Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Edvīna Šnores filma "Padomju stāsts", ko redzējām Latvijas televīzijā, cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši līdzi Atmodai, kuriem vecāki vai vecvecāki stāstījuši, ko redzējuši un pārdzīvojuši padomju laikā, it kā daudz nekā jauna nepateica. Vieni uz to skatījās kā uz mākslas filmu, kas ilustrē vēstures notikumus, citi – kā dokumentālu liecību par vēstures notikumiem.
Padomju mašinērija reiz jau bija veidojusi Mihaila Romma filmu "Parastais fašisms". Tā bija spēcīga filma, bet vienpusīga: parādīja tikai vācu koncentrācijas nometņu šausmas un izredzētās rases misiju. Tagad parādīts, ka arī otra Otrajā pasaules karā iesaistītā puse ir līdzvainīga. Zvērības un šausmas, kas bija jāpārdzīvo cilvēkiem, bijušas šaušalīgas. Līķu kalni nav tikai iznīcināta masa. Katram no mirušajiem bijuši tuvinieki, ģimene, katram savs dzīves stāsts. Un filma jāredz visiem. Lai cik nepatīkami būtu to skatīties. Jāapzinās, ka arī Liepājā abas puses slepkavojušas. Te bijis ebreju slaktiņš, te iznīcināti citādi domājošie. Pats esmu sastapies ar cilvēkiem, kas redzējuši, kas noticis "Zilajā brīnumā", jutuši smaku, kas nāca pa logiem no līķu kaudzes. Par to jārunā. Tā noteikti jāredz cilvēkiem, kas līdz šim pārtikuši no vienpusīgas informācijas. Arī Rietumvalstu cilvēkiem, šodienas eiropiešiem. Arī Amerikas Savienoto Valstu cilvēkiem.
Diemžēl vēl joprojām slepenības plīvurs klājas pār lielvalstu vienošanos par antifašistiskās koalīcijas izveidi un rīcības motīviem pēckara laikā. Bet, ja fašisms un padomiskais komunisms ir kā dvīņu brāļi, tad kā izpaudās antifašisms? Karu faktiski sāka divas valstis ar atbalstītāju un neiejaukšanās politiku piekopjošo valstu akceptu. Tas ir drausmīgākais. Klusējošā solidaritāte nozīmē, ka kaut kādu apsvērumu dēļ netika un netiek pat aizrādīts par cilvēktiesību pārkāpumiem, par slepkavībām.
Filma būtu jāredz vismaz universitāšu vēstures studentiem arī bijušajās padomju zonas valstīs, sevišķi Krievijā, kura joprojām dzīvo ar uzvarētājas valsts pārliecību. Ar pārliecību, ka uzvarētājus nesoda. Otru Nirnbergu mēs, iespējams, nesagaidīsim. Taču pasaules mērogā ir vajadzīgs oficiāls padomju komunisma nosodījums. Lai netiktu atbalstītas neofašistiskās vai neokomunistiskās idejas, ka šķiras ienaidnieki vai ideoloģiskie ienaidnieki, veselas tautas jāiznīcina un jāiebaida. Krievijā uzvaras dienu svin kopš 1945.gada. Tā tur tiek pielīdzināta reliģijai, kurā tiek kultivētas jūtas "mēs stiprie, mēs varenie" un tās pārnestas arī uz citām attiecībām.
Latvijā šajā kontekstā – uzvarētāju un cietēju attiecības. Un tas ir briesmīgākais. Nostādne esam cietēji mums atņem spēju būt gandarītiem par savu valsti, priecāties par savām uzvarām, lepoties ar valsti. Mums visiem patīk rūkt par neizdarībām, meklēt slikto. Bet perspektīvas nesaskatīšana ir ideoloģiskā uzvara pār mums. Ja to atskārtīsim tikai pēc brīža, ar mūsu valsti būs bēdīgi. Mēs satraucamies: tie un tie izpērk mūsu īpašumus. Bet kas tos pārdod? Protams, draudi nav tādi, kādi tie bija pirms sešdesmit gadiem. Bet, ja nespējam pastāvēt par savām vērtībām, laiks strādā mums par sliktu. Dažādiem cilvēktiesību aizstāvjiem jāsaprot, ka faktiski apdraudētas ir daudzas mazās valstis arī Eiropas Savienībā. Filma taču parāda, kā Eiropas politiskajā tirgū tika izandelēta Latvija, arī Polija, Somija, Igaunija, Lietuva. Mums nevajadzētu visos jautājumos būt tik piekāpīgiem, ja runa ir par būtisku vērtību aizstāvēšanu. Piemēram, valodu. Filma trāpīgi atsedz, kā krievu valoda ienāca mūsu ikdienā. Sāka ar svarīgākajiem dokumentiem...
Vēsturisko atmiņu nedrīkstam zaudēt. Mums jāmācās no japāņiem, kas iemūžinājuši katru Hirosimā un Nagasaki nogalinātā cilvēka vārdu, no ebrejiem, kuri cenšas saglābāt katra nobendētā tautieša vārdu un uzturēt dzīvu atmiņu par šausmām Otrā pasaules kara laikā. Ja ar gaišu skatienu gribam raudzīties nākotnē, mums, lai cik tas skaudri būtu, pagātnes liecības ir jādokumentē. Jāsaglabā. Noziegumus pret cilvēci aizmirst nedrīkst. Staļinisms ir liekams vienos svaru kausos ar fašismu.
Arturs Medveckis, Liepājas Universitātes Sociālo zinātņu katedras vadītājs