Ēķis: "Mums pasaulei jāstāsta latviešu stāsti"

LNT līdzīpašnieks un direktors Andrejs Ēķis

FOTO: LETA

Intervija ar telekompānijas LNT līdzīpašnieku un direktoru Andreju Ēķi.

- Joprojām dzīvojam vēlēšanu gaisotnē. Gan pirms, gan pēc šā notikuma viss notiek līdzīgi: politiskais tirgus vienmēr aktuāls. Pirms vēlēšanām jūs aktīvi piedalījāties kustības Par labu Latviju veidošanā un popularizēšanā, tagad jūs sakāt: cilvēki nevēlas pārmaiņas. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

– Tāpēc, ka cilvēki ir tā iekārtoti. Ja uzņēmuma vadītājs nāk ar ierosmi un saka "būs pārmaiņas, būs labāk", 90% darbinieku teiks: "Mums nevajag jūsu pārmaiņas, labāk dzīvojam pa vecam!" Cilvēki tiešām tās negrib. Ja datora tastatūrā kāds gudrinieks vienu pogu pārliek uz otru pusi, es kļūstu dusmīgs – man traucē šīs pārmaiņas! Tāpat ir ar vēlēšanām. Kāpēc tad es esmu par visas tautas vēlētu prezidentu, par lielākām prezidenta pilnvarām? Tāpēc, ka, uz četriem gadiem atdodot varu vienam cilvēkam, kurš pirms tam ir pārliecinoši izstāstījis par savām idejām, ir iespēja, ka kaut kas tiešām mainīsies. Viņš pārkārtos, mainīs, un neviena pārkārtošana nekad nav bijusi bez iebildumiem. Zvejnieks rudenī izvelk smiltīs laivu un skatās: viss laivas dibens ar gliemežiem apaudzis, tāpēc tās gaita bija lēna. Jāņem viņam vien zināmi darbarīki un jākasa tas viss nost, jārīkojas! Parlamentārā demokrātija nestrādā tāpēc, ka visu laiku viss ir balstīts uz kompromisiem. Man tas vienmēr šķitis dīvaini: cilvēki sanāk kopā, nevis balstoties uz vīziju par to, kādai jābūt Latvijai, nevis balstoties uz skaidriem biznesa plāniem, bet gan stutējoties uz taktiskiem apsvērumiem – tu atzīsti manas ideoloģiskās nostādnes, un tad mēs varam iet kopā. Bet kur tad paliek ekonomika? Daudzi saka: man riebjas šī valsts. Kāpēc nesaka: man riebjas šī vara?

– Cilvēki jauc valsts un varas jēdzienus.

– Protams. Tās abas būs cilvēkiem pieņemamas, ja viņi dzīvos kādu sprīdīti labāk nekā agrāk. Mēs kaut kā pārāk uzticamies tirgus ekonomikai: pasaulei iet sliktāk, arī mums iet sliktāk. Un otrādi. Mēs pār šo situāciju nevaldām nemaz. Viss noticis pēc Starptautiskā valūtas fonda rīkojuma: vēl nesen SIA Latvijas Republika piederēja tautai, savukārt tagad SIA Latvijas Republika pieder valūtas fondam. Kādiem nolūkiem Latvijai ir aizdota nauda? Apēšanai! Neviena banka nedotu naudu, ja tu teiktu: eu, man nav ko ēst! Bet dotu naudu tad, ja tu izstāstītu: re, blakus savam grūtībās nonākušajam uzņēmumam es uzbūvēšu cehu, kur ražošu to un to, man ir līgumi ar tiem un tiem, tātad es pārdošu, un viss nokārtosies. Bet šādas vīzijas valdībai nav. Ir tikai... Es esmu pārliecināts par 200%, ka tad, kad mums būs skaidras valūtas fonda intereses Latvijā, mēs uzzināsim arī privatizējamo, pārdodamo vai izsolāmo objektu sarakstu. Tā parasti notiek bankās: ja kādam ir interese piespiest ātrāk samaksāt kredītu, atrodas kāds veikls vīriņš, kurš ierosina pārdot, piemēram, Latvenergo.

