, ka patiešām sāc apsvērt iespēju, ka tavs kaimiņš Vasja vai māsīca no Ogres var izrādīties Interpola meklēti noziedznieki, bet apjausma, ka ne viss uz planētas Zeme ir izzināms un noskaidrojams, zināmu drebulīti uzdzen. Protams, ir kaudzēm cilvēku, kas ar šādu lietu stāvokli nespēj samierināties un štuko savas versijas par notikušo. Dažādo scenāriju meklēšana ir aizraujošs sporta veids, ja vien kārtējo reizi pie vainas neizrādās citplanētieši vai masoni. Visiem šiem stāstiem atrisinājums pilnīgi noteikti ir elementārs – vienīgi kāds?

Dzelzs maska

Bastīlijas cietoksnis vēl šobaltdien kalpo par tirānu patvaļas un vardarbības simbolu. Tā nojaukšanu franči svin kā nacionālos svētkus. Jāpiebilst gan, ka vēsturnieku vidū nav vienprātības par to, cik briesmīga bija dzīve šajā izslavētajā cietumā. Kuru katru Bastīlijā neturēja, liela daļa bija nogrēkojušies aristokrāti. Līdz mūsu dienām saglabājušās liecības par Bastīlijas ēdienkarti – zupa, teļa gaļa, trekns cālis, cepti artišoki, svaigas vīnogas, pudele burgundieša, kafija. Bastīlijas slavenākais bēglis Latīds no cietuma izbēga trīs reizes; vienreiz pa kāpnēm, ko bija uzmeistarojis no krekliem – kreklus viņam izsniedza cietumsargi (“Ai, es atkal esmu uz kādas naglas saplēsis kreklu, vai nevarētu dabūt jaunu?”). Protams, trūkumi cietumnieka dzīvei bija. Bastīlijā parasti nokļuva saskaņā ar karaļa personisku pavēli un bez tiesas lēmuma, kas nozīmēja, ka neviens īsti nezināja, kad un vai vispār no cietuma izkļūs.

Visslavenākais Bastīlijas iemītnieks, par kuru arī sarakstītas grāmatas un uzņemtas filmas, ir cilvēks dzelzs maskā. Viens no Luija XIV uzticamākajiem padotajiem bija musketieris Desenmārs, kurš 1665. gadā kļuva par Piņerolas cietokšņa komandantu. Tur atradās arī vairāki ieslodzītie, bet viens bija īpašs. Dokumenti liecina – ikreiz, kad Desenmārs tika norīkots jaunā amatā, šis cietumnieks tika pārvietots līdz ar viņu. Kad Desenmārs kļuva par Bastīlijas priekšnieku, līdzi devās arī šis ieslodzītais. Viņa personība acīmredzami tika slēpta, jo ar viņu sarunāties bija ļauts tikai Desenmāram. Cietumnieka seju sedza maska, kura gan nebija izgatavota no dzelzs, drīzāk no samta metāla rāmī. Viņam esot patikušas dārgas mežģīnes, viņš pratis spēlēt ģitāru un cietuma priekšnieks reti esot atļāvies apsēsties viņa klātbūtnē. Noslēpumainais cietumnieks nomira 1703. gadā, ieslodzījumā pavadījis vismaz 40 gadu, un tika apglabāts ar svešu – Maršalī vārdu. Pētnieki it kā ir izskaitļojuši, kurš varētu būt Desenmāra uzraugāmais – kāds jauns aristokrāts vārdā Dožērs; vismaz tā liek domāt Piņerolas cietokšņa ieslodzīto saraksti. Vienīgi nav skaidrs, kāpēc ap viņu bija tāda ņemšanās – kāpēc jāslēpj seja, kāpēc nevarēja šo personu vienkārši novākt, kāpēc viņš tika apcietināts un tieši ko šis cilvēks zināja tādu, ko nedrīkstēja zināt pārējie? Atbildes uz šiem jautājumiem nav atrastas. Rakstnieks Dimā izvirzīja hipotēzi, ka cilvēks dzelzs maskā bija Luija XIV pusbrālis, tomēr tas ir tikai minējums. Tie daži cilvēki, kas zināja cietumnieka identitāti un ieslodzījuma iemeslus, sen jau atrodas turpat, kur Maršalī.

