Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Abās asiņainākajās vasaras olimpiskajās spēlēs — Minhenē (1972) un Atlantā (1996) — Latvijai bija savi aculiecinieki... Dīvaina sakritība — gan Minhenē, gan Atlantā Latvijas pārstāvji izcīnīja pa sudraba medaļai.
Aptaujas liecina — olimpiskie apļi ir otrs pasaulē pazīstamākais simbols pēc krusta zīmes. Vasaras olimpiskās spēles nenoliedzami ir pasaules lielākais publiskais pasākums, un par to liecina fakti, ka pēdējās trīs olimpiskajās spēlēs — Atlantā, Sidnejā un Atēnās — dalībnieku skaits jau pārsniedza 10 tūkstošus. Kur vēl žurnālisti, apkalpojošais personāls un milzīgais skaitītāju daudzums. Tāpēc olimpiskās spēles kļuvušas par pasākumu, kurā tiek piemēroti visaugstākie drošības standarti. Diemžēl tajās arī piedzīvoti pasaulē vieni no lielākajiem terora aktiem.
1972. gads, vasaras olimpiskās spēles Minhenē, Vācijā Jau olimpisko spēļu izskaņā, 5. septembra rītā, palestīniešu teroristiskās organizācijas Melnais septembris astoņi kaujinieki olimpiskajā ciematā sagrāba gūstā Izraēlas sportistu delegācijas pārstāvjus. Viens no viņiem gāja bojā tūlīt, otrs tika smagi ievainots. Prasība, lai atbrīvotu pārējos, bija šāda — Izraēlas valdībai no cietumiem jāizlaiž aptuveni 200 palestīniešu. Vācijas specdienesti ielenca olimpisko ciematu, terorisma akta epicentrs tika ierobežots, un tika panākta vienošanās, ka teroristus un ķīlniekus ar lidmašīnu nogādās kādā arābu valstī. Divos helikopteros cilvēkus veda uz lidostu, taču, kad viņi tur ieradās, snaiperi atklāja uguni. Teroristi atbildei izmantoja granātas, lai iznīcinātu ķīlniekus. Bojā gāja arī viens helikoptera vadītājs un viens policists. Kopā gāja bojā 11 Izraēlas olimpiskās komandas dalībnieki, tajā skaitā kādreizējais rīdzinieks, cīņas sporta pārstāvis Elizers Halfins. Nākamajā dienā olimpiskajā stadionā notika sēru mītiņš, kurā piedalījās 80 tūkstoši cilvēku, un spēles pēc Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmuma tika pārtrauktas uz 34 stundām.
1996. gads, vasaras olimpiskās spēles Atlantā, ASV Naktī uz 27. jūliju pulksten 1.19 nogranda sprādziens pašā Atlantas centrā — Olimpisko spēļu simtgades parkā, kur uz populāru mūzikas grupu koncertu bija ieradušies aptuveni 50 tūkstoši skatītāju. Bojā gāja divi cilvēki, un ievainojumus, tostarp smagus, guva 111 cilvēki. Kā secināja policisti, tika uzspridzināta pašizgatavota bumba, kas zemē izrāva bedri aptuveni metru diametrā. Bumbā ievietotās naglas tika atrastas vēl simts metru attālumā. Terora akts tika izskaidrots ar ASV ekstrēmistu un rasistu aktivitātēm. Vairākas dienas pēc tam pilsētas galvenajā gājēju maģistrālē, kur ceļš no metro stacijas veda uz vairākiem olimpiskajiem objektiem, valdīja apbrīnojams klusums. Galvenajā preses centrā žurnālisti tika ielaisti aptuveni desmit cilvēku lielās grupās, lai katru rūpīgi pārmeklētu.