– Ja labi zināms, ka cilvēki nevēlas pārmaiņas, kāpēc tad sākāt savu raidījumu ciklu Latvija, mēs tevi dzirdam! – tas taču rosināja uz pārmaiņām, vismaz tā šķita skatītājiem.

– Mēs gribējām parādīt vismaz virzienu, kurā jāskatās, lai saprastu, kas ir mūsu valsts stratēģiskās, nacionālās intereses.

– Kāpēc neturpināt šo raidījumu ciklu? Vai tāpēc, ka vēlēšanu apvienība Par labu Latviju (PLL) faktiski zaudēja cīņā par 10. Saeimas krēsliem, bet jūsu raidījumu ciklu, kura vairāki laidieni bija ļoti interesanti, daudzi tomēr uzskatīja par iespēju reklamēt PLL, tiesa – veiksmīgu un tiesiski korektu?

– Es neapstāšos: domāju ik ceturksnī veidot līdzīgus raidījumus. Skatīsimies, kas ir noticis un kādas ir izmaiņas. Pirmais raidījumu cikls būs Patriotu nedēļa – no 11. līdz 18. novembrim. Šajā projektā runāsim par nacionālajām interesēm. Tā ka mēs faktiski turpināsim Latvijas dzirdēšanu. Raidījuma reitingi bija labi – no 100 000 līdz 200 000 skatītāju. Mēs varam atļauties veidot šādus raidījumus, kaut arī valsts finansējuma mums nav. Pēc vēlēšanām mēs varam izmantot arī politiķus – tā ir labā ziņa.

– Un tomēr – vēlos, lai jūs komentējat raidījuma saikni ar kustību, pēc tam ar partiju apvienību Par labu Latviju.

– Es esmu pārliecības cilvēks. Un tas nozīmē, lūk, ko. Bērnībā mani bieži sūtīja pie mana vecātēva, kas pēc atgriešanās no izsūtījuma dzīvoja Ventspilī, jo tuvāk Rīgai viņš nedrīkstēja dzīvot. Tāds, kāds esmu, es izveidojos tieši viņa ietekmē. Vecāki tajā laikā par politiskām lietām nerunāja, savukārt vecvecāki nevarēja noklusēt, jo viņi bija auguši Ulmaņa laikos. Katru vakaru vectēvs slēdza iekšā radio un caur zāģiem klausījās Amerikas balsi no Vašingtonas. Pēc tam bija politinformācija, ko vadīja vecaistēvs. Man toreiz bija kādi trīspadsmit četrpadsmit gadi, un mūsu mīļākais sarunu temats bija: ja Latvija reiz kļūs brīva, kā mēs viņu būvēsim? Šī doma visu laiku ir ar mani. Tas virsuzdevums man ir visaugstākajā pakāpē – nodefinēt Latvijas nacionālās intereses. Visam ar kaut ko ir jāsākas. Un šī kustība... Tajā bija sanākuši ietekmīgi Latvijas uzņēmēji, caur kuriem parlamentā var iegūt kaut kādu ietekmi. Tā ir kustība, kas vieno dažādus cilvēkus. Tā man ir svarīgāka par visām partijām. Tajā ir slaveni uzņēmēji, kas tiešām Latvijā var daudz ko mainīt. Ieklausoties viņos, sākas sapratne, kā īsti Latvijā jādara. Mēs esam iesaistīti ekonomiskajā karā, un uzņēmēji vienīgie var pateikt, ar kādiem ieročiem pretinieks mums uzbrūk. Politiķi jau nejūt to karu, viņi necīnās par savu biznesu. Politiķi var tikai runāt: o, jā, mums nav naudas pensionāriem. Vai vēl kam citam.

– Tātad jūs nenoliedzat, ka raidījums Latvija, mēs tevi dzirdam! bija atbalsts partiju apvienībai Par labu Latviju?

– Sit jau par to, ka tu neesi pareizajā pusē, nesit par ideju: es varētu būt kaut vai erceņģelis Gabriels un runāt to, ko runā Meierovica biedrībā, bet mani sitīs tāpēc, ka atrodos pretējā nometnē. Manuprāt, katram medijam jābūt ar savu pozīciju, ko tas skaidri deklarē. Bet ir tā, ka Latvijas mediji nespēlē stratēģisko lomu, tie ir spiesti pildīt vienīgi taktiskās funkcijas. Piemēram, vakar viens politiķis pateica to un to. Nu un tad? Pateica, izanalizējām. Bet tas ir sīki. Vai arī: partija Visu Latvijai! saņēmusi ziedojumus no čečeniem. Vai tas nav ģeniāls gājiens? Tā ir fantastiski izspēlēta provokācija. Un mediji to izplata. Tāpat ar mūsu raidījumu: piešuj tam klāt partijisko piederību, saliek visu vienā putrā, un visiem uzreiz viss skaidrs. Bet tur taču bija tik daudz personību! Diemžēl Latvijā neciena personības. Paskatieties uz to pašu Alfrēdu Rubiku. Man drausmīgi nepatīk tas, ko viņš reiz darīja. Bet viņš tagad bauda cieņu: tas džeks nav salauzts!

– Pirms vēlēšanām jums bija arī cits raidījums – Līderu debates. Vai tas ietekmēja vēlētāju izvēlei?

– Domāju, ka vēl ne. Manuprāt, cilvēki vēl aizvien balsoja par saviem favorītiem. Mēneša laikā nav iespējams izmainīt masu apziņu. Jāmaina gadiem. Tāpēc nedrīkst atteikties no tādām diskusijām. Laika gaitā cilvēki, iespējams, sapratīs, ka viņu dzīve vistiešākajā veidā ir atkarīga no tā, ko viņi ievēlēs savā pašvaldībā vai Saeimā. Ar laiku viņi sapratīs, ka bagāti cilvēki noteiktos apstākļos var palīdzēt citiem, sapratīs, ka nauda – tā nav tikai bagātības simbols, tā ir līdzeklis, lai valsts varētu attīstīties.

– Kāpēc, jūsuprāt, PLL zaudēja vēlēšanās, iegūstot tikai astoņas vietas parlamentā?

– Cilvēki bieži vien domā, ka tas ir maz – astoņas vietas. Es uzskatu, ka tas ir daudz. Bet pašā sākumā bija nepareizs fokuss uz uzņēmēju partiju.

– Vai tad uzņēmēji joprojām ir sliktie?

– Uzņēmēji ir tā sauktie meņševiki, kuru ir mazākums, un ir boļševiki ar savu bļaujošo vairākumu. Pārāk liela uzmanība tika veltīta uzņēmējiem – spēcīgām personībām, un tas atgrūda daudzus vēlētājus. Turklāt divu AŠ neviennozīmīgā, dažādā harisma... Taču ekonomisti atzina, ka PLL bija labākā ekonomiskā programma. Tik gudru finansistu kā Šķēle Latvijā vairs nav, viņa galva strādā kā pulkstenis. Šlesera spējas nav tādas, toties viņa enerģija... Neviens ierēdnis nevar gulēt, ja tuvumā ir Šlesers. Un, ja viņam ir pārliecība par kaut ko – par jūras ostu, ceļiem vai lidostu –, viņš visu noslaucīs savā ceļā, lai izdarītu savu darāmo. PLL problēma bija vēlme kardināli samazināt valsts aparātu. Ja tur sāktu griezt, tad cik daudz cilvēku tur ciestu. Uzvarēja Vienotība, kas nekādu programmu nepiedāvāja. Dombrovski par premjeru! Viņš arī uzvarēja. Tikai... Ja viņam blakus atrastos cilvēki ar stratēģisko vīziju un biznesa domāšanu, viņš varētu kalnus gāzt. Bet es domāju, ka Dombrovski tūlīt noēdīs viņam pietuvinātie – politiķi un lielais histērisku sieviešu daudzums... Tur būs interesanti. Tomēr es gribu viņam novēlēt veiksmi, jo Latvijas intereses ir augstākas par jebkurām partijiskām interesēm.

