Pārdomas pēc filmas "Sekss un lielpilsēta" noskatīšanās... (76)

Cepuri nost filmas scenārista un režisora priekšā – jo efekts ir panākts: ja es vēl divas dienas analizēju un domāju, kā būtu, ja Lieliskais tomēr būtu izkāpis no auto un devies kopā ar savu Īsto pie rokas viesu pārpildītajā zālē...

Dusmojos uz viņu (!) – kino tēlu, ka VIŅŠ – TĀDS VĪRIETIS - spēja rīkoties tik gļēvi un cūciski (manā un visu pārējo sieviešu skatījumā, protams). Visādi mēģināju saprast, kas viņa galvā tobrīd notika, kas nogāja greizi, kāpēc viņš gandrīz pazaudēja savu Sievieti, kurai bija pateicis vārdus: „Esmu laimīgs ar tevi kopā. Es mīlu tevi un gribu būt kopā ar tevi.” Man nācās aizdomāties, ka jebkura ikdienas situācija vīriešu un sieviešu attiecībās ir diezgan līdzīga – ir taču tik daudz reižu, kad esam pieviltas savos sapņos, iecerēs, fantāzijās - jo viņš vienkārši tā nejūtas un tā nedomā. Mēs lasām gudras grāmatas, pārdomājam katru soli, izturēšanos, vārdu, lai tikai saprastu, kāpēc dzīvē nenotiek tik skaisti, kā tas bija iecerēts sapņos... Jā, reizēm notiek pat vēl skaistāk nekā filmās, izņēmuma gadījumos.

Toties vēl vairāk mani pārņem domas, ka tik tiešām ir precīzi atveidotas tās lietas, kuras patiesībā ikdienā mums apkārt notiek. Jo – arī viņa atteicās no saviem sapņiem. Atteicās no sapņa par balto kleitu (skaistu, pašas Vivjenas Vestvudas sūtītu), atteicās no svētkiem, no LIELĀ NOTIKUMA, kad visu draugu klātbūtnē vari demonstrēt – lūk, viņš beidzot IR ar mani, izvēlējās MANI un MĒS esam kopā... Tā vietā viņa piekāpās vīrietim. Tieši tāpat, kā to darām mēs visas ikdienā. Piekrītam atklāti nedemonstrēt, cik tuvas un mīļas ir mūsu attiecības. Piedodam, ka viņš negrib ar mums kopā iet izklaidēties.

Samierināmies, ka viņš mums nedāvina rozes vai dimanta gredzenus. Ka viņš vakariņās grib ēst vistu un kartupeļus un pajautā „kas tas par s...u?”, izdzirdot vārdus „mocarella ar tomātiem”... Ka kategoriski atsakās no idejas rīkot vīna vakaru kopā ar labākajiem draugiem un draudzenēm. Bet, ja gadījumā viņš kaut kam tādam piekrīt, tu gribi skaļi kliegt – lūk, viss ir savādāk nekā iepriekš, ir tik laba sajūta, kā saka Kerija - „it just feels different”... Tomēr vilšanos ar katru reizi tu uztver arvien mierīgāk, analizējot un pasakot sev, ka tas nav nekas liels, ja nepiepildās tavas iedomas un tavas vēlmes.

Un tik un tā piedodam, mīlam, ciešam, dusmojamies, atkal piedodam un atkal jau esam blakus... Un tādos brīžos uzdodam sev to pašu jautājumu – bet kam tas ir vajadzīgs – MAN vai VIŅAM? MUMS? It kā jau ir taisnība, ka nepiepildās jau MANI sapņi. Es savās iedomās un fantāzijās esmu to izauklējusi un par to domājusi, cerējusi, bet ne jau tas otrs cilvēks. Viņš uz to visu raugās pavisam citādi, viņam tas nav TĀ nepieciešams... Saprotu, ka ir pasaulē tie īstie un laimīgie, kas jūt un saprot viens otru un vēlas vienu un to pašu... Cerēsim, ka tos tad arī dēvē par tām „divām pusītēm”... Mēs, pārējie, esam katrs pats sev pusīte. Un tādēļ dzīvot nākas kompromisos un sabalansēt savas vēlmes ar iespējām. Šajā gadījumā – ar otru cilvēku.

Un tomēr man šķiet, ka tieši tādēļ šī filma ir sava laika fenomens – ka uzrunā jebkura dzīvesveida sievieti. Kripatiņa patiesības ir katrā epizodē, un, ja mēs pēkšņi atpazīstam sevi – ieraugām sevi no malas, paskatoties spogulī (šajā gadījumā tas ir lielais ekrāns), pārņem tāda kā atvieglojuma sajūta, ka tu tāda neesi vienīgā ar savām domām un bezgalīgajām problēmām. Tieši tāpat ar sevi mēģina sadzīvot miljoniem sieviešu visos vecumos visā pasaulē... Un tieši tikpat miljonu Vecgada vakarā sēž mājās pie televizora ar vīna glāzi vai suši...

Starp citu, filmā nedaudz zūd ticamības moments tai Lieliskā vīrieša mīlai – jo kurš gan gribētu sev blakus tādu svilpasti kā Kerija. Ne viņa ēst prot gatavot, ne ar ko prātīgu nodarbojas, ar bērnu viņa vispār netiktu galā... Nu bet laikam jau pretstati pievelkas. Jo, ja TĀDS vīrietis tik vienkārši spēj pateikt „tu dari mani laimīgu”, tad laikam viņam tāda gaisīga būtne ir blakus vajadzīga... Kura to vien prot, kā iztērēt bezgala daudz naudas par kurpēm un rokassomiņām, tik un tā neizskatoties eleganta un solīda...

Bet man viņa patīk. Varbūt tieši tādēļ, ka nav ideāla. Jā, un arī LIELISKAIS, izrādās, nav nekāds lieliskais. Vīrietis ar savām vājībām, bailēm kļūt emocionāli vājam, bailēm tikt atraidītam...