Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kopš XIX gadsimta vidū kāds angļu uzņēmējs patentēja savu izgudrojumu – linoleju, kura galvenās sastāvdaļas ir linsēklu eļļa, koka milti, kaļķakmens, priežu sveķi, dabiski pigmenti, tā kvalitāte ir būtiski uzlabojusies, taču popularitāte nav zudusi, kaut arī pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka ražot daudz lētākos vinila grīdas segumus.
Dabiskais
Dabiskā linoleja ražošanas process ilgst apmēram mēnesi. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un uzklātas uz džutas pamatnes. Lineļļa saskarē ar skābekli sacietē, un veidojas viendabīga masa. Šajā laikā materiāls iegūst savas labākās īpašības – izturību un elastību. Pēc žāvēšanas linoleju apstrādā ar vasku, kas uzlabo seguma kopšanu.
Mūsdienās, kad cilvēki ir norūpējušies par vides tīrību, dabisko linoleju arvien plašāk lieto gan sabiedriskajās ēkās, gan ģimenes mājokļos.
Dabiskais linolejs ir izturīgs pret spiedienu. Pa šādu klājumu droši var staigāt ar smailiem papēdīšiem, tajā nepaliek nospiedumi. Svarīgi, ka tas ir viendabīgs materiāls, kam dziļākajos slāņos krāsa un raksts ir tāds pats kā virskārtā. Tas nozīmē, ka nodilstot nerodas vizuāli defekti un pastiprinātas slodzes vietās neiestaigājas celiņi. Pateicoties linoleja blīvumam un vaska kārtiņai, kas uzklāta ražošanas procesā, tas it kā atgrūž netīrumus, proti, to ir viegli kopt.
Linolejs slikti deg. Nejauši nokritusi cigarete atstāj vienīgi brūnganu traipu, ko droši var noberzt ar smalku smilšpapīru, un pēc ievaskošanas defekts nav redzams.
Lai uzturētu linoleja dabisko aizsargkārtiņu, tas jāvasko atkarībā no slodzes intensitātes – ģimenes mājā pāris reižu gadā, bet sabiedriskajās telpās pat katru mēnesi.
Linoleja izturību iedala vairākās klasēs – ģimenes mājām, sabiedriskajām ēkām un industriālajām telpām. To galvenokārt nosaka linoleja biezums – ražo no 2 mm līdz
4 mm. Biezākos izmanto samērā reti, jo 2,5 – 3 mm ir pietiekams, lai to klātu sabiedriskajās telpās.
Linoleju izmanto ne vien grīdas klājumiem, bet arī mēbeļu un virtuves darba virsmu apdarei.
Grīdām linoleju piedāvā ļoti lielā sortimentā – lielākoties sīkraibu, bet ir arī vienkrāsaini, gludi un reljefaini. To var iegādāties gan ruļļos, kuru platums parasti ir 2 metri, gan sagrieztu kvadrātos kā keramikas flīzes.
Sintētiskais
Atkarībā no ražošanas tehnoloģijas un sastāva sintētisko linoleju iedala heterogēnajā un homogēnajā. Homogēnais ir 1,5 – 3 mm biezs viendabīgs materiāls, kas ir sevišķi izturīgs pret nodilumu.
Heterogēnais linolejs sastāv no vairākiem slāņiem, kuru kopējais biezums ir no 2 līdz 6 mm. Tam atšķirībā no homogēnā linoleja ir lielāka rakstu izvēle un tātad plašāks lietojums dizainā.
Sintētiskais linolejs jutīgākiem cilvēkiem var izraisīt alerģiju. Toties tas ir lētāks salīdzinājumā ar dabisko, tikpat viegli kopjams un arī izmantojams, piemēram, siltajām grīdām, lai gan virsmas temperatūra nedrīkstētu pārsniegt +27 °C.
Dažiem sintētiskajiem linolejiem arī rūpnieciski ir iestrādāta vaska kārtiņa.
Ieklāšana un kopšana
Lai linolejs ilgi kalpotu, virsmai, uz kuras to liek, jābūt ideāli gludai, jo būs redzams vissīkākais izcilnītis.
Linolejs obligāti jāpielīmē visā platībā. Fiksēšana gar malām tikai sabojā materiālu – tas pēc īsa laika kļūst viļņains, un pārlīmēt vairs nevar.
Klājot linoleju, salaiduma vietas vēlams sametināt, īpaši tur, kur var iekļūt ūdens. Metina ar īpašu fēnu, šim nolūkam vērts pieaicināt profesionāli.
Nereti uz grīdas veido rakstu no dažādas krāsas materiāliem. Tādā gadījumā linoleju tikai pielīmē.
Linoleju var uzturēt tīru, pārslaukot ar mitru drānu. Tomēr ar laiku rodas sīkas skrambiņas, kurās krājas netīrumi. Tad ar linoleja kopšanai paredzētajiem speciālajiem līdzekļiem virsma jānotīra un pēc tam jāievasko.