Džeks Uzšķērdējs

Kad pirms pāris mēnešiem masu medijos parādījās ziņa par 8 un 11 gadus vecajām māsiņām, kas Skotijas pludmalē atrada plastmasas maisiņā ietītu sievietes galvu, gribot negribot nācās nodomāt – jā, vecā labā Lielbritānija, Šerloka Holmsa un mis Mārplas dzimtene – vēl arvien līmenī. Diemžēl nekāda lielā mistērija nesanāca, jo ātri tika atrasti aizdomās turamie un noskaidrota viņu upura identitāte – visi izrādījās mūsu kaimiņi lietuvieši.

Tomēr tā vienkārši tradīcijas iznīcināt nevar; it sevišķi Londonai piemīt noslēpumaina aura, kas liek domāt par smoga pelēko miglu, melnajiem kebiem, kurus pa lukturu apgaismotām ielām velk zirgi, vientuļiem policistiem, kuriem galvās dīvainas ķiveres un kuri bez Šerloka Holmsa palīdzības nav spējīgi atšifrēt neiedomājami samudžinātos angļu noziegumus. Pīters Ekroids grāmatā par Londonas vēsturi atstāsta šādu 1866. gada notikumu – sieviete vārdā Sāra Milsone izdzirdēja ārdurvju zvanu un nokāpa uz pirmo stāvu, lai atvērtu durvis; kad viņas augšējais kaimiņš stundu vēlāk nonāca lejā, viņš atrada Sāru nodurtu, bet viņas kurpes bija novilktas un uzliktas uz galda, turklāt noziedznieks aizejot bija nodzēsis apakšstāvā gaismu; kad kaimiņš atvēris ārdurvis, lai sauktu palīgā, uz sliekšņa stāvējusi kāda sieviete, kas tur bija it kā patvērusies no lietus; kad kaimiņš aicinājis būt par liecinieci, sieviete noteikusi: “Ak, nē, es tur nevaru iet,” un aizgājusi; slepkava tā arī netika atrasts.

Nav arī skaidrs, vai starp policijas aizdomās turamajiem patiešām bija cilvēks, ko angļu prese nodēvēja par Džeku Uzšķērdēju. Patiesībā nav arī skaidrs, kā viss sākās. Kad 1888. gada rudenī londonieši uzzināja par dīvainajām slepkavībām Vaitčepelā, dažs labs atcerējās vairākas vardarbīgas nāves jau aprīlī un augusta sākumā. It sevišķi zīmīga likās 39 gadus vecās prostitūtas Martas Tebremas slepkavība – viņa tika nodurta ar garu dunci vai durkli, bet nez kāpēc arī vairāk kā trīsdesmit reižu sadurstīta ar mazāku nazi. Slepkavības iemesli nebija skaidri, bet tobrīd neviens vēl nerunāja par Džeku Uzšķērdēju.

31. augustā četros no rīta uz ielas tika atrasta Pollija jeb Mērija Nikolsa. Kad policists viņu uzgāja, sievietes ķermenis vēl bija silts. Pollijai bija pārgriezta rīkle un uzšķērsts vēders. Ne kaimiņi, ne policists nebija neko aizdomīgu manījuši, lai gan slepkavība notika burtiski mirkli, pirms Pollija tika atrasta. Savukārt padzīvojusi alkoholiķe Tumšā Annija tika atrasta nogalināta 8. septembra rītā. Viņas galva bija gandrīz nogriezta, bet zarnas izgāztas burtiski līdzās ķermenim. Policisti noskaidroja, ka slepkavības ierocis nav bijis parasts nazis, bet gan īpašs asmenis, piemērots uzšķēršanai, – varbūt miesnieka nazis, varbūt kāds ķirurga rīks. Dīvainā kārtā viņas kabatu saturs bija rūpīgi izlikts līdzās ķermenim. Vaitčepela bija lielākoties nabadzīgu cilvēku rajons, tās iemītnieki devās uz darbu jau četros, un šoreiz uzradās liecinieki, kas kaut ko bija redzējuši, tomēr skaidru priekšstatu par slepkavas izskatu policijai neizdevās iegūt. 31. septembrī tika izdarītās veselas divas slepkavības, turklāt dažādās Londonas vietās, un tagad panika sākās pa īstam – naktīs ielas burtiski bija tukšas. Septembra beigās policija un avīzes sāka saņemt vēstules, kuras it kā sūtījis slepkava, tai skaitā vairākas vēstules, kuras bija parakstījis “Džeks Uzšķērdējs”. Lai nu kā, mēnesi nekas nenotika, līdz novembra sākumā savā istabā tika atrasta Mērija Kellija – viņa bija burtiski sagriezta gabalos. Policija izmisīgi centās atrast noziedznieku, bet velti –viņu ne tikai neizdevās arestēt, Džeks Uzšķērdējs vienkārši pazuda un, šķiet, nekad vairs nevienu nav uzšķērdis.

Vai Uzšķērdēja parakstīto vēstuļu autors bija slepkava? Nav zināms. Policijai, protams, bija aizdomās turamie – lietas materiāli un policistu piezīmes ir labi saglabājušās, Džeka Uzšķērdēja pētnieki mūsdienās var vēlreiz pārbaudīt versijas. Piemēram, jau pašā sākumā viens no aizdomās turamajiem bija Vaitčepelā pazīstams ebreju tautības čību taisītājs, kurš bija iesaukts par Ādas Priekšautu un kurš prostitūtām esot maksājis, lai tās ļauj viņam apmierināt viņa sadistiskās tieksmes, tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka viņš nevarētu būt vienlaicīgi arī Džeks Uzšķērdējs. Un tāpat ar visiem pārējiem – tipāži gluži ticami, bet nekāda pamata apgalvot, ka tieši kāds no viņiem ir leģendārais seksuālo maniaku ciltstēvs. Lieta nav atrisināta.

Lizija Bordena

Tiesa Liziju Bordenu atzina par nevainīgu. Varbūt ne gluži tā – tiesa atzina, ka savāktie pierādījumi nav pietiekami, lai atzītu Liziju Bordenu par vainīgu. Pēc prāvas Lizija nopirka jaunu māju un kopā ar māsu pārcēlās uz dzīvi tur. Ja neskaita pāris ģimenes drāmu, viņas atlikušais mūžs pagāja mierīgi un beidzās 1927. gadā. Vai viņa tika apsūdzēta nepamatoti? Grūti teikt; liela daļa vēlāko gadu pētnieku atzīst, ka, visticamāk, tieši viņa nogalinājusi savu tēvu un pamāti – iespējams, lai ātrāk tiktu pie ģimenes mantas, iespējams, tāpēc, ka ienīda savu pamāti, bet varbūt vienkārši kaut kas galvā nepareizi saslēdzās. Katrā ziņā doma par kārtīgu un pieklājīgu mazpilsētas dāmu, kas vienu dienu pēkšņi novāc vecākus, iespiedusies amerikāņu nācijas kolektīvajā apziņā.

Protams, liela nozīme bija veidam, kā tika nogalināti Endrjū Bordens un viņa sieva. Saskaņā ar liecinieku teikto, Endrjū Bordens, kurš bija viens no bagātākajiem cilvēkiem nelielajā Masačūsetsas pilsētiņā Folriverā, 1892. gada 4. augusta rītā bija devies uz pastu. Viņš atgriezās mājās neilgi pirms vienpadsmitiem. Kalpone mierīgi snauda savā augšstāva istabiņā, kad izdzirda Lizijas saucienu: “Megij, nāc lejā! Kāds ir nogalinājis tēvu!” Lizija neļāva kalponei ienākt istabā un lika skriet pēc ārsta. Ārsts Endrjū Bordenam gan nebija īpaši nepieciešams, jo viņa galva bija sadragāta ar cirvi. Viņa ķermenis atradās dzīvojamajā istabā uz dīvāna, un policija vēlāk izteica pieņēmumu, ka viņam kāds uzbrucis no muguras, kamēr viņš gulējis. Galvā bija iecirsts vienpadsmit reižu. Tomēr tas nebija viss. Drīz vien ieradās ārsts un palīgos atsteidzās kaimiņiene, tika izsūtītas ziņas policijai un Lizijas māsai, kas tobrīd nebija mājās, un, protams, uzpeldēja jautājums, kur ir Endrjū sieva un Lizijas pamāte Ebija. Lizija apgalvoja, ka dzirdējusi viņu pārnākam mājās. Kad kalpone uzkāpa otrajā stāvā, lai Ebiju sameklētu, viņa ieraudzīja saimnieci uz grīdas mirušu, pareizāk sakot, nogalinātu.