– Gudri cilvēki apgalvo, ka patriotisko audzināšanu vajadzētu atdot reklāmas speciālistu rokās: labākie no viņiem ir arī talantīgi propagandisti, kuri pārzina masu psiholoģiju, tāpēc katrā ziņā – tas gan skan neierasti – pratīs reklamēt patriotisma idejas.

– Cik mēs tomēr esam rafinēti... Protams, vajag iepotēt patriotismu. Grūti tas ir tāpēc, ka valda uzskats: patriotisms – tas nav stilīgi, un, ja tu esi patriots, tad tu esi no laukiem. Vai esat kādreiz dzirdējusi mūsu kultūras darbiniekus runājam par patriotismu? Tas taču nav seksīgi, kā tagad mēdz teikt. Acīmredzot mēs esam nonākuši šajā liberālajā pasaulē...

– Bet kas liedz LNT pārliecinoši rādīt, cik viena otra liberālā ideja ir nāvējoša latvietībai un Latvijas valstij?

– Sākšu iztālēm. Mana vismīļākā valsts pasaulē – pēc Latvijas – ir ASV. Man tur patīk ļoti daudzas lietas, un it sevišķi man patīk tas, kā tur ir būvētas televīzijas. Kardināli atšķirīgi ir būvētas televīzijas Latvijā, tostarp Eiropā. Tās ir veidotas kara propagandas mērķiem: ja, nedod dies, sākas karš, tad televīzijas ļoti operatīvi par to informē iedzīvotājus. Paskatieties, kā ziņas lasa, piemēram, Vācijā. Diktoram ir akmeņaina seja, un viņš lasa tikai hedlainus: valdība ir pieņēmusi to un to... Viņš nedod nekādu interpretāciju. Tas pats bija Padomju Savienībā, kur diktors nolasīja dievu gribu, tas pats Lielbritānijā un citur. Diktora teksts bija kā valdības propagandas rupors, televīzija nerunāja par to, kas ir nozīmīgi indivīdam, runāja tikai par valsts interesēm. Kāpēc, piemēram, laika ziņas Latvijā bija neinteresantas un to reitings krita, savukārt Amerikā to reitings auga? Es aizbraucu nevis uz Amerikas lielajām televīzījām, bet uz Noksvilu, pēc ASV mērogiem – mazpilsētu. Un ko es redzu? Diktors ir vietējās komūnas draugs, viņa poza ir "es šodien izstāstīšu, kas noticis mūsu komūnā". Viņš stāsta pirmām kārtām par cilvēku, nevis valsti! Cilvēks ir galvenais. Ja kādam cilvēkam komūnā nodeg māja, televīzija ir tā, kas pasaka: mēs savāksim naudu, lai šim cilvēkam atjaunotu viņa mitekli! Mūsu televīzijā tad parādījās Labestības diena, jo galvenais nav lamāt ierēdni, bet gan palīdzēt cilvēkam. Un par laika ziņām. Diktors var pateikt, ka temperatūra būs tāda, vēja virziens tāds, bet var arī pateikt, ka pēc četrām stundām – viņam ir radara ziņas! – Kuldīgā būs milzīgs lietus gāziens, sagatavojiet lietussargus. Vai arī par valdību: ko, piemēram, manā dzīvē mainīs ziņas, ka Dombrovskis teica to, bet ministri – to? Neko nemainīs! Tā ir politiskā ziepju opera, kurā skatāmies, kā viens politiķis iekrāmē otram pa purnu, un viss. Mums ir interesanti, kā, piemēram, Raivis Dzintars atbildēs par čečeniem. Interesanti, bet ne vairāk!

– Tas nozīmē, ka vienkārši izvairāties no liberāli bezpersonisku vērtību cildināšanas un mēģināt veidot tādu kā komūnas televīziju, kas balstās uz konservatīvām vērtībām?

