Tēja ir laba diplomāte

Īsts tējas cienītājs paliek tāds arī vasaras svelmē. Kad ielās kūst asfalts un vairākums cilvēku ilgojas pēc auksta dzēriena ar ledu, viņš joprojām ir uzticīgs kūpošas aromātiskas tējas tasei, kas nāk tikai par labu. Tēja liek svīst, tā palīdzot organismam nepārkarst, un vienlaikus atjauno arī nepieciešamo šķidruma daudzumu. Tējā ir 99,5% ūdens, tāpēc ir ieteicamāka par saldinātiem atspirdzinošajiem dzērieniem, kurus patērējot lielā daudzumā, cilvēks nemaz nemana, ka uzņēmis lērumu kaloriju.

Tēja nedaudz veido arī raksturu – mierīgi, harmoniski, bez piespiešanas. Kādā jaukā dienā tējas cienītājs nonāk pie atziņas, ka dzīvē nepieciešams arī miera un pārdomu brīdis, kad distancēties no ikdienas steigas. Pamazām kļūst nepieņemama tējas dzeršana no milzu krūzes, vienlaikus darot un domājot ko citu, nemaz nejūtot dzēriena garšu. Pat ja ikdienā joprojām ērtākais variants šķiet tējas maisiņš, rodas doma, ka derētu iegādāties tējkanniņu, sietiņus, īpašās tējas krūzītes, kannas paliktni, kas apsildāms ar svecēm, un citus skaistos tējas gatavošanas un dzeršanas piederumus, kas atrodami specializētajos veikalos. Nu jau cilvēks sāk orientēties tējas šķirnēs, saprot apzīmējumus uz paciņām un kārbām.

Dievišķa un karaliska

Senas leģendas tējai piedēvē gan dievišķu, gan karalisku izcelsmi.

Reiz Gautama Buda, ceļojot pa pasauli, esot sadusmojies par to, ka meditācijas laikā viņam uznācis miegs un plakstiņi tā vien vērušies ciet. Viņš nogriezis plakstiņus un nometis tos zemē. Tajā vietā izaudzis pirmais tējas krūms.

Pirms 5000 gadu Ķīnas imperators devies ceļojumā. Viena leģendas versija vēsta, ka, būdams mācīts cilvēks, valdnieks zinājis – ūdeni visdrošāk dzert vārītu, tāpēc viņš ceļā apstājies, iekūris uguni un uzlicis vārīties ūdeni. Sacēlies stiprs vējš, kas vārošajā ūdenī iepūtis tuvējā krūma lapas. Valdnieks gribējis jau liet visu ārā, bet tad nolēmis to pagaršot un atklājis, ka garša ir daudz labāka nekā vienkārši vārītam ūdenim. Cita versija vēsta, ka imperators nodarbojies ar dažādu augu vākšanu un pētīšanu, izmēģinot to iedarbību uz sevis.

Āzijas valstu vēsturē tējai gadsimtiem ilgi bijusi liela nozīme, tā izmantota gan slimību ārstēšanai, gan cilvēka augstā sabiedriskā stāvokļa apliecināšanai; tēju dzerot, risinātas diplomātiskas pārrunas, spriests par filozofiju, dzeju un mākslu.

Ārstnieciska un garda

Tējas dzimtenē Āzijas dienvidaustrumu daļā tējas koki joprojām sastopami arī savvaļā. Tie spēj izaugt pat līdz 20 metru augstumam un zied baltiem vai sārtiem, viegli smaržīgiem ziediem. To kultivētajiem radiniekiem, kas aug tējas plantācijās, ļauj sasniegt labi ja desmito daļu no šā garuma, lai varētu ērti novākt lapas.

Tējas ārstnieciskās īpašības senos rakstos minētas jau 1000 gadu pirms mūsu ēras. (Šodien zinām, ka tēja uzmundrina, vairo fiziskās un garīgās darbspējas, uzlabo garastāvokli, aktivizē elpošanu un sirdsdarbību, paaugstina pazeminātu asinsspiedienu, veicina vielmaiņu, kalpo aterosklerozes profilaksei, mazina kariesa draudus, tai piemīt spēcīgas antioksidatīvas īpašības, tēja labvēlīgi ietekmē arī zarnu mikrofloru. Iespējams, ka tējas vai tējas preparātu lietošana artrīta slimniekiem var aizkavēt skrimšļa sairšanu. Tiek pētīta arī tējas spēja veicināt insulīna aktivitāti.) Vispirms tējas lapas ievāca savvaļā un lietoja tikai ārstniecībai, bet pēc vairākiem gadsimtiem ķīnieši secināja, ka tēju var dzert vienkārši tāpat – prieka pēc.

Miezerī saberzta

Sākumā tējas lapas sautētas, saberztas akmens miezerī dubļiem līdzīgā masā, kas pēc tam presēta, kaltēta un cepta krāsnī, lai novērstu bojāšanos. Vēlāk radušās citas metodes – tējas lapas ātri apstrādātas ar karstu tvaiku, tad kaltētas, samaltas pulverī. Tēja putota platos māla traukos, un tai bijusi skaista, zaigojoša smaragdzaļa krāsa. 12. gadsimtā ķīniešu ierēdņi un inteliģences pārstāvji baudījuši tēju, lasot dzeju, diskutējot par filozofiju, gleznojot un rakstot izsmalcināti kaligrāfiskus tekstus. 1211. gadā slavenais priesteris Eisai pabeidzis savu Tējas grāmatu divos sējumos, tajā pastāstīts par tējas labvēlīgo ietekmi uz veselību un arī par tējas audzēšanu un gatavošanu.

14. gadsimtā Ķīnas galmā tikai nepresēta tēja oficiāli atzīta par "cienīgu". Drīz vien priekšroka dota nepresētām veselām tējas lapām, kuras, dzērienu gatavojot, aplietas māla traukos. Gadsimtu gaitā tējas ražošanā ieviesti dažādi jauninājumi un radusies izpratne par tējas fermentāciju. Fermentētā – melnā tēja ieguva vislielāko popularitāti eiropiešu un citu svešzemnieku vidū.

Populārākās piedevas tējai ir cukurs, medus, citrons, piens. Lai gūtu no tējas maksimālu labumu un baudījumu, der ievērot pamācības.

Uz augšu