Latvijai savi liecinieki Abās šajās vasaras olimpiskajās spēlēs mums bija savi aculiecinieki. Vai viņi izjuta terorisma aktu iespaidu? Jānis Lūsis, 1972. gada olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs šķēpa mešanā: — Terora akta norisi izjuta visi, tas bija ļoti nopietns brīdis, pat bija iespēja, ka spēles vispār varētu pārtraukt. Situācija bija nepatīkama ne jau tikai tāpēc, ka to varēja izjust olimpiskajā ciematā, bet traģiskākie bija notikumi lidostā, kur gāja bojā vairāki cilvēki. Diemžēl vācu specdienesti netika galā ar situāciju. Domāju, ka tas bija traģiskākais notikums visā olimpisko spēļu vēsturē. Diemžēl politika sportā iejaucās pirms un pēc tam, bet tas skumjā nozīmē bija visspilgtākais moments. Grūti tagad pat iedomāties — mēs taču pa savu istabiņu logiem redzējām, kā teroristi melnās maskās staigā pa pretējās mājas balkoniem. Tomēr tādas izteiktas baiļu izjūtas nebija, jo teroristu ieņemtā teritorija tika lokalizēta. Varējām visai droši pārvietoties pa ciematu, doties uz ēdnīcu. Nekādu īpašu ierobežojumu nebija. Nejutām arī to, kas notika pilsētā, jo šie notikumi risinājās olimpisko spēļu beigās, pirms tam jau bijām izstaigājuši Minheni, arī medaļas sadalījuši. Diemžēl līdz tam drošības kontrole olimpiskajās spēlēs netika akcentēta, tāpēc nav brīnums, ka turpat, mūsu acu priekšā, teroristi, saģērbušies sporta formās, pārlecot pāri žogam, savās sporta somās varēja ienest ciematā jebko, arī ieročus. Pēdējos gados olimpiskajās spēlēs, kurās jau esmu piedalījies kā treneris, ļoti ievēroju, cik stingri ir drošības pasākumi. Patiesībā tie kļuvuši par galvenajiem olimpisko spēļu sarīkošanā, gan ierobežojot treneru un personāla pārvietošanās iespējas, gan būtiski sadārdzinot pasākuma sarīkošanu. Pārbaudes notiek, ieejot un izejot no sporta objektiem, apskata ne tikai tavas lietas, arī pašu apčamda, un reizēm tad jūties, kā ieradies citā planētā. Ivans Klementjevs, 1996. gada olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs kanoe airēšanā: — Par terora aktu Olimpiskās simtgades parkā uzzināju no preses un televīzijas, bet praktiski saskāros ar tā sekām, kad biju jau beidzis sacīkstes, izcīnījis medaļu un vēlējos apmeklēt šo vietu. Aizbraucu vēlu vakarā, bet apsargs man saka — parks atvērts tikai līdz pulksten 24. Patlaban šajā parkā ir uzstādīts akmens, kurā starp citiem olimpisko medaļu ieguvējiem ierakstīts arī mans vārds. Kad notika sprādziens, neatrados Atlantā, jo airēšanas sacensības notika Lake Lanjer ezerā, aptuveni 80 kilometru no pilsētas centra. Lai no tā laikus pagūtu uz treniņiem un sacensībām, būtu jāceļas pulksten četros, tāpēc ar brāli Jefimiju izvēlējāmies dzīvot nelielā pilsētiņā netālu no ezera. Tomēr jau tūlīt pēc terora akta ievērojām apsardzes pastiprināšanos — piebraucām pie kanāla ar auto, vajadzēja izkraut inventāru, bet mums ļāva apstāties burtiski tikai minūti. Par 500 dolāriem uz trim diennaktīm auto biju spiests novietot stāvvietā, bet tur, kā man šķiet, ja kāds būtu gribējis, varēja iekraut jebko, arī bumbu. Tālāk septiņus kilometrus devāmies ar speciālā olimpiskā reisa autobusu. Kad kanāla teritorijā vajadzēja ievest laivu, apsardze pārbaudīja itin visu — mašīnas motoru un pat vismazāko somiņu. Prasīju, vai tā būs katru dienu, bet jau nākamajā rītā pie kanāla nelaida, bija jābrauc apkārt 20 kilometru.
Visstingrākā drošība, bet vai profesionāli uzraudzīta? Cilvēku masveida koncentrācija olimpisko spēļu laikā kādā pasaules pilsētā nepārprotami liek ievērot visstingrākos drošības pasākumus. Par tiem allaž tiek runāts olimpisko spēļu rīcības komitejas sēdēs, un netiek žēloti ne līdzekļi, ne cilvēku resursi. Droši vien daudziem sporta līdzjutējiem jau zināma ierašanās procedūra olimpiskajos objektos — amatpersonām ar speciālām drošības atzīmēm marķētas akreditācijas kartes, viņiem un ikvienam skatītājam metāldetektora un līdznesamo lietu pārbaude pirms ieiešanas drošības zonā... Kā tas izskatās patiesībā? Kā nu kur. Ar radiožurnālisti Initu Kresu vienojāmies, ka visstingrākie drošības pasākumi bija 2002. gadā Soltleiksitijas ziemas olimpiskajās spēlēs, kad ASV ieradāmies nepilnus piecus mēnešus pēc 11. septembra traģiskajiem notikumiem. It kā var saprast. Un tomēr — tāda paranoja un necieņa pret cilvēkiem, kas šeit atbraukuši veikt savu darbu, nekur citur iepriekš un, kā saka Inita, arī pēc tam nebija sastopama. Atceros smaidus Lillehammeres, Nagano, Sidnejas olimpisko spēļu brīvprātīgo sejās, kas, it kā atvainodamies, veica savu pienākumu, pārbaudot katru somu un mūsu apģērbu. Turpretī Soltleiksitijā tā bija žandarmēriska pieeja, dzelžaina sejas izteiksme un agresīvi žesti. Līdz aprobežotībai komiska bija situācija, kad, dodoties uz olimpiskā hokeja turnīra sacīkstēm, Initai no somas tika izņemts diktofons maza piezīmju blociņa lielumā un aptuveni četrreiz garāks mikrofons. Drošības sargs kādu pusstundu nevarēja saprast, kas tā par ierīci... Gatavojoties šā posteņa izpildei, laikam nebija iepazīstināts ar jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem...