“Es varu atklāt patiesību, kāpēc man dzīvē nav veicies kā citiem,” saka 42 gadus vecā liepājniece Rita Eglīte, tik atklāti stāstot par savu dzīvi, ka aiz strauji norautā priekškara uznirst visi pagātnes rēgi. Pārāk ilgi viņas dzīves pavadonis bijis kauns - par māti alkoholiķi, par to, ka katrs bērns no sava tēva. Un vēl nodevība, mēģinājums aiziet no dzīves. Rita aizvien mācās piedot un mīlēt bez jebkādiem “bet”. Savā trauslumā viņa atklājas kā stipra sieviete.
“Savas pagātnes dēļ esmu piedzīvojusi nosodījumu - par to, ka neesmu precējusies, ka katrs bērns ir no sava tēva,” iesāk Rita.
“Savā ģimenē vienmēr esmu bijusi pelēkais zvirbulis. Bērnībā man tika māsīcu nonēsātās drēbes un lietas. Ja paņēma līdzi ekskursijā, tad “aiz žēluma”. Es nekad neesmu varējusi būt es pati, vienmēr kādam bijis jāpiemērojas un jāizpatīk. Varbūt pēc tēta aiziešanas ir vieglāk; man nevienam vairs nav jāizpatīk – vairs ne!”