Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turpinām publikāciju sēriju "Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara", kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta vēstures noslēpumainākajām un mazzināmākajām lappusēm. "Mājas Viesa" 2007. gada 12. janvāra un 27. aprīļa numurā jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām un vācu "brīnumieročiem". Šoreiz – par to, vai Otrā pasaules kara laikā bija iespējams separāts miers starp Vāciju un Padomju Savienību.
Padomju–vācu kara laikā ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils paniski baidījās no Molotova–Ribentropa pakta atjaunošanas PSRS un Vācijas separāta miera līguma formā. Neviļus rodas jautājums – vai tieši šīs bailes nebija svarīgākais un nozīmīgākais faktors, kas noteica rietumvalstu vadītāju grūti izprotamo piekāpšanos padomju diktatora Josifa Staļina nekaunīgajām prasībām. Īpaši spilgti tas izpaudās Jaltas konferencē (1945. gada 4. – 11. februāris), kad apmaiņā pret PSRS piekrišanu iestāties karā pret Japānu rietumvalstis de facto sankcionēja Austrumeiropas sovjetizāciju. Rūzvelts un Čērčils vairs neapstrīdēja arī Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā.
ASV un Lielbritānijas politisko līderu bažas par varbūtējo vācu un krievu izlīgumu bija savā ziņā pamatotas, bet vienlaikus arī visai pārspīlētas. Vācijas un PSRS vienošanās iespēju lielā mērā izslēdza dinamiskā un mainīgā situācija Otrā pasaules kara laikā, kā arī Hitlera specifiskā domāšana "draugs – ienaidnieks" kategorijās un viņa izraudzītās izvēles šaurība – "uzvara vai bojāeja".
Staļinam – iniciatīva
Sarunās ar rietumvalstu līderiem Staļins necentās atklāti izteikt draudus, ka slēgs separātu mieru ar nacistisko Vāciju, ja netiks ņemtas vērā viņa pretenzijas. Taču viņam izdevās radīt iespaidu, ka tas vienmēr varētu būt iespējams.
Separātā darījuma varbūtību Staļins visai aktīvi apsvēra pašā padomju–vācu kara sākumā, kad vērmahta grandiozo uzvaru dēļ Maskavā valdīja vispārēja panika.
1941. gada 25. jūlijā vadošais padomju specdienestu darbinieks Pāvels Sudoplatovs saņēma PSRS Iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas pavēli tikties ar Bulgārijas sūtni PSRS Ivanu Stamenovu, kas bija savervēts padomju aģents (viņa segvārds – "Troņmantnieks"). Sudoplatovam vajadzēja informēt bulgāru sūtni, ka diplomātiskajās aprindās it kā cirkulē baumas par iespējamu padomju–vācu izlīgumu, ja Maskava atteiksies no plašām teritorijām Vācijas labā.
Savās atmiņās "Specoperā-cijas. Ļubjanka un Kremlis" Sudoplatovs apgalvo, ka šī akcija bijusi iecerēta vienīgi kā dezin-formācijas operācija, lai iegūtu laiku un nostiprinātu to vācu militāro un diplomātisko aprindu pozīcijas, kuras iestājās par izlīgumu ar Padomju Savienību. Vēstures literatūrā tomēr dominē nedaudz atšķirīga versija. Padomju puse esot lūgusi bulgāru sūtnim izpētīt, ko nacistu vadība domā par iespēju apmierināties ar Baltiju, Besarābiju un teritorijām no Ukrainas un Baltkrievijas. Lai izlūgtos mieru no Hitlera, Maskava, bija gatava atteikties no pēdējos gados sagrābtajām teritorijām un samierināties ar 1938. gada robežām.
Ivanam Stamenovam vajadzēja nodot šo vēsti Bulgārijas caram Borisam, bet viņš to neizdarīja. Ja arī šī ziņa būtu nonākusi līdz Sofijai un vēlāk sasniegusi Berlīni, maz tomēr ticams, ka Hitlers būtu tai pievērsis uzmanību. Vācieši jau bija iekarojuši plašākas teritorijas, nekā viņiem tika piedāvāts.
Kad Beriju pēc Staļina nāves 1953. gadā arestēja, viņam izvirzītajā apsūdzībā bija arī minēts, ka viņš bijis vācu aģents, plānojis un gatavojis Staļina un padomju valdības gāšanu. Šis plāns paredzējis kontaktu nodibināšanu ar Hitleru, piedāvājot nodevīgu separātu mieru un atsakoties no plašām padomju teritorijām. Nopratināšanā Berija liecināja, ka rīkojies saskaņā ar Staļina pavēli. Dažus gadus pēc viņa nāves Padomju Savienības maršals Kirils Moskaļenko (piedalījās Berijas arestā), uzstājoties Aizsardzības ministrijas darbinieku sanāksmē, pieminēja šādu zīmīgu faktu: "Savā laikā, izmeklējot Berijas lietu, mēs ar ģenerālprokuroru biedru Rudenko konstatējām, ka vēl 1941. gadā Staļins, Berija un Molotovs kabinetā apsprieda jautājumu par Padomju Savienības kapitulāciju fašistiskās Vācijas priekšā. Viņi vienojās atdot Hitleram Padomju Baltiju, Moldāviju un citu republiku atsevišķas teritorijas."
Staļins – dzimtenes nodevējs?
Plašu rezonansi izraisīja šā gada maijā krievu presē publicētais Marka Rozovska raksts "Staļins – dzimtenes nodevējs", kurā autors pārmet padomju diktatoram PSRS interesēm neatbilstošas, nodevīgas un amorālas politikas īstenošanu. Runa ir par Staļina mēģinājumu 1942. gada februārī, tikai pusotru mēnesi pēc antihitleriskās koalīcijas noformēšanās, panākt separātu izlīgumu ar nacistisko Vāciju.
