Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8946508t1hf41d.jpg)
«Vides Vēstu» šā gada marta numurā jau analizējām ieceri būvēt «Isover» stikla vates rūpnīcu Ikšķiles lauku teritorijā Ogres pilsētas pievārtē.
Šajā laikā SIA «Eirokonsultants» pēc rūpnīcas iniciatoru SIA «Saint-Gobain celtniecības produkti» pasūtījuma ir veikusi provizorisko rūpnīcas gaisa piesārņojuma novērtējumu. Tieši gaisa piesārņojums no rūpnīcas rada vislielākās bažas. Kādas tad ir šīs prognozes? Ielūkosimies vērtējumā.
Sārņu veidi
Pēc projektētāju ieceres, enerģiju rūpnīcai iegūs no dabasgāzes sadedzināšanas. Enerģiju vajadzēs daudz, jo rūpnīca darbosies 24 stundas diennaktī un 365 dienas gadā. Kausēšanas temperatūra krāsnī būs 1400°C. Līdz ar to daļa izmešu saistīta tieši ar dabasgāzes sadegšanu. Otrs nozīmīgs piesārņojuma avots nāks no pašām izejvielām, tās kausējot. No kausēšanas krāsns skurstenī nonāks cietās daļiņas, smagie metāli, NOX, SOX, CO, CO2, HF (fluorūdeņradis), HCl (hlorūdeņradis). Nākamajā procesā svaigi izveidotajai stikla šķiedrai tiek pievienota saistviela. Kā jau rakstījām iepriekš, saistviela ir diezgan sarežģīts ķīmisks kokteilis. Galvenā tās izejviela – sveķi, ko gatavos Somijas rūpnīcā, transportēs uz Latvijas rūpnīcu, kur no tiem uz vietas izgatavos saistvielu. Šajā procesā rodas tādas emisijas kā cietās daļiņas, fenols, formaldehīds un amonjaks. Šīs pašas vielas izdalīsies arī turpmākajā topošās stikla vates veidošanas procesā, kad tā tiks atdzesēta un apstrādāta līdz gala produktam. Visas emisijas, kas radīsies vates ražošanas procesā, nāks no 60 m augstā skursteņa. Jāatzīmē gan, ka pirms tam notiks sārņu attīrīšana – putekļus izfiltrēs elektrostatiskie filtri, bet tvaiki tiks laisti caur ūdeni, kā rezultātā daļa sārņu nonāks atpakaļ krāsnī. Modelējot rūpnīcas radīto piesārņojumu, ir ņemts vērā tā līmenis nevis augstu gaisā, bet gan pie zemes, kur mēs to varētu ieelpot. Piesārņojums uz jau esošā fona
Rūpnīcas radītais piesārņojums, protams, nonāks vidē ar jau esošu piesārņojuma fonu. Novērtējumā minēti trīs sārņu veidi, kas jau sastopami rūpnīcas apkārtnē un kurus radīs arī pati rūpnīca. Tā, piemēram, cieto daļiņu jeb putekļu (PM10) pašreizējā koncentrācija šai vietā ir 12-28 µg/m³ robežās. Ministru kabineta noteikumos par gaisa kvalitāti pieļaujamā cieto daļiņu koncentrācija noteikta 50 µg/m³. Savukārt rūpnīcas paredzamais «ieguldījums» būs 3-7 µg/m³. Varam secināt, ka vidēji rūpnīcas pienesums būs četras reizes mazāks par jau esošo piesārņojuma fonu.
Nākamais sārnis ir slāpekļa dioksīds (NO2). Šim sārnim likumdošana paredz ierobežojumu – 200 µg/m³. Esošais fons novērtēts 18-79 µg/m³ robežās, savukārt rūpnīcas pienesums varētu būt 1,5-3,9 µg/m³. Šajā gadījumā mēs skaidri redzam, ka rūpnīcas piesārņojums ar slāpekļa dioksīdu uzskatāms par nebūtisku.
Beidzamais, nespecifiskais, sārnis ir sēra dioksīds. Likumdošanā paredzētais SO2 robežlielums ir 125 µg/m³, esošais fona piesārņojums 0,5-4,7 µg/m³, bet rūpnīcas radītais – 0,08-0,14 µg/m³. Arī šajā gadījumā gan fona piesārņojums, gan rūpnīcas radītais ir ievērojami zem pieļaujamās normas, turklāt rūpnīcas radītais – pat par kārtu mazāks nekā jau esošais fons.
Jaunie sārņi
Rūpnīca tomēr radīs arī vidi piesārņojošas vielas, kas pašlaik nav konstatētas apkārtējā teritorijā: formaldehīdus, fenolu, amonjaku un smagos metālus. Pirmie divi pieskaitāmi pie gaistošiem organiskiem savienojumiem, tāpēc arī izraisījuši vietējo iedzīvotāju bažas par to potenciāli bīstamo ietekmi uz cilvēku veselību. Tomēr arī šajā gadījumā mums jāvērtē to koncentrācija gaisā. Un tā – formaldehīdam likumdošana paredz robežlielumu 100 µg/m³. Rūpnīcas paredzamā emisija ir 1,0-2,8 µg/m³, turklāt tajā iekļauta arī fenola emisija, jo likumdošana atsevišķi nenosaka tā robežlielumu. Jādomā, ka minētās gaistošo organisko savienojumu emisijas tomēr nav visai būtiskas.
To pašu var teikt par smagajiem metāliem – arī to emisijas būs vismaz par kārtu mazākas nekā likumdošanā noteiktās normas. Smagajiem metāliem ir dažādi gada vidējās koncentrācijas robežlielumi – visstingrākais ir kadmijam (5 ng/m³), vislielākais svinam (500 ng/m³). Rūpnīcas paredzamās kopējās smago metālu emisijas nepārsniegs 0,5 µg/m³.
Iedzīvotāju bažas izraisa arī amonjaks, galvenokārt saistībā ar smakām. Novērtētā amonjaka emisija ir 8,5 µg/m³, bet cilvēka ožas jutīguma slieksnis ir 650 µg/m³. Tātad amonjaka koncentrācija būs gandrīz 100 reižu mazāka, nekā mēs spētu saost.
Vai viss ir labi?
Lai gan šeit analizētie parametri, kā arī novērtējumā izdarītie secinājumi vedina domāt, ka stikla vates rūpnīca nekādu vērā ņemamu papildu piesārņojumu neradīs, es nedomāju, ka viss ir labi. Aplūkosim rūpnīcas radītā piesārņojuma izplatības kartes: visi modelētie piesārņojuma veidi skar Ogres pilsētas rietumu daļu, tajā skaitā cilvēku blīvi apdzīvoto privātmāju un daudzdzīvokļu namu rajonu, bērnu sanatoriju, bērnudārzu, skolu....
Var jau teikt, ka esošais piesārņojums pieaugs tikai mazliet, ka jaunais piesārņojums nebūs būtisks un pilnībā atbildīs normatīviem. Bet ko izvēlētos tu: elpot gaisu, kas ir piesārņojuma normas robežās, vai tomēr labāk – vispār nepiesārņotu? Jā, protams, pavisam nepiesārņotu šie cilvēki jau tagad nevar elpot, bet jēdzienu «normas robežās» tomēr nedrīkst pielīdzināt jēdzienam «nekaitīgs». Mēs zinām, ka ir cilvēki ar dažādu jutību, un iespējams, kādam slimniekam tieši šis nebūtiskais palielinājums ar putekļiem vai gaistošajiem organiskajiem savienojumiem var izrādīties liktenīgs. Jā, varbūt cietīs tikai viens cilvēks, bet mēs jau nekad neuzzināsim, ka tas ir rūpnīcas dēļ...
Nobeigumā es tomēr gribētu teikt: vadoties pēc viena no ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem – piesardzības principa, bez ārkārtējas nepieciešamības nedrīkst palielināt gaisa piesārņojumu cilvēku apdzīvotā (turklāt blīvi apdzīvotā) vietā – pilsētā. Tas nekas, ka viss atbildīs likumdošanai un normatīvajiem aktiem! Kāpēc, plānojot šīs rūpnīcas atrašanās vietu, nevarētu izvēlēties teritoriju kādus 2 km aiz pilsētas? Tad taču vispār nebūtu nekādu bažu par tās ietekmi uz pilsētu! Protams, kāds vienmēr dzīvos plānotā objekta tuvumā un piesārņojuma ietekmes zonā. Taču tad ir iespējams ar kompensāciju izmaksām stimulēt šos cilvēkus pārcelties uz citu dzīves vietu. Bet pilsētu mēs taču nekur nepārcelsim?!