Par to, ka pie vainas varētu būt Lizija, liecina vairāki aizdomīgi apstākļi. Būtisks ir fakts, ka viņas tēvs esot gatavojies mainīt testamentu un lielāko daļu naudas novēlēt sievai, un tātad abas meitas, lai arī saņemtu normālu naudu, netiktu pie tiem miljoniem, kurus mantotu Lizijas pamāte. Dienu pirms Bordenu māju apmeklēja slepkava ar cirvīti, Lizijas pamāte esot apmeklējusi ārstu un sūdzējusies, ka kāds mēģinot viņu un vīru noindēt, katrā ziņā abiem iepriekšējā naktī bijusi vairāk nekā nelaba dūša. Ārsts nelabumu izskaidrojis ar sliktu ēdienu (galu galā bija karstas vasaras vidus). Izmeklēšanā atklājās, ka sieviete, ko aptieķeris atpazina kā Liziju, ir mēģinājusi nopirkt indi kaitēkļu iznīcināšanai, bet nebija to dabūjusi. Lizija noliedza, ka būtu ko tādu darījusi. Kaimiņiene vairākas dienas pēc notikuma esot redzējusi, kā Lizija dedzina savas drēbes, un, kad apjautājusies, kas notiek, Lizija teikusi, ka kleita nosmērēta ar krāsu.

Problēma ir tā, ka visi šie fakti tikai netieši norādīja uz Liziju kā iespējamo slepkavu. Slepkavības ierocis netika atrasts, nekādu pierādījumu, ka Lizija būtu kādu galējusi, nebija, un pat aizdomas, ka pamāte mirusi vismaz stundu pirms ģimenes galvas, droši nevarēja tikt apstiprinātas. Protams, interesenti ir izvirzījuši visādas versijas, ieskaitot, ka pie vainas bijusi kalpone, Lizijas onkulis, nezināms maniaks, bet nevienai no šīm versijām nav nekādu būtisku pierādījumu.

Lizzie Borden took an axe And gave her mother forty whacks. And when she saw what she had done, She gave her father forty-one. Šo bērnu klasisko skaitāmpantiņu varētu tulkot apmēram šādi: Lizija Bordena rokās cirvi ņēma Un mātei pa galvu četrdesmit reižu zvēla. Kad Lizija aptvēra, kas par lietu, Arī viņas tēvs dabūja četrdesmit vienu.

Skandāls Greitvērlijā

Kad notiek kāda netaisnība, cilvēkiem bieži rodas vēlme griezties pie pazīstamiem cilvēkiem pēc palīdzības. Voltērs savā laikā, piemēram, iesaistījās Žana Kalā lietā. Kalā versija bija tāda, ka viņš un sieva 1761. gada 13. oktobrī atrada dēlu viņa istabā mirušu. Vecāki ziņojuši varas iestādēm, ka noticis nelaimes gadījums, bet izmeklētājiem radās aizdomas, ka tik vienkārši vis nav.

Tad Kalā atzinies, ka dēls izdarījis pašnāvību, bet ģimene, lai izvairītos no negoda, mēģinājusi faktu noslēpt. Varas iestādes nenoticēja, un Žans Kalā tika apsūdzēts slepkavībā. Nianse bija tāda, ka Kalā bija protestants katoļu valstī.

Kad Kalā un viņa sieva turpināja uzstāt, ka ir nevainīgi, par lietu ieinteresējās Voltērs, kurš tobrīd bija slavenākais franču intelektuālis un rakstnieks. Viņam radās aizdomas, ka vienīgais iemesls, kāpēc Žans Kalā tiek turēts aizdomās, ir apkārtējo aizspriedumi pret viņa reliģiju. Noklausījies Kalā versiju un papētījis izmeklēšanas gaitu, viņš sāka kampaņu par Kalā attaisnošanu. Iesaistījās visa sabiedrība, ieskaitot karali, un galu galā Kalā tika atbrīvots. Cita lieta, ka vēsturnieki norāda, ka īstas skaidrības par to, kas notika 13. oktobrī Kalā mājās, nav, jo pats notikums diskusijās par toleranci tika aizmirsts.

Vēl viens rakstnieks, kas pievērsās detektīva karjerai, bija Arturs Konans Doils. Varētu šķist, ka šāda nodarbošanās viņam bija tikai dabiska, jo galu galā viņš bija slavenā Šerloka Holmsa radītājs. Tomēr ne vienmēr detektīvu rakstnieki ir labi detektīvi vai, gluži otrādi, prasmīgi noziedznieki. To gan nevar teikt par Konanu Doilu. Daži pētnieki viņu patiešām tur aizdomās par drauga Flečera Robinsona noindēšanu. Fletčers esot uzrakstījis manuskriptu “Piedzīvojums Dārtmūrā”, kura sižetu Konans Doils esot nočiepis un, lai slēptu pēdas, draugu piebeidzis. Diemžēl aizdomas par noziegumu radās simt gadu pēc iespējamā nodarījuma, tā ka arī šī ir jāpieskaita pie neatklātajām lietām.

Tomēr labāk zināma ir Konana Doila līdzdalība vēl viena noslēpuma izpētē. 1903. gadā Stefordšīras grāfistes Greitvērlijas ciemata tuvumā tika izdarīti dīvaini noziegumi. Kāds uzbruka dzīvniekiem – zirgiem, govīm, aitām. Dzīvnieku vēderi tika uzšķērsti, un gadījās, ka dzīvniekus atrada vēl dzīvus, bet ar izgāztām iekšām. Vienlaicīgi policija saņēma vairākas anonīmas vēstules, kurās tika draudēts, ka šis ir tikai sākums, drīz vien vēderi tiks uzšķērsti vietējiem bērniem. Policija neizturēja un arestēja vietējo juristu Džordžu Edaldžī.

Notikumam bija priekšvēsture. Kad Džordžs vēl mācījās skolā, viņa vecāki saņēma dīvainas anonīmas draudu vēstules, kas tika ieslidinātas mājā pa durvjapakšu, un kāds mēdza Džordža tēvu izjokot, piemēram, sūtot viņa vārdā vēstules citiem cilvēkiem, teiksim, pieprasot atvainošanos par nebijušām pārestībām. Vietējais policijas priekšnieks bija pārliecināts, ka to visu dara pats Džordžs, lai gan viņa vecāki liecināja, ka dažkārt vēstules tika ieslidinātas pa durvjapakšu laikā, kad dēls visu acu priekšā ir atradies mājās. Te, protams, atkal jāpiemin nianse. Džordža tēvs bija irāņu izcelsmes indietis, kurš bija pieņēmis kristietību un kļuvis par mācītāju. Skaidrs, ka vietējā publika nebija stāvā sajūsmā. Atkal radās pamatots iemesls aizdomām, ka Džordžs Edaldži tiek apvainots noziegumā galvenokārt tāpēc, ka ir nevis tīrasiņu anglis, bet jauktenis.

Izmeklēšanas process neapšaubāmi nebija godīgs un reālu pierādījumu pret Edaldži nebija, tomēr tiesa bija noskaņota panākt viņa notiesāšanu. Galvenie pierādījumi bija notikuma vietā redzētie zābaku nospiedumi, kas pēc izmēra atbilda Edaldži zābaku nospiedumam (nospiedumi nozieguma vietā netika nekādi piefiksēti, tos vienkārši izmērīja ar kociņa palīdzību), un eksperta liecība, kurā tika apgalvots, ka Edaldži rokraksts atbilst rokrakstam anonīmajās vēstulēs. Apsūdzētā draugi bija sašutuši, un, lai gan Edaldži tika notiesāts uz septiņiem gadiem cietumā, viņi turpināja protestēt, un pēc trim gadiem Edaldži tika pēkšņi atbrīvots. Atbrīvots, bet ne attaisnots. Un tad viņš vērsās pie Konana Doila.

Konana Doila veiktā izmeklēšana uzrādīja, ka, visticamāk, vainīgs ir puisis vārdā Pīters Hadsons. Viņu jau bērnībā aizrāvuši naži (puikas tēvam pat esot nācies maksāt soda naudu par to, ka Pīters vilciena vagonā nogriezis ādas cilpas, kas kalpojušas kā rokturi logu atvēršanai) un viņa nedraugiem gadījās saņemt anonīmās vēstules, kurām nebija nekāda sakara ar Edaldži. Kopš laika, kad Edaldži tēvs saņēma anonīmās vēstules, līdz brīdim, kad tika nogalināti dzīvnieki, līdzīgi starpgadījumi nenotika. Konans Doils konstatēja, ka tieši šajā laikā Hadsons strādājis uz kuģa par jūrnieku. Pēc tam viņš atgriezās uz dzīvi Greitvērlijā. Turklāt viņš esot kaimiņienei demonstrējis miesnieka nazi, ar kuru, viņa vārdiem runājot, lopkautuvēs tiek nogalināti lopi. To visu Konans Doils aprakstīja avīzē publicētās reportāžās. Jāsaka, ka Edaldži galu galā tika attaisnots, bet kompensācija par nepamatoto sodu atteikta, toties pret Hadsonu lieta nekad tā arī netika ierosināta.

Melnā Dālija

Tas, kāpēc viens noziegums kļūst par gadsimta mīklu, bet cits tiek pilnībā aizmirsts, ir grūti izskaidrojums. Piemēram, ir daudz maniakālu slepkavu, kas izdarījuši daudz vairāk noziegumu nekā Džeks Uzšķērdējs, bet viņi nav iemantojuši tādu pasaules slavu. Arī Melnās Dālijas slepkavība, protams, ir dīvaina, bet diez vai unikāla daudzu citu neatrisinātu noziegumu vidū, tomēr tieši tai ir veltīti daudzi raksti, grāmatas un pat filmas (pazīstamākā ir Braiena de Palmas filma 2006. gadā). Iespējams, ka pie vainas ir arī vārds – Melnā Dālija. Jocīgi vienīgi tas, ka to izdomājis kāds žurnālists, kas rakstījis reportāžas par šo lietu, un viņa pati dzīvē nekad nav saukta par Melno Dāliju. Viņas īstais vārds bija Elizabete Šorta; dzīvojusi Kalifornijā, izskatīga, ne īpaši veiksmīga, bet arī ne nelaimīga; meitenes līgavainis krita kara laikā, bet viņai bija arī citi draugi. Kāds bija izdomājis stāstu, ka Šortai bijusi kāda dzimumorgānu deformācija, kas liegusi nodarboties ar seksu, bet nekāda pamata šiem nostāstiem, šķiet, nav. Viņai bija piezīmju blociņš ar vairāku desmitu vīriešu adresēm; policijas viņus iztaujāja, bet nespēja atrast nekā aizdomīga.

Lielākās neskaidrības ir par nedēļu pirms sievietes nāves. Neviens no paziņām nezināja vai teicās nezinot, kā un kur viņa šo nedēļu pavadījusi. Zināms tikai iznākums. 1947. gada 15. janvāra rītā viņas kailo līķi atrada Losandželosā, noguldītu ielas malā. Viņa bija pārgriezta viduklī uz pusēm, apakšējā daļa atradās nedaudz sānis no augšējās, kājas plati izplestas. Ķermenis nomazgāts, zarnas it kā rūpīgi sakārtotas vai paslēptas zem ķermeņa. Un vaigi pārgriezti no mutes kaktiņiem līdz ausīm tā, it kā viņa plati smaidītu.

Laionels Krebs

Kā mēs tagad ļoti labi zinām, noziegumus, kurus organizējuši izlūkdienesti, ir ļoti grūti atklāt. Piemēram, Ļitviņenko slepkavības gadījumā ir diezgan skaidra nojausma, kuri varētu būt pie vainas, bet iespēja, ka kādreiz notiks tiesa un slepkavība tiks atklāta, ir ļoti maza. Tāpat nav pilnīgas skaidrības par bulgāru disidenta Georga Markova lietu, kas iedvesmojusi ne vienu vien popkultūras meistardarbu. Georgs Markovs dzīvoja Londonā un mēdza radio “Brīvā Eiropa” ēterā teikt sliktas lietas par sociālistisko Bulgāriju. 1978. gada 7. septembrī viņš stāvēja autobusa pieturā un pēkšņi sajuta asas sāpes kājā. Palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja vīrieti, kas kārtoja savu lietussargu. Vīrietis atvainojās, ka netīšām viņam iedūris, un iekāpa taksometrā. Sāpes nepazuda, un vakarā Markovam kļuva pavisam slikti. Drīz vien viņš slimnīcā nomira, tomēr Markovs atcerējās šo incidentu un paspēja par to pastāstīt paziņām un ārstiem. Pēc viņa nāves atklājās, ka kājā ir iešauta mikroskopiska lode, kas pildīta ar rīcina indi.