Savos spriedumos Rozovskis balstās uz Vladimira Karpova grāmatā "Ģeneralisimuss" publicētajiem dokumentiem – ar 1942. gada 19. februāri datēto Staļina vēstuli (konspektu) "Priekšlikumi vācu virspavēl-niecībai" un PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieka Vsevoloda Merkulova (saukta par "Berijas smadzenēm") 1942. gada 27. februāra raportu.
Staļina vēstulē, kas sarakstīta no spēka pozīcijām un satur pat draudus nevienošanās gadījumā iznīcināt vācu valsti, izklāstīti padomju noteikumi separātam mieram un sadarbības izvēršanai ar nacistisko Vāciju. Padomju diktators ierosināja, sākot ar 1942. gada 5. maiju, pārtraukt karadarbību padomju–vācu frontē un pasludināt pamieru līdz 1942. gada 1. augustam. Līdz 1942. gada 22. decembrim vācu karaspēku vajadzēja atvilkt līdz līnijai, kas bija iecerēta kā nākamā Padomju Savienības un Vācijas robeža (tā iezīmēta shēmā Nr. 1, kas publicētajam dokumentam nav pievienota). Staļins arī solīja, ka pēc pārdislokācijas padomju karaspēks 1943. gada beigās būs gatavs sākt kopā ar vāciešiem karadarbību pret Angliju un ASV, lai panāktu pasaules pārdali. Atzīmēts, ka PSRS ir ar mieru apvainot kara izraisīšanā starptautisko ebreju sabiedrību, kuras interesēs darbojas Anglija un ASV.
Otrs dokuments liecina, ka Vsevolods Merkulovs 1942. gada 20. februārī Mcenskā (netālu no Orlas) tikās ar vācu virspavēlniecības pārstāvjiem un SS reihsfīrera Heinriha Himlera personiskā štāba priekšnieku grupenfīreru Karlu Volfu. Sarunas, kas risinājās veselu nedēļu, beidzās bez rezultāta. Vācu puse neizslēdza, ka ir iespējams radīt kopēju fronti pret Angliju un ASV, ja PSRS tiks galā ar saviem ebrejiem, bet nepiekrita padomju piedāvātajam variantam par PSRS un Vācijas robežām. Visai atšķirīgi izrādījās arī abu pušu viedokļi par pasaules pārdali.
Krievi turpināja zondēt iespējas noslēgt separātu mieru ar Vāciju arī turpmākajos gados. 1943. gada 10. septembrī Kremlis iecēla bijušo padomju pilnvaroto pārstāvi Berlīnē Vladimiru Dekanozovu par padomju sūtni Sofijā. Tik ietekmīgas personas nosūtīšana uz Bulgāriju, kas bija vienīgā Vācijas sabiedrotā Eiropā, kura uzturēja diplomātiskās attiecības ar PSRS, liecināja par Staļina nopietno attieksmi pret separāto sarunu ideju.
Neizmanto pēdējo iespēju
Arī vācu ārpolitisko institūciju un specdienestu pārstāvji regulāri zondēja iespējas izbeigt karu austrumos. Par spīti tam, ka Vācijas militārā situācija arvien vairāk pasliktinājās, Hitlera nostāja palika nemainīga. Viņš gan sajūsminājās par Staļinu, viņa izturību, bet nevēlējās ar viņu slēgt mieru. 1943. gada 14. septembrī, ar Ribentropu apspriežot kārtējās jaunākās krievu iniciatīvas (ziņas par tām ieguva no padomju emisāriem Stokholmā), Hitlers teica savam ārlietu ministram: "Vai zināt, Ribentrop, ja es šodien noslēgtu vienošanos ar Krieviju, rīt es tai atkal uzbruktu – es vienkārši citādi nevaru." Un Ribentrops, apjucis un sarūgtināts, atbildēja: "Šādi nav iespējams īstenot nekādu ārpolitiku, jo mēs pazaudēsim jebkuru uzticību."
Pēdējo reizi mainīt Hitlera nostāju Ribentrops mēģināja 1945. gada janvārī. Viņš teica fīreram, ka ir gatavs kopā ar savu ģimeni lidot uz Maskavu un kļūt par ķīlnieku, lai tikai pārliecinātu savu "sirdsdraugu" Staļinu par vācu nodomu godīgumu. Hitlera atbilde bija skarba: "Ribentrop, nesarīkojiet man tādu pašu precedentu kā Hess (fīrera vietnieks nacistu partijas lietās Rūdolfs Hess 1941. gada 10. maijā aizlidoja uz Lielbritāniju. – I. F.)."
***
Sākoties Otrajam pasaules karam, padomju sūtniecība Stokholmā, kuru vadīja Aleksandra Kolontaja, kļuva par vienu no svarīgākajiem karojošo pušu slēpto kontaktu un starptautisko intrigu centriem.
Arī vācu ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops bija izraudzījies Stokholmu par iespējamo vācu–padomju konsultāciju vietu. Viņš gribēja ar Kolontajas starpniecību nodibināt tiešus kontaktus ar Staļinu, lai pārliecinātu viņu par nepieciešamību noslēgt separātu mieru.
Eiropas diplomātu aprindās Kolontaju, kuras vārdā parasti darbojās padomju emisāri, uzskatīja par Staļina uzticības personu.
Joahima fon Ribentropa sakarnieks Stokholmā bija vācu Ārlietu ministrijas vadošs ierēdnis Peters Kleists.
1943. gada vasarā Japānas ārlietu ministrs Memoru Sigemicu vērsās pie Vācijas vadības ar oficiālu priekšlikumu uzņemties vidutāja lomu padomju–vācu separāto miera sarunu organizēšanā.