Audžuģimeņu salidojums 2007 kopā ar Veldru ģimeni (8)

Daudz par šauru

"Man ir trīs hobiji – bērni, dziedāšana un adīšana. Pie adīšanas netieku, dziedāt arī nesanāk, paliek tikai bērni," smaida Māra Veldre. Kopā ar vīru Vilni viņi ir to nedaudzo ģimeņu pulkā, kas savā vidū uzņēmuši bez vecākiem palikušus bērnus. 2001. gadā ģimenē ienāca pirmais audžubērns – Gundiņa. Tolaik viņai bija četri gadiņi. Pēc tam bija gadu vecā Lienīte, tad arī trīsgadīgie Sniedzīte, Andrejs un Evitiņa. "Kas varēja paredzēt, ka mums būs tik daudz bērnu," smaida kurzemnieks Vilnis Veldre un stāsta, ka ar sievu iepazinies Rīgā, autobusā. "Divus gadus nodancojām, tikai tad sākām domāt par bērniņu. Kad piedzima meitiņa, domājām, vairāk bērnu nebūs – jau bijām laimīgi," atceras nu jau astoņu bērnu mamma. "Kad Ilviņa piedzima, dzīvojām kopmītnē. Reiz viņa iesēdās vārošā ūdenī un applaucējās. Tad iedomājos – un ja nu kaut kas notiek ar bērnu un mēs paliekam divatā... Tad jau, vairs daudz nedomājot, ik pa trim gadiem pasaulē nāca dēli Ivo, Aivis, Uvis, meitiņa Aiva, dēli Vilnis un Arvis un pastarīte Mārīte. Kad mācītājs kristīja jaunāko meitiņu, viņš paskatījās uz mani un teica: "Pēdējā!" Atceros, toreiz nodomāju: kā tā – pēdējā?" smaida Māra. Viņai allaž paticis, ka apkārt daudz bērnu, arī Vilnim bērni vienmēr patikuši un lipuši apkārt. Viņš daudzus puikas pa šoferiem izmācījis. Tagad abiem ir 13 bērnu, velna ducis, kā paši smej. "Jāizsit tas skaitlis," smaida laimīgais tētis. Viņš stāsta, ka četri lielākie pašu bērni jau izgājuši savā dzīvē, varētu pieņemt vēl kādu audžubērnu. "Ja būtu kur likt, noteikti!" stingri nosaka Vilnis, taču 60 kvadrātmetru trīsistabu dzīvoklītī jau sen ir daudz par šauru. Viņš nesaprot, kāpēc vismaz vecākos bērnus nevar paņemt dzīvokļu rindā. "Padomju laika likums – četri kvadrātmetri uz cilvēku – mums iznāk, nekāda rinda nepienākas! Bet Valsts prezidente, apskatījusi cietumu, kur ir seši kvadrātmetri uz ieslodzīto, ir norūpējusies – šaura dzīvošana..."

Nebija vainīga

Saprotams, ka problēmu tik lielā audžuģimenē netrūkst. "Tas ir smags darbs un liela atbildība. Dažbrīd pat lielāka nekā par saviem bērniem, jo šie bērniņi nāk no dažādām vidēm, ir ar dažādiem raksturiem, turklāt mūsu valsts likumdošanā nepilnību ir pietiekami. Staigājam kā pa plānu ledu – nekad nezinām, kurā brīdī bērnam būs stress, ka uzradīsies vecāki... Protams, bērniem ir teikts, ka viņiem ir divas mammas. Izņemot Evitiņu – viņa nepilna gada vecumā nonāca bērnunamā, mammīte ir mirusi. Gundiņa tika pamesta, vecāki pazuduši. Arī Lienītei māmiņa ir dzīva, bet piecus gadus no viņas nebija ne ziņas. Andreja mamma sēž cietumā, bet par Sniedzītes vecākiem vispār nekas nav zināms, pat ne tas, cik veca viņa īsti ir... Viņa ir vienīgais bērns, ko paņēmām no krīzes centra Dardedze. Pārējos mums ieteica bāriņtiesa. Mēs nebraucām uz bērnunamu izvēlēties, jo tas ir muļķīgi. Šiem bērniņiem bija vajadzīga palīdzība, un mēs viņus pieņēmām un audzinām. Bērns nav manta, kuru var kā veikalā izvēlēties smukāko un labāko," stāsta Māra Veldre.