Turklāt līdzīgs uzbrukums nedaudz ātrāk tika izdarīts Parīzē, kur tika sašauts cits bulgārs Vladimirs Kostovs. Policija būtībā izskaitļoja iespējamo algoto slepkavu, kādu itāli, bet nekādi pierādījumi nav savākti. VDK pārbēdzējs Vasīlijs Mitrohins savā grāmatā rakstīja, ka lietussargs tika nopirkts Amerikā, lai slēptu pēdas, ierīce uzmeistarota Krievijā, bet pēc tam nodota bulgāru draugu rokās, jo tieši iesaistīties VDK neesot gribējusi.

Saskaņā ar nostāstiem, VDK vīri esot skatījušies Džeimsa Bonda filmas, lai gūtu iedvesmu jaunām asprātīgām ietaisēm, un pielādēts lietussargs – tas patiešām ir Bonda stilā. Bonda romānu autors Ians Flemings pats kādu laiku strādāja izlūkdienestā un šeit arī iedvesmojās no daža laba prototipa, tomēr jāatzīst, ka reālie spiegi, visticamāk, tālu atpaliek no Fleminga aprakstītā supervīrieša. Katrā ziņā Laionels Krebs esot bijis diezgan nožēlojams tips, lai gan kara laikā ieguva visnotaļ leģendāra ūdenslīdēja slavu. Tomēr 1956. gadā MI6 jeb britu izlūkdienesta spiegi pārrēķinājās. Mērķis bija papētīt padomju kuģi “Ordžanikidze”, kas bija piestājis Portsmutā. Operācija patiesībā bija ļoti bīstama un neprātīga. Tas nebija vienkāršs kuģis, ar to uz Lielbritāniju bija atkuģojis Ņikita Sergejevičs Hruščovs. Pasākums, protams, nebija saskaņots ar valdību, kas, visticamāk, būtu šausmās par ideju izspiegot padomju līdera kuģi. Otrkārt, 1956. gadā Krebs vairs nebūt nebija labā fiziskā kondīcijā – organismu bija iedragājusi smēķēšana un gadu gaitā izdzertais lielais spirtoto dzērienu daudzums. 17. aprīlī Krebs ieradās Portsmutā un 19. aprīlī ienira, lai izpētītu “Ordžanikidzi” no apakšas.

Viņš neatgriezās; tikai nākamā gada jūnijā zvejnieki atrada līķi, kuram mugurā bija Kreba akvalangista tērps. Minējumi bija dažādi. Vieni teica, ka viņu sašāvuši kuģa apsargi, citi – neveselīgā dzīvesveida dēļ viņam pietrūcis spēka vai elpas un viņš vienkārši noslīcis. Bija tikai viena neskaidrība. Līķim akvalangista tērpā bija nogriezta galva un plaukstas. Diez vai tā bieži notiek ar cilvēkiem, kam aptrūkstas skābeklis, un nav arī skaidrs, kāpēc kuģa sargiem vajadzētu kaut ko tādu darīt. Gluži dabiski radās arī dažādas sazvērestības teorijas, piemēram, ka Krebs aizbēdzis uz PSRS, bet viņa vietā jūrā iemests kāda nezināma cilvēka līķis, vai ka paši MI6 vīri tikuši vaļā no Kreba, bet vismaz pagaidām plašākai publikai nav zināms, kāds gan varētu būt iemesls šādi izrīkoties ar būtībā atvaļinātu un nodzērušos kara veterānu.

