Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Līdz XXIV Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem un XIV Deju svētkiem atlikušas divas dienas. Pēdējos mēnešos šis temats nav nozudis no visu iespējamo plašsaziņas līdzekļu uzmanības loka. Rīgā intensīvi notiek preses konferences. Īpaši, ja runa par sāpīgajiem un arī politiski jutīgajiem punktiem, proti, Mežaparka estrādes un attiecīgo stadionu gatavību uzņemt svētku dalībnieku tūkstošus.
Vēl ilgāku laiku bija šaubas, strīdi un diskusijas par svarīgāko – svētku repertuāru. Lai gan līdzīgas domstarpības nav bijušas ik reizi jau kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873.gadā, šķiet, ka šogad patiešām notiks būtisks 21.gadsimtam atbilstošs pagrieziens.
Cik lielā mērā visas ieceres īstenotas, varēs sekot visa Latvija ne tikai klātienē, bet arī galvaspilsētas centrā pie lielajiem ekrāniem un, protams, TV ekrānos. Jebkurā gadījumā var teikt, ka Latvijas sabiedrība Dziesmu svētku apspriešanā pozīcijā un opozīcijā tik aktīvi līdz šim nekad nebija iesaistījusies un līdz ar to arī panākusi, lai politiķi un dažāda ranga vadošie darbinieki ieklausītos. Politologiem būs taisnība – mūsu sabiedrības pilsoniskā pašapziņa ir augusi. Bet kā tas izskatās Liepājā?
Mūsu dziedātāji, dejotāji un tautas lietišķās mākslas studiju amata meistari raujas vaiga sviedros, lai godam pārstāvētu Liepāju šajos lielajos tautas svētkos. Uzrunāti vienmēr atrauc – ir tā–ā–āda garīgā pacilātība, ka mēģinājumu grūtības ir nieks. Liepājnieki paspējuši paspīdēt gan koru karos un deju skatēs, bet galvaspilsētas eksperti nespēj vien nopriecāties par daiļamatmeistaru darinājumiem. Un tomēr mūsu pilsētas attiecīgie koordinatori, kas atbild par gatavošanos Dziesmu svētkiem, plašais sabiedrisko attiecību dienests līdz šim ir devis vairāk nekā skopu informāciju.
Pēc šo svētku nozīmīguma vajadzēja notikt jau vairākām preses konferencēm, kurās stāstīt un pievērst mediju uzmanību uzvarām, veiksmēm, neveiksmēm, problēmām utt. Bet nekā – klusums. Tur, kur interneta portālos pašlaik ir speciāli iedalītas sadaļas – Rallijs "Kurzeme – 2008" un "Tele2 Baltic Beach Party", noteikti jau sen vajadzēja būt arī sadaļai "Dziesmu un deju svētki", lai ikviens varētu sekot, kas notiek liepājnieku tautas mākslas kolektīvos.
Kļūst visai šķērmi, joprojām konstatējot dubultmorāli, kad runājam vienu, bet (ne)darām ko citu, kad visa tā Dziesmu svētku, folkloristu utt. būšana vienai daļai ir, tā teikt, pie kājas. Bet var taču pavisam vienkārši un ar pašcieņu. Tāds piemērs ir. Šodien Rīgā, Brīvdabas muzeja Kurzemes sētā eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar saviem folkloras draugiem ieskandina tikko klajā nākušo mūzikas disku "Vairas dziesmas". Tas ir pirmais mūzikas disks, ko ir izdevis kāds valsts bijušais vadītājs. Viņa paralēli valsts vadītājas pienākumiem pasaulei nopietnas zinātnes līmenī lika iepazīt maz pazīstamas nācijas unikālo garīgo mantojumu – tautasdziesmas jeb dainas, latviešu folkloras mantojumam ierādot cienīgu vietu modernajā kultūrā. Eksprezidente ir arī tā, kura nekautrējas un ar lepnumu svētkos iziet tautastērpā. Un viņai ir arvien vairāk sekotāju.
Svarīgi definēt autentiskās tradīcijas, kas Dziesmu svētkus padara vienreizējus – mums nav darīšana ar folkloras svētkiem vai tīru šovu. To nosaka tradīcijas un laikmeta specializētās mākslas sintēzes mijiedarbe. Muzikoloģe Lolita Fūrmane Dziesmu svētku repertuāra zelta fondu nosaukusi par dziesmu svētku bībeli ar elku skaņdarbiem, kurus cilvēki nevis vienkārši dzied, bet lūdz. Tādā veidā mākslas akts pārvēršas par svētbrīdi, kopīgu tautas lūgšanu, ko ik pēc pieciem gadiem izjūtam un pārdzīvojam no jauna.