Starp citu, viņa pati uzaugusi pie vecmāmiņas, kad pašas māte viņu deviņu mēnešu vecumā atstāja. "Zinu no savas pieredzes, ka pienāks diena, kad viņi katrs meklēs savu mammu. Ja viņi varēs pie savas mammas atgriezties, neko labāku es nevaru vēlēties, jo īstos vecākus neviens nevar aizstāt... Daudzos jautājumos šos bērniņus saprotu – es augu pie vecmammas un vienpadsmit gadu vecumā meklēju savu mammu. Jā, es viņu atradu, bet mūsu attiecības nevar nosaukt par normālām. Tagad viņai ir 88 gadi, viņa dzīvo Alūksnē, un mēs joprojām viena otrai kaut ko nevaram piedot..." Interesanti, ko mamma savai pamestajai meita nevar piedot? "Varbūt to, ka es uzprasījos... Bet es pie tā nebiju vainīga," Māra skumji piebilst.

Uz cirku – 90 latu

Prātam neaptverama šķiet 13 cilvēku kopā dzīvošana šaurā trīsistabu dzīvoklītī. Vai Māra un Vilnis nav nožēlojuši, ka uzņēmušies tik lielu atbildību un rūpes? "Nekad!" nopietni atteic gādīgais tētis. "Ja esi ko iesācis, tas jādara. Mums nav raksturīga tāda mētāšanās."

"Tā ir mūsu misija, laikam jau kāds no augšas mums palīdz," smaida Māra un piebilst – ja vēl valdības vīri būtu iejūtīgāki, būtu pavisam labi. "Ir dzirdēts sakām, ka mēs no audžubērniem gūstam morālu gandarījumu, bet... ar morālu gandarījumu vien bērnus uzaudzināt nevar. Rīgas domē mums atgādina, ka bērni ir mūsu bizness, līdz ar to – mūsu pašu problēma. Bet mums, piemēram, lai aizietu uz cirku, vajag deviņdesmit latu, un tad jau arī ne visi varam iet – tikai mazie, kuri paši nepelna. Bet lielie... Kur lai viņi dzīvo, kā lai sāk patstāvīgu dzīvi? Varbūt varēja padomāt par atlaidēm šādām ģimenēm, lai iesākumam ir vismaz starta kapitāls. Dēls paņēma dzīvokļa kredītu uz četrdesmit gadiem, tagad katru mēnesi jāmaksā četrsimt latu. Bērnus atļauties nevar, jo kas tad pelnīs un maksās kredītu?" norūpējies ir daudzbērnu tēvs. Un tomēr, par spīti visam, Māra un Valdis ir apbrīnojami dzīvespriecīgi. "Citi skaita miljonus, mēs skaitām savus bērnus un esam bagāti! Tikai dzīvojamās platības mums pietrūkst, visu pārējo mēs viņiem varam iedot..."

***

Veldru ģimene

- Mamma Māra Veldre (58) ir pensijā, tētis Vilnis Veldre (64) ir SIA Rīgas satiksme Autotransporta arodnodaļas priekšsēdētājs

- Apprecējušies 1968. gada 19. septembrī; nākamgad svinēs rubīna kāzas

- 8 savi bērni: Ilva (37), Ivo (34), Aivis (30), Uvis (27), Aiva (24), Vilnis (20), Arvis (17) un Mārīte (13)

- 5 audžubērni: Gunda (12), Sniedze (9), Lienīte (8), Evita (5) un Andrejs (5)

- Purvciema trīsistabu dzīvokļa 60 kvadrātmetros viņi kopā mitinās 13 cilvēki

- Kopā ar bērniem tur sev vietiņu atradusi arī kucīte Lora (bijusi pamesta, paņemta no ielas), kaķenīte Pūka, vairākas zivtiņas un divi kanārijputniņi

- 7 mazbērni: meitai Ilvai ir trīs bērni, vecākajam dēlam Ivo – četri