Pornozvaigznes noziegums

Septiņdesmitie gadi bija pornoindustrijas zelta laikmets. Mūsdienu pornogrāfijas ražotājiem jācīnās ar dažādām problēmām, teiksim, jāizsargā savi darbinieki no aida, jāmaskē ķermeņu nepilnības, kuras pārāk izceļ HD televīzijas tehnoloģijas, un, protams, jākonkurē ar bezmaksas pornogrāfiju internetā. Septiņdesmitajos pornofilmas vēl rādīja kinoteātros, un daļa publikas pat saskatīja tajās zināmu šiku, – vismaz tā laika režisori laiku pa laikam mēģināja izdomāt kādu neparastāku sižetu vai epizodi. Kā piemēru var minēt daudzkārt atkārtoto un parodēto geju pornogrāfiskās filmas “Puiši smiltīs” ainu, kur brīnumainas maģijas rezultātā no baseina pēkšņi iznirst bezgala skaists vīrietis, kurš, protams, dodas taisni galvenā varoņa virzienā... Tieši šajā laikmetā nemirstīgu slavu iemantoja Džons Holmss jeb Džonijs Vods. Puiša popularitātes pamatā bija viņa krāniņš, kurš bija neparasti liels (it kā līdz pat 40 cm erekcijas stāvoklī), un, ja neskaita pēdējos darba gadus, vienmēr gatavs darboties (un tas pirms “Viagras”, kas, protams, arī mainīja pornoindustriju). Šīs īpašās priekšrocības dēļ viņš piedalījās ļoti daudzās tālaika filmās – lielākoties heteroseksuālos, bet arī dažos geju pornogabalos. Jāatzīst gan, ka dzīve, šķiet, ļoti salda viņam nebija. Džons bija neglābjams narkomāns, naudu tērēja ātri, galu galā dabūja HIV. Vārdu sakot, tas nav brīnums, ka agrāk vai vēlāk viņš sasējās ar Kalifornijas kriminālo pasauli.

Holmss bija starpnieks starp Losandželosas narkodīleri Nešu, kurš bija pazīstams arī dēļ sava paraduma mājās kā vienīgo apģērbu valkāt pieguļošas, krāsainas apakšbikses, un narkomānu kompāniju, kas tirgojās arī ar zagtām mantām un dzīvoja Losandželosā, Vonderlendas avēnijā 8763. Holmss esot bijis tas, kas Vonderlendas puišiem piespēlējis ideju par Neša aplaupīšanu.

Uzbrukums izdevās; puiši ne tikai dabūja daudz naudas un narkotiku, bet piedzīvoja, kā Nešs uz ceļiem lūdz viņiem žēlastību un atver seifu. Nešs, protams, nolēma atriebties. Kādā 1981. gada jūlija rītā kaimiņi pievērsa uzmanību dīvainajām skaņām, kas nāca no nama Vonderlendas avēnijā 8763. Kad ieradās policisti, viņu acīm pavērās diezgan iespaidīgs skats – četri cilvēki bija nodauzīti ar metāla caurulēm līdz nāvei un viens vēl izrādīja dzīvības pazīmes; pa māju burtiski pludoja asinis.

Holmsa viņu vidū nebija, un viņa loma šajā noziegumā, kā arī tas, kas īsti izdarīja nāvējošo uzbrukumu, tā arī netika noskaidrota. Skaidrs, ka Holmss bija iesaistīts. Piemēram, viņa sieva liecināja, ka viņš pārradies mājās asinīm piemirkušās drēbēs, lai gan uz ķermeņa nopietnu ievainojumu nebija. Viņš pats stāstīja, ka divi nepazīstami cilvēki viņam draudējuši un piespieduši aizvest uz Vonderlendas namu. Ļaundari esot viņam likuši noskatīties slaktiņā, bet pats viņš dalību neesot ņēmis. Tiesa Holmsu attaisnoja, kaut gan citu apsūdzību dēļ viņam nācās vairākus mēnešus sēdēt cietumā.

Mācība izrādījās mazefektīva. Lai gan Holmss visiem solīja sākt jaunu dzīvi, viņš atgriezās gan pie filmēšanās, gan narkotikām un drīz vien arī atdeva galus. Jāsaka, viņš nav vienīgais, kuram kokteilis – Holivuda, panākumi, kriminālā pasaule – izrādījies par stipru. 1996. gadā bandu cīniņā gāja bojā hiphoperis Šakurs un sešus mēnešus vēlāk – viņa konkurents Bigijs Smols. Saskaņā ar vienu no versijām, Šakura nāvi pasūtija Smols, bet Smola nāvi noorganizēja Šakura domubiedri. Diemžēl mēs nezinām, vai tas tā patiešām ir, jo abi noziegumi vēl arvien nav atklāti.

Raksta sagatavošanā izmantotie resursi: www.crimelibrary.com, en.wikipedia.org, J. D. Carr “The Life Of Sir Arthur Conan Doyle”, Dominic Sandbrook “Never Had It So Good”, Nadeije Laneyrie-Dagen “Memoire De La France”, Peter Ackroyd “London: The Biography” u.c.

Skatīt rakstus pielikumā!