– Jā. Piemēram, mums ir tante Silvija, kuras pensija ir 70 lati. Uz galda redzam viņas nopirktos pārtikas produktus. Zinām, ka pensija viņai būs par 10% mazāka, un mēs kopā skatāmies, no kā tantei Silvijai atteikties: no sviesta, maizes vai piena? Kopējā situācija mums ir zināma: budžeta konsolidācija. Tiklīdz aizejam uz personisko, šī ziņa kļūst skatītājam tuvāka, saprotamāka, sāpīgāka. Tāpēc mums ir TV raidījumi un šovi, kas skar personisko, individuālo: Dziedošās ģimenes, Latvijas zelta talanti un citi.

– Jūs tomēr skaisti aizgājāt no mana jautājuma par LNT iespējām vairāk vērsties pret liberālisma ideju ekspansiju Latvijā.

– Zināt, es kādreiz nesapratu, kāpēc tik daudzi cilvēki ir tik negatīvi noskaņoti pret Sorosu. Nu, ir viņš, kaut ko tur sponsorē, nu un? Bet, kad izlasīju viņa grāmatu, beidzot sapratu: šis cilvēks vēršas pret visu, kas ir saistīts ar nacionālismu un patriotismu. Kas ir svarīgi ikvienam lielkapitālistam? Nopirkt un pārdot. Piemēram, British Petroleum: tā ir milzīga, transnacionāla kompānija, kas var nopirkt jebko, arī Latviju. Bet nacionālisti un patrioti varētu traucēt šādam darījumam. Nē, mēs savu Latvenergo nevienam neatdosim, savukārt tādiem kā Soross, kas var nopirkt visu, vajag, lai teritorija būtu brīva no traucēkļiem – nacionālistiem un patriotiem. Tāpēc tāds Soross darīs visu, lai nīdētu patriotismu un nacionālismu, kas ir konservatīvisma sastāvdaļas. Savukārt mūsu televīzija popularizēs patriotismu. Protams, liela daļa Latvijas lēmumu joprojām tiek apstiprināti ASV vēstniecībā, daļa lēmēju skrien arī uz Krievijas vēstniecību, bet kur tad paliek mūsu pašu lemtspēja, mūsu pašapziņa?

– Varbūt tā ir latviešu nacionālā īpatnība, ka par katru balodīša palaišanu jāskrien lūgt atļauju uz dažādām vēstniecībām?

– Ja te būtu prezidentāla republika, tad, domāju, ikviens cilvēks vairāk rūpētos par savu un valsts reputāciju, taču tagad atbildība ir iejaukta kaut kādā kolektīvā bezatbildības putrā, kur neviens neatbild ne par ko. Divdesmit gadu laikā valsts nav definējusi savas nacionālās intereses, mums nav savu spēcīgu filmu par Latvijas pagātni, mums ir pārāk liberāla Nacionālā kino centra politika, proti, mākslinieks nāk ar savu ideju, jo mākslā nedrīkstot būt nacionālā pasūtījuma. Valstij nav savas patriotiskās audzināšanas programmas. Un tas arī bijis liberālo organizāciju mērķis – panākt, lai valsts nedomā par patriotismu. Mūsu Nacionālais kino centrs, piemēram, virza Oskaram latvieša veidotu filmu par Honkongu. Un kāpēc ne Jāņa Streiča filmu Rūdolfa mantojums?

Rūdolfa mantojums ir kolosāla liecība par mūsu dzīvi: mēs neesam bijuši nekādi tur vergi vai smerdeļi, mēs esam bijuši savas zemes saimnieki ar savu pašlepnumu. Pat ja šī filma neuzvarētu un tikai piedalītos Oskara konkursos, to noskatītos tūkstoši un mēs savu latviskumu bīdītu tālāk. Mēs pasaulei izstāstītu savu – latvisko – stāstu. Mums jāstāsta savi latviešu stāsti pasaulei, nevis pasaules stāsti pasaulei.

Uz augšu