Krievija noteikti sabruks. Vai Putinu gaida rumāņu diktatora Čaušesku liktenis?

Diktatora Čaušesku līķis tiek guldīts zārkā pēc nāves soda izpildes. 1989.gads, 30.decembris

FOTO: Youtube video

1979. gada 25. decembrī padomju armija iebruka Afganistānā, iesākot 10 gadus ilgu karu. 1981. gada 13. decembrī PSRS spiediena rezultātā Polijā tika ieviests karastāvoklis. 1989. gada 25. decembrī Rumānijā pēc trīs stundu tiesas procesa tika izpildīts nāves spriedums valsts diktatoram un oligarham Nikolaje Čaušesku.

Déjà vu sajūtas 2014. gada vēlā rudenī

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu decembra notikumi ir dažas no padomju impērijas sabrukuma spilgtākajām virsotnēm, kas šodienas Ukrainas notikumu kontekstā rada déjà vu sajūtas. Tas, kas notiek šodien, ir jau reiz bijis un, visticamāk, beigsies ar to pašu rezultātu, kā toreiz uz deviņdesmito gadu robežas. Ar toreiz līdz galam nesagruvušās impērijas galīgu sabrukumu.

Krievija 2014. gada sākumā, anektējot Krimu un iebrūkot Ukrainā, ir iesākusi karu Eiropā, kas, pēc ekspertu domām, ir nākamais lielākais drauds mieram pasaulē pēc PSRS invāzijas Afganistānā. Šis desmit gadus ilgais karš tika uzskatīts par PSRS sabrukuma detonatoru.

KAL007 un MH17: bailes no jauna pasaules kara

1981. gada rudens, kad arī latviešus kā lielgabalu gaļu turpināja sūtīt uz Afganistānu aizstāvēt Brežņeva doktrīnu un pie Polijas robežas tika rīkotas vērienīgas Varšavas līguma bloka armijas mācības, lai sagrautu poļu centienus atbrīvoties no ļaunuma impērijas PSRS (Krievijas) ķetnām, gaisā bija jūtama ne tikai kara un nenovēršamo pārmaiņu, bet arī brīvības elpa. Tāpat kā tagad. Ar to vienīgo starpību, ka toreiz mēs atradāmies drūmajā, tumšajā austrumu pusē aiz dzelzs aizkara, bet tagad esam otrā - rietumu pusē. Par savu brīvību šoreiz cīnās nevis Polija un Baltija, bet mūsdienu dzelzs priekškara tumšajā pusē palikusī kaimiņvalsts Ukraina.

Krievijas un Rietumu attiecības šogad saasinājās, kad 17. jūlijā Krievijas zaļie cilvēciņi notrieca «Malaysia Airlines» reisa MH17 lidmašīnu ar 295 pasažieriem. Analoģisks notikums notika 1983. gada 1.septembrī, kad aukstā kara kulminācijā PSRS notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747 ar 269 pasažieriem (reiss KAL-007). Tas izraisīja pamatīgu krīzi PSRS un Rietumu attiecībās, kura rezultātā Rietumi 14 dienas aizliedza «Aeroflot» lidmašīnām lidot uz savām valstīm.

Vai Krievijas uzvedība 2014. gadā un augustā izteiktie draudi pasaulei ar kodolieročiem un konfrontācijas eskalācija Ukrainā 2014. gada rudenī nav tas pats, kas jau noticis astoņdesmito gadu sākumā? Starptautiskā situācija ir līdzīga, un cilvēkiem atkal ir bailes no jauna pasaules kara.

Nāca rudens apgleznot drūmo Latviju

Latvijas PSR kara komisariātos armijā intensīvi iesauca visus, kurus vien varēja no 18 līdz 27 gadiem, pat no rezerves, lai kā lielgabalu gaļu nosūtītu uz fronti Afganistānā vai uz mācībām Ukrainā un Polijā. Kara komisariātu virsnieki medīja potenciālos iesaucamos pa mājām un darbavietām. Tiem, kam palaimējās atgriezties dzīviem no Afganistānas astoņdesmito gadu vidū, bija lielas izredzes kļūt par potenciāliem varoņiem Ā. Kleckina un J. Podnieka slavenajā filmā «Vai viegli būt jaunam?», kas vēstīja par padomju pusē karojošajiem un Afganistānas karu pārdzīvojušajiem latviešu puišiem.

Tauta okupētajā Latvijā tāpat kā visā PSRS dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Astoņdesmito gadu sākumā Latvijā bez gaļas, olu un citu pārtikas produktu deficīta uzradās arī rindas pēc parastām ziepēm, veļas pulveriem un vēlāk pat pēc sāls.

Nerunājot jau nemaz par tādām luksusa precēm kā banāni vai apelsīni, kas bija eksotisks retums padomju veikalos. Toties dzelzceļa stacija bija pilna ar maišelniekiem no Krievijas un Vidusāzijas republikām, kas no Rīgas veda prom te brīvāk dabūjamos Ogres trikotāžas fabrikas izstrādājumus. Tagad Krievijā runā par sāls un griķu deficītu.

Tagad Krievija ierobežo rietumu mediju pieejamību, kas atgādina 1980. gadu, kad PSRS atsāka slāpēt PSRS tautu valodās raidīto rietumu radiostaciju raidījumus. 1981. gadā no radiostacijām angļu valodā varēja uzzināt, ka aiz dzelzs aizkara hitparādēs gozējas Džona Lenona «Imagine», «ABBA» ar «One of Us», «The Rolling Stones» «Start me Up», bet Latvijas radio padomju kontrpropagandas raidījuma «Mikrofons-81» (kuru raidīja vakaros, kad no Vašingtonas ēterā īsviļņos skanēja «Amerikas Balss» latviešu valodā) dziesmu aptaujā pirmo vietu draudēja iegūt Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka patriotiskā dziesma «Tik un tā», kas liecināja, ka Polijas tautas nacionālās atbrīvošanās gars tuvojas arī latviešu prātiem un sirdīm. To nevarēja ignorēt arī padomju režīma privileģētā, tomēr ar režīmu neapmierinātā kultūras elite. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kas Latvijā kontrolēja visu (arī savu propagandas rīku Latvijas radio), bija ieinteresēta, lai uzvarētu apolitiskā Raimonda Paula «Dāvāja Māriņa», nevis M. Zālītes un U. Stabulnieka nacionālpolitiski uzlādētā dziesma. Tagadējās Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis (NA), kurš ir strādājis padomju kontrpropagandas redakcijā «Mikrofons», droši vien to labāk zina, kā tas viss tolaik tika kontrolēts un vadīts.

Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk

Tāpat kā šodien Putina Krievija, arī toreiz sarkanā impērija PSRS/Krievija atradās faktiskā karastāvoklī ar visu rietumu pasauli.

Kremlī jau tika gatavoti plāni Varšavas līguma valstu karaspēka ievešanai Polijā (kā tagad Ukrainā), lai atkārtotu 1956. gada Ungārijas un 1968. gada Čehoslovākijas scenāriju, kad ungāru un čehu mēģinājumus izrauties no padomju okupācijas sagrāva ar krievu tankiem. Vienīgi Kremļa karš Afganistānā, kas ierobežoja PSRS militārā potenciāla iespējas karot divās frontēs, ASV Baltā nama saimnieka R. Reigana draudi ar papildu ekonomiskām sankcijām (bez tām, kuras jau darbojās kopš PSRS Afganistānas avantūras sākuma), kā arī padomju ekonomikas kolapsa draudi atturēja Brežņevu (kuram dzīvot bija atlicis vairs tikai gads) no karadarbības Polijā.

Kremlis uzticēja pašu poļu komunistiskajam režīmam tikt galā ar nemieriem, un ģenerālis Jaruzeļskis 1981. gada decembrī ieviesa valstī karastāvokli, kas turpinājās līdz 1983. gadam.

Karastāvoklis Polijā radīja vēl lielāku starptautisko saspīlējumu un krīzi PSRS, jo Ronalds Reigans principiāli ieviesa sankcijas pret Poliju un papildu sankcijas pret PSRS. Sankcijas bija ierocis, no kura PSRS baidījās visvairāk. PSKP politbiroja sēdē 1981. gada rudenī KGB šefs J. Andropovs brīdināja: ja pret Padomju Savienību ar ekonomiskām un politiskām sankcijām vērsīsies kapitālistiskās valstis (tā padomju leksikā sauca rietumu demokrātijas valstis), «tad mums (domāts PSRS režīmam) būs ļoti grūti. Mums vajag parādīt rūpes par mūsu valsti, par Padomju Savienības nostiprināšanu. Tā ir mūsu galvenā līnija...»(1)

Sankcijas pret Kremli kā pirmā nagla impērijas zārkā

Padomju impērijai bija svarīgi nostiprināt savu komunistisko un krievu šovinistisko hegemoniju pasaulē. Saskaņā ar PSRS konstitūciju un PSKP dokumentiem krievu tauta bija vadošā PSRS nācija un tās valoda un kultūra bija režīma ideoloģiskais kodols. Putina režīms šodien ir atteicies no komunistiskās ideoloģijas, taču ir palikusi krievu un pareizticīgo reliģijas īpašas misijas loma mūsdienu Krievijas impērijas atjaunošanas ideoloģijā. Pēc šīs ideoloģijas visi, kas ar aizdomām skatās uz krieviem un Krievijas agresīvo politiku, ir fašisti, rusofobi un geji.

1981. gadā, kad ar politiskajām un ekonomiskajām sankcijām pret PSRS tika iedzīta pirmā nagla PSRS zārkā, pasaulē bija spēcīgs viens līderis, un tas bija ASV prezidents R. Reigans, kura nākšana pie varas janvārī bija svarīgs faktors, kas astoņdesmitajos gados veicināja PSRS sabrukumu.

Reigana faktors, kura trūkst šodien

Reigans jau savā pirmajā preses konferencē kā ASV prezidents pasludināja, ka viņa mērķis ir apturēt PSRS dominēšanu pasaulē. Kaut gan Reiganam nebija viegli, jo ASV centieniem ekonomisko sankciju pret PSRS skaitā iekļaut arī Sibīrijas gāzesvada būvniecības uz Eiropu pārtraukšanu pretojās Francija, Lielbritānija, VFR un citas valstis, apdraudot pat NATO eksistenci. ASV bija spiesta atteikties arī no graudu tirdzniecības embargo uz PSRS, jo tas apdraudēja ASV fermerus un krievi graudus tad sāka iepirkt citās Amerikas kontinenta valstīs. Tieši tāpat kā tagad Putins rīkojas ar ES un ASV pārtikas produktu embargo.

Taču PSRS nevarēja vispār kaut kādu embargo pret Rietumiem atļauties, jo bija pilnībā atkarīga no cietās valūtas, ko tai nodrošināja nafta un perspektīvā arī topošais gāzes vads uz Eiropu. PSRS spēja tikai žvadzināt savus ieročus gan Afganistānā, gan pie Polijas robežām un ar zemūdenēm, kas izvietoja kodolmīnas Baltijas jūrā.

Taču Reiganam bija taisnība. Krievijas iespējas pārdot gāzi Eiropai un Rietumu līdzdalība šā projekta īstenošanā pirms 33 gadiem paildzinās tikai impērijas agoniju un rūgti atmaksāsies naivajai Eiropai nākotnē. Tā tas arī notiek pašlaik, kad bija jāpaiet 33 gadiem, lai Vācija, Francija un Lielbritānija saprastu šo kļūdu un tikai tagad sāktu domāt par alternatīvām Krievijas gāzei, kad Krievija atkal izspēlē savu gāzes kārti, lai šķeltu Eiropu.

Astoņdesmitajos gados padomju neefektīvā plāna ekonomika stagnēja arī bez sankcijām, pasaulē kopš 1983. gada jūnija kritās naftas cenas (2), sāka darboties ASV enerģētikas, elektronikas tehnoloģiju licenču embargo, ASV uzvara bruņošanās sacensībā ar savu «zvaigžņu karu» tehnoloģiju, akadēmisko apmaiņas un sadarbības programmu pārtraukšana, PSRS izsaldēšana no starptautiskām ekonomiskajām un politiskajām organizācijām noveda pie liberālāka PSKP līdera Gorbačova nākšanas pie varas, tas savukārt izraisīja likumsakarīgu impērijas sabrukumu. Jo okupētās Austrumeiropas un Baltijas valstis uzreiz juta režīma vājumu un izmantoja vēstures doto iespēju, lai izrautos no krievu lāča ķetnām.

Šodien mūs apdraud ne Brežņevs, bet gan Putins, kurš 1981. gada rudenī tikko bija ieradies Austrumvācijas Leipcigā, lai Padomju un vācu draudzības nama aizsegā sāktu savu KGB aģenta karjeru, palīdzot padomju režīmam noturēties vēl desmit gadus.

Pētnieki mēdz uzskatīt, ka PSRS sabrukums, kura liecinieks, esot VDR, bija Vladimirs Putins, ir bijusi viņa dzīves lielākā trauma, no kuras viņš nav attapies vēl šodien. Neskatoties pat uz to, ka Krievija vairs nav nekāda supervara, kāda tā vēl nosacīti bija astoņdesmito gadu sākumā, revanša alkas ir spēcīgākas par loģiku un saprātu.

Ar ko parasti beidzas Krievijas kari?

Tagad esam uz jauna kara robežas. Ja skatās tālāk vēsturē, tad var secināt, ka Krievijas sāktie kari parasti ir beigušies ar fiasko un ar iekšzemes revolūcijām. Ja cara Nikolaja II valdība nebūtu darījusi visu, lai sāktos karš ar Japānu, nebūtu bijis 1905. gada revolūcijas, ja tā nebūtu darījusi visu, lai iesaistītos karā ar Vāciju, nebūtu 1917. gada revolūcijas. Kāpēc Nikolajam I bija vajadzīgs Krimas karš, kas noveda pie paša radītā režīma sabrukuma? Kāpēc Nikolajam II i bija vajadzīgi kari ar Japānu un Vāciju?

Tā 1969. gadā esejā «Vai Padomju Savienība izdzīvos līdz 1984. gadam?» jautā padomju disidents, vēsturnieks, publicists Andrejs Amalriks (3).

Viņš mēģina noskaidrot, kāpēc Krievijas vēsturē parasti galējā ārpolitiskā ambiciozitāte iet vienā solī ar iekšpolitisko nīkuļošanu, un turpat pieļauj, ka Krievijas vadītāji ārpolitikas krīzēs parasti meklē izeju no iekšpolitiskām problēmām, un iespējams, ka vieglums, ar kuru režīms tiek galā ar iekšpolitisko pretestību, rada visvarenības ilūziju. A. Amalriks, analizējot padomju režīmu, uzsver, ka iekšpolitisko mērķu īstenošana, radot nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka, izsauc tādu inerci, ka vairs nevar apstāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs totalitārs režīms nīkuļo, pats to nemaz nemanot.

Padomju disidents Amariks jau 1969. gadā ļoti tālredzīgi paredzēja, ka PSRS noteikti sabruks, taču kļūdījās par sešiem gadiem, lai gan pamats sabrukumam tika likts ar Afganistānas karu, kurš sākās 1979. gadā. Viņš savā esejā paredzēja arī Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu atbrīvošanos un ka šīs valstis vēlāk kopā ar Krievijas Eiropas daļu ietilps organizācijā, kuru šodien sauc par Eiropas Savienību.

Vai Krievijas režīms izdzīvos līdz 2018. gadam?

Cik gadi būs jāgaida, līdz Putina Ukrainas avantūra novedīs pie Krievijas sabrukuma?

Krievija neizturēs mūsu (rietumu) ekonomisko, politisko spiedienu un sabruks tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā. Gan ekonomiski, gan politiski, gan militāri. Tā uzskata domājošie un Kremļa televīzijas nenozombētie krievu ekonomisti, politologi un opozīcijas politiķi (4). Daži vēsturnieki domā, ka tā nesagaidīs pat Oktobra apvērsuma 100. gadadienu 2017. gadā (5) un dos iespēju arī mums - latviešiem bez bailēm sagaidīt savas valsts 100. dzimšanas dienu gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišanas un Rumānijas diktatora un oligarha Nikolajes Čaušesku nošaušanas 25. gadadienā varam sākt skaitīt Putina režīma atlikušos mēnešus un gadus. Režīma beigas nav novēršamas, pat neskatoties uz to, ka Putins savas ādas glābšanai ir gatavs sniegties pēc melnā koferīša (jadernij čemodančik) ar atomraķešu palaišanas pogu.

Taču nav izslēgts, ka diktatoru Putinu sagaida Rumānijas diktatora Nikalajes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) liktenis. Arī viņš it kā baudīja «milzīgu tautas uzticību» un aptaujās tikpat kā 100% iedzīvotāju uzskatīja viņu par labāko valsts līderi, taču, kad Berlīnes mūra krišanas ietekmē Rumānijas ungāri iesāka nemierus, tie pārsviedās uz visu valsti un beidzās ar diktatora un viņa sievas nošaušanu pie tualetes sienas pēc improvizētas īsas tiesas sēdes. To izdarīja paša diktatora tautieši. Arī tā var beigties diktatora mūžs.

Vai Putina kungs, raušot sev milzu bagātības, izmisīgi glābjot Krievijas impērijas paliekas, kurinot krievu nacionālisma un kara histēriju, ieviešot demokrātijas un brīvību ierobežošanu savā valstī, sūtot maskētu regulāro armiju, zaļos cilvēciņus un zenītraķetes un pat masu iznīcināšanas ieročus uz Ukrainu, par to ir padomājis?

Popov Lavrenov, Польша — слабое звено социализма Феномен «Солидарности» 1980–1981 гг.

** 1983. gada 14. martā naftas eksportētāju organizācija OPEC pirmo reizi vienojas samazināt cenas jēlnaftai. Tā rezultātā Saūda Arābijā augsti kvalitatīvas jēlnaftas cenas kritās no 34 uz 19 dolāriem par barelu

Андрей Амальрик, ПРОСУЩЕСТВУЕТ ЛИ СОВЕТСКИЙ СОЮЗ ДО 1984 ГОДА?

Европейский выбор и астрал Путина

Михаил Касьянов: «У режима есть два года»

Padomju disidenta Vladimira Bukovska. intervija VOA, 4.nov. 2014.

Uz